Baltā kaza

Kopmītnes nav mājas, bet gan vieta, kurā uzturēties no pirmdienas līdz piektdienai. Un šķiet, ka dzīve prom no mājām tiek uzskatīta par patstāvības un pieaugšanas pazīmi, vai vismaz (vai cerams) tiekšanos uz to. Šeit ir jāiemācās sadzīvot ar istabas biedriem un arī ar sevi. Jāmācās būt atbildīgam, jāmācās neievērot, ka nav privātuma, jāmācās būt par komūnas sastāvdaļu.

Jauno mākslinieku, mūziķu un kultūras cilvēku kopmītnēs Baltā kaza pavadīju çetrus gadus. Šī sērija tapa pēdējā kopmītņu gada laikā. Arvien vairāk fotografējot ar 90. gadu analogo ziepjutrauku snapshot estētikā, sapratu, ka tieši tā vēlos attēlot šo vidi. Interjera detaļas, situācijas un cilvēki dažkārt rada sajūtu, ka šie attēli ir tapuši senāk – kādā no iepriekšējām desmitgadēm.

Izvairījos no šīs vietas un nevēlējos būt saistīta ar to, nedaudz negribīgi, pārvarot savu intravertumu, tomēr centos iesaistīties notikumos. Dokumentēju ikdienu, sadzīvi, biedru klātbūtni un klusās dabas, kuras kāds nejauši vai apzināti izveidojis un atstājis kādā no publiskajām telpām. Viena no šīm telpām tiek dēvēta par kvadrātu – telpa gaiteņa vidū, kur notiek viss, bet citreiz nekas. Tajā var arī izolēties no istabas biedriem un būt vienatnē, tomēr tādējādi atklāt sevi vēl publiskāk. Vispubliskākā telpa šeit.

Annemarija Gulbe (1997) fotogrāfiju apgūst ISSP skolā, piedalījusies arī ISSP vasaras skolā. Tikko absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas apģērbu dizaina nodaļu un iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas apakšnozarē. Šīgada FK Balvas fināliste.