Divi ledlauži
Vēl līdz 16. jūlijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāmas divas pašmāju autoru izstādes – Noras Vrubļevskas Ja kāds runā, ir gaišāk un Daces Voitkevičas Laužot ledu.
Vēl neredzot izstādes, tikai iepazīstoties ar to aprakstiem, šķita, ka Vrubļevskas [bērnu] bailes no tumsas būs sociāla rakstura fotožurnālistika, bet Voitkevičas ziemas peldētāji ļaus man ienirt autores vai roņu zemapziņā, tomēr viss izrādījās pavisam otrādi. Vrubļevskas projekts, kura kodolu veido melnbaltas nakts fotogrāfijas un poētiski paraksti, tiecas uzburt nekonkrētu, mistisku un šaušalīgu noskaņu. Teksti izstādē vedina domāt, ka tieši pati autore cieš no akluofobijas un fotogrāfijas noderējušas terapijai. Tajā pašā laikā atsevišķie bērnu portreti, kā arī telpā atrodamais projekta grāmatas makets, kas atgādina trīsdimensionālu bērnu bilžu grāmatu, izstādi ļauj interpretēt arī kā skatījumu uz fobiju no bērna perspektīvas. Tieši šis aspekts atdzīvina un emocionāli uzlādē daudzus sižetiski vienkāršos un it kā paredzamos attēlus.
Stāvu augstāk Voitkeviča piedāvā fotosēriju par ziemas peldētājiem. Paraksti ir deskriptīvi, bet attēli – vērojoši. Kāds liriskāks, kāds komiskāks. Sižeti atkārtojas, un darbība norisinās tikai āliņģa priekšā. Daži attēli noderētu par lielisku ilustratīvo materiālu, piemēram, žurnāla Ir publikācijā par roņu gaitām ziemā, tomēr muzeja kontekstā šādu projektu nākas kritizēt par autora pozīcijas, radošu saturisko un/vai tehnisko risinājumu deficītu. Izstādē ir viena fotogrāfija, kas būtu varējusi kļūt par atslēgu projekta tālākai virzībai daudz personiskākā gultnē – fotogrāfes pašportrets ar kailām kājām āliņģa priekšā. Tomēr šī sižetiskā līnija netiek attīstīta un autores unikālais pārdzīvojums/piedzīvojums, ja tāds ir bijis, palicis aizkadrā. Arī, uztverot šos darbus kā klasisku fotoreportāžu, tā tomēr nespēj pastāstīt par fotografētajiem cilvēkiem un viņu rituālu ko vairāk par jau Delfos un TVNet redzēto.
Interesanti, ka pēdējā pusgada laikā Fotomuzeja izstāžu piedāvājumā dominē tieši sociālā reportāža, kas atrodas kaut kur pa vidu starp autorfotogrāfiju un fotožurnālistiku. Fakts, ka muzejs piedāvā platformu tādai fotogrāfijai, kurai ir visai sarežģīts liktenis presē, nav nekas peļams, tomēr šādu izstāžu lielākais izaicinājums ir patiesi atklāt kaut ko jaunu par cilvēkiem, vidi, notikumiem un problēmām, ko mēs jau tā nezinām no vizuālās pārbagātības visapkārt. Tikai retos gadījumos fotogrāfijas atrašanos izstādē pietiek argumentēt ar faktu, ka fotogrāfs kaut kur bija, kaut ko redzēja un reģistrēja. Arī dokumentālās fotogrāfijas izstādēm vērtību piešķir kritisks, emocionāls, personisks, kreatīvs skatījums.
