Kopienu meklējot. Diskusija ar izdevuma Latvijas fotogrāfija 2017 autoriem
Šī gada izdevums Latvijas fotogrāfija 2017 piedāvā piecu jauno fotogrāfu sērijas, kas pievēršas dažādām kopienām un subkultūrām – sākot ar pusaudžiem un beidzot ar kostīmu spēļu dalībniekiem. Fotogrāfiju autori ir Evita Goze, Reinis Hofmanis, Luīze Nežberte, Kārlis Bergs un Ieva Raudsepa. Gadagrāmatas atvēršanas svētki norisināsies šodien, 8. maijā 18.00, NicePlace Telpa festivāla Rīgas Fotomēnesis 2017 ievaros. FK galvenais redaktors Arnis Balčus aicināja jaunos fotomāksliniekus uz sarunu.
Arnis Balčus: Lai gan sērijas ir atšķirīgas, vienojošais aspekts jūsu projektos ir kolektīvā identitāte un saistība ar kopienām, ko savās fotogrāfijās reprezentējat. Kādas ir jūsu attiecības ar šiem cilvēkiem, fenomeniem, kopienu vai identitāti? Cik lielā mērā paši esat iesaistīti?
Evita Goze: Šī ir bijusi gandrīz vai antropoloģiska iesaiste. Jaunsargus fotografēju jau pusotru gadu. Esmu piedalījusies nodarbībās, devusies pārgājienos, spēlējusi peintbolu, ziemā mīnus 15 grādos gulējusi teltī, mācījusies šaut. Taču nemēģinu dokumentēt Jaunsardzi kā organizāciju, bet gan raugos uz to kā militāru apmācību bērniem un jauniešiem. Cenšos izcelt aspektus, kas mani interesē visvairāk, – izpratne par vīrišķību, apmācību paņēmieni, vecums starp bērnību un pieaugšanu, ievainojamība, ieroču klātbūtne, kā viņi cenšas izskatīties pēc kareivjiem. Pirmo reizi ar jaunsargiem devos pārgājienā Pļaviņās, kur dzīvo mani vecāki. Atklāju, ka man šis process patiesi patīk. Tas man deva iespēju darīt to, ko tāpat vien neizmēģinātu. Protams, ka esmu novērotāja no malas, nevis daļa no grupas. Domāju, ka viņi mani tā arī uztver – kā personu, kurai instruktors ir devis atļauju fotografēt. Man patīk, ka fotogrāfija ir medijs, kas ļauj vismaz uz laiku būt daļai no kādas citas grupas.
Reinis Hofmanis: Mana tēma cosplay ir turpinājums LARP sērijai, ko aizsāku pirms sešiem gadiem. Cosplay esence ir tajā, ka dalībnieki paši veido savu kostīmu un iestudē nelielu teātra uzvedumu atbilstoši savam tēlam. Atkarībā no tā, cik precīzi tas ir izdevies, dalībnieki iegūst atzinību vai balvu. Iedvesmas avoti tēliem tiek aizgūti no popkultūras – anime, komiksi, animācijas filmas, video spēles, kā arī filmas. Šādos pasākumos var ieraudzīt visus iespējamo laikmetu atsauces un visnesavienojamākos tēlus vienkopus. Mani ne tik daudz interesē tērpu perfekcija un nevainojams izpildījums, bet gan cilvēcīgais moments, kur redzams, cik centīgs darbs ieguldīts, iespējams, kaut kas nav līdz galam izdevies vai pabeigts. Arī cilvēka ķermenis ir interesants faktors, kas dažkārt var izrādīties šķērslis, piemēram, vai tu vari būt Betmens vai ne.
Cosplay spēlētājus portretēju vidē, kur notiek pasākums, pie neitrālas sienas, tādējādi novācot visu lieko un ļaujot fokusēties uz detaļām. Fonā nereti apzināti saglabāju kādu vidi raksturojošu elementu, pievienojot fantāzijas pasaules tēlam kādu atskaites punktu no mūsdienām.
Ieva Raudsepa: Strādājot pie projekta Cik labi vien vari, kas saistīts ar nacionālo identitāti un patriotismu, cenšos saprast, ko man nozīmē dzimtenes mīlestība. Vēsturiski nacionālisms ir ticis ļoti romantizēts, lai gan patiesībā tas ir visnotaļ iracionāls fenomens; īpaši patlaban, ja domājam par Latviju mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, – kas ir tas, kas mums liek aizstāvēt ļoti mazu un ne visai bagātu teritoriju kaut kur Eiropas ziemeļos? Es fotografēju savus vienaudžus, kas ir pirmā paaudze, dzimusi atjaunotā, neatkarīgā Latvijā, un, iedvesmojoties no arhīvu fotogrāfijām, savos attēlos cenšos spēlēties ar pārestetizētiem un romantiskiem priekšstatiem par nacionālo piederību. Arhīvu fotogrāfijas pētu, lai pēc tam varētu atdarināt līdzīgus gaismas apstākļus, pozas vai kompozīcijas. Reizē mani interesē jaunība kā fenomens. Vecajos attēlos mēs redzam jaunos cilvēkus, kas nu jau ir veci, – bet tajā pašā laikā viņi reprezentē ideju par jaunību. Cenšos arī rakstīt un krāju fragmentus no sarunām ar fotografētajiem cilvēkiem. Šajā projektā strādāju gan ar attēlu, gan tekstu.
Luīze Nežberte: Es savukārt pati piederu pie tiem, ko fotografēju. Lielākoties jūtos kā spiegs. Bieži vien eju uz konkrētām vietām un pasākumiem, jo man šķiet, ka radīsies iespēja iemūžināt ko vērtīgu. Mani ne vienmēr šie pasākumi interesē. Iemūžinu to, kas notiek ar mani, man apkārt, cenšoties izprast to, ko nozīmē būt pusaudzim.
Kārlis Bergs: Kā tu domā, vai tava klātbūtne ietekmē šos notikumus?
Luīze: Mana klātbūtne nemaina notikumus līdz brīdim, kad paņemu savu kameru. Visi mani uztver kā savējo, kā daļu no tā visa. Es īpaši neatšķiros no citiem. Mani tuvākie draugi zina, ka es fotografēju. Brīžiem viņi nojauš, ka fotografēšu, un tad tomēr kaut kas mainās. Dažkārt es to daru, lai distancētos no ikdienas. Tomēr esmu pusaudzis, mācos vidusskolā un piedzīvoju visas ar šo vecumu saistītās situācijas. Fotogrāfija ir veids, kā to saprast.
Kārlis: Arī es ieturu lielu distanci. Fotografējot šo projektu, negāju tribīnēs un nekliedzu par kādu komandu. Visvairāk biju ieinteresēts novērot šo fenomenu no malas – to, kāpēc viņi tā dara. Centos dokumentēt nevis virspusējas emocijas, bet tieši iekšējo pasauli, esot cik vien tālu no tā visa var būt un vienlaikus domājot par to, ko nozīmē būt sporta līdzjutējam. Izvēlējos subjektīvu skatījumu un dokumentēju, kā cilvēki iet uz spēlēm, lai aizmirstos. Kad kāda komanda gūst vārtus, visus pārņem tāda eiforija, it kā nekas cits vairs neeksistētu. Izmantoju dažādus simbolus, kas ir stadionā, piemēram, gaismu, cilvēku sejas transa stāvoklī, kā arī dīvainos Anglijas laikapstākļus.
Arnis: Bet kāpēc tieši futbols, ja šī distance ir tik nosacīti tāla?
Kārlis: Es vienkārši sāku šo tēmu un sapratu, ka īsti nav nozīmes, vai tas ir futbols vai jebkurš cits sporta veids, kurā ir līdzi jušana, kas noved cilvēku tādā stadijā. Esmu nodarbojies ar klinšu kāpšanu, arī tad šķiet, ka tas ir vienīgais, kas tobrīd eksistē, un tā ir fenomenāla sajūta.
Arnis: Kā jums šķiet, kāpēc Latvijas fotogrāfijā identitāte ir tik būtisks jautājums? It īpaši kolektīvā.
Evita: Tas ir viltīgs jautājums, jo, līdzko tiek uzņemts portrets, uzreiz var sākt runāt par identitāti. Tas ir atkarīgs no tā, kā darbus interpretē. Manā sērijā tas nav pirmais un būtiskākais aspekts, par ko domāju. Darbus, protams, var traktēt dažādi, bet mani personīgi vairāk interesē idejas par vīrišķību – kā tās parādās tādā vidē kā militārā izglītība. Sērija nav par kādu individuālu personību vai identitāti.
Ieva: Ja skatās uz Latvijas kultūru vispārīgi, tad ir skaidrs, ka jautājums par to, kas mēs īsti esam, ir ļoti aktuāls. Mēs atrodamies vietā, kur notiek cīņa starp Austrumu un Rietumu ietekmēm. Mēs meklējam, kam piederam. Tas atspoguļojas gan ikdienas dzīvē, gan kultūrā, gan nereti arī fotogrāfijā. Piemēram, Ivara Grāvleja izstāde par Latvijas fotogrāfijas vēsturi ir labs piemērs. It kā joks, bet ideja viņam bija ļoti precīza, runājot par to, ka daudzās jomās nav vienotas un mums specifiskas vēstures, visiem kopīgi zināma “mēs ar šo lepojamies”. Jautājums par to, kas mēs īsti esam, kas ir mūsu kultūra un vieta pasaulē, ir aktuāls visu laiku.
Reinis: Man šķiet, ka tieši kopienas un subkultūras ir tās vietas, kur identitāte bieži vien formējas. Arī Cosplay ir elements, ap kuru identitāte reizēm tiek būvēta. Daudzi no Cosplay dalībniekiem apgalvo, ka ir kautrīgi un intraverti cilvēki, un, izmantojot Cosplay kā instrumentu, viņi atrod jaunu izpausmes veidu.
Ieva: Runājot par kopienām, interesants jautājums ir, kā kopiena veido tevi un kā tu veido kopienu. Tā ir nemitīga mijiedarbe. Skaidrs, ka ir ļoti spēcīgas vides, kurās cilvēki apgrozās, un tas ietekmē viņu personību un rīcību.
Reinis: Savukārt viņi izvēlas vidi, balstoties uz savām interesēm un motivāciju. Tāpēc veidojas dažādas subkultūras.
Ieva: Tomēr ir arī kopienas, kuras tu neizvēlies vai kurās piedzimsti, piemēram, valsts. Tu arī neizvēlies to, vai esi sieviete vai vīrietis.
Reinis: Tā laikam nav kopiena, tā ir sabiedrība.
Evita: To nevarētu saukt par kopienu, bet varētu dēvēt vai definēt arī kā identitāti.
Arnis: Parasti ar uzvedību, ģērbšanās stilu vai izskatu mēs apliecinām savu piederību kādai grupai. Mēs arī sevī ieviešam korekcijas tikai tādēļ, lai piederētu kādai subkultūrai. Rodas jautājums – kādām kopienām mēs paši piederam.
Evita: Cilvēkiem ir iespēja īstenot savas fantāzijas, ko viņi droši vien ikdienas dzīvē neuzdrošinātos. Runājot par Reiņa projektu un identitāti, parādās aspekts par iespēju attālināties no ikdienas realitātes un dzīvot iztēlotā raksturā, kam piemīt tās īpašības, kuras viņi gribētu redzēt sevī. Un droši vien tam ir daudz dažādu iemeslu.
Reinis: Visbiežāk dzirdētie iemesli ir bēgšana no ikdienas dzīves vai darba birojā. Tās ir klišejas. Iemesli patiesībā var būt visdažādākie.
Evita: Tu esi vaicājis, kāpēc viņus tas interesē?
Reinis: Daudz runāju ar brīvdabas lomu spēlētājiem, un tie ir visdažādāko profesiju pārstāvji. Tāpēc vienotu virzienu, kāpēc viņi izvēlas šādu hobiju, tā arī neatradu. Tomēr ir viens kopīgs aspekts – daudzi spēlē datorspēles. Nākamais solis ir vēlme pašiem iejusties dažādos tēlos un kļūt par varoni.
Arnis: Runājot par fotogrāfu kopienām, rodas jautājums, vai mēs varam runāt par vienotu kopienu? Kā fotogrāfi mēs strādājam individuāli, un varbūt kopiena nav tas vienojošais elements. Tomēr ir gan Andreja Granta audzēkņi vai ISSP studenti, kuriem fotogrāfija ir vienojošais. Vai mēs arī pārstāvam kādu kopienu?
Evita: Ja runājam par fotogrāfiju, tad ir skaidrs, ka tādas organizācijas kā ISSP vai, piemēram, Granta skola veido cilvēku grupas.
Kārlis: Es drīzāk kopienu redzu kā vienotu domāšanas veidu. Ir cilvēki, kas koncentrējas uz saulrietiem, un citi – uz autorfotogrāfiju. Tā ir lielākā atšķirība.
Ieva: Man šķiet, ka kopiena veidojas no tā, ka cilvēkiem ir kopīga izpratne par to, kas ir saturīgs un kas nav. Mūs vieno interese par līdzīgām aktualitātēm vai autoriem.
Reinis: Man šķiet, ka par kopienu te nevar tomēr runāt, jo fotogrāfi ir individuālisti. Drīzāk kopienas ideja daļēji varētu būt tā sinerģija, kurā fotogrāfi cits citu ietekmē. Bet man šķiet, ka fotogrāfi kopā – tas īsti nestrādā. Man ir pieredze, strādājot kopā ar citiem fotogrāfiem, un tur īsti nekas saturīgs nesanāk. Protams, ir labs pasākums, bet fotogrāfiski laba galarezultāta nav.
Ieva: Daudzi arī brauc uz foto festivāliem, kur notiek tīklošanās un socializēšanās.
Arnis: Es domāju, ka dažādas kopienas pārklājas. Starp mums visiem tomēr pastāv saistība. Lielā mērā mūs interesē līdzīga fotogrāfija, un mēs ar to nodarbojamies.
Evita: Manuprāt, kopienas sajūta ir vajadzīga. Protams, nevajag kādu, kurš stāv blakus fotografēšanas brīdī. Taču ir tik daudz mediju, festivālu, kas ir veltīti tieši fotogrāfijai. Šķiet, ka fotogrāfijai, atšķirībā no citiem mākslas veidiem, ir daudz vairāk specifiski tieši šim medijam paredzētu pasākumu. Bieži autori konsultējas savā starpā. Kaut vai brīdī, kad sāk rediģēt savu darbu vai veidot grāmatu. Rodas atbalsta grupa, kas citreiz var pārvērsties arī par problēmu. Jo, piemēram, tie, kas pārsvarā patērē fotogrāfiju un pērk foto grāmatas, ir citi fotogrāfi vai ar šo mediju saistīti speciālisti.
Ieva: Jā, es piekrītu – trūkst dialoga starp laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju. Bieži šīs nozares ir ļoti nodalītas. Piemēram, pagājušajā Venēcijas biennāles galvenajā izstādē bija vairāk nekā simt mākslinieku, bet fotogrāfu bija maz. Vokers Evanss, Andreass Gurskis un varbūt vēl kāds. Domāju, ka problēma ir, ka vispār fotogrāfijas kopiena ir diezgan noslēgta.
Pilnu diskusijas tekstu var lasīt izdevumā Latvijas fotogrāfija 2017, ko iespējams iegādāties NicePlace Telpa, Fotomuzejā, LNMM, Jāņa Rozes un citās Latvijas grāmatnīcās, kā arī mūsu interneta veikalā.
