Ar visu šo tumsu apkārt es nejūtos tik vientuļa

Šis stāsts ir par lēnu ieniršanu vājprātā – uz robežas starp reliģiskiem rituāliem un psihotisku uzvedību.

Sabrukuma procesā mēs novērojam cilvēcisko aizrautību (ar mērķi, dievu vai citiem cilvēkiem) ietekmi.

Soli pa solim mēs tiekam ievesti vienvirziena ceļojumā, svārstoties starp nošķirtību, vientulību, aklumu un aizmirstību.

Biklā cilvēka figūra pamazām izzūd, kļūstot par ēnu – spocīgu, necilvēcisku, nolemtu.

Ja acis tiek dēvētas par dvēseles spoguli, te tās bieži nav redzamas, paslēptas aiz acu aizsegiem, ornamentiem, plīvuriem, vai – gluži pretēji – izceltas kā artefakti.

It kā mūsu subjekts kopā ar savu spriestspēju burtiski zaudētu redzi.

Šeit mēs inscenējam kāzu svinības, visciešāko cilvēku savienību Dieva acīs. Divu dvēseles radinieku garīga savienība, kā dvīņi – nevis viena un tā pati persona, sadalīta divās, bet divi atšķirīgi cilvēki, viena prāta gūstekņi.

It kā vajadzētu atteikties no savas identitātes, lai sasniegtu svēto savienību ar savu mīļoto, bet galvenokārt – ar Dievu.

Kopīgās dzīves rituāli kļūst par uzticības un pieķeršanās rituāliem, kamēr viens pieder otram.
Galvenie varoņi kļūst par bezveidīgām, pasīvām formām, viņi īsti neredz, kas notiek. Viņi ir kļuvuši par aizmirstu priekšteču ēnām.

Šajā tradicionālajā vidē maģija tiek izmantota, lai gandrīz vai pārbaudītu ticību un atrisinātu neizskaidrojamo.

Izolētais duets šķiet drīzāk vājināts, nekā stiprināts un cīnās, lai sazinātos Bābeles torņa murdoņā.
Mēs beigu beigās nonākam pie individualitātes izzušanas un neprāta, kas rodas no nošķirtības.
Vispilnīgākajā harmonijā mēs nevarējām paslēpties no vientulības.

Vai mēs varētu būt vieni, esot kopā?

Lūsī Kahotjana (Lucie Khahoutian, 1990) ir armēņu māksliniece, kura dzīvo Tbilisi, Gruzijā. Viņas darbi tikuši publicēti tādos izdevumos, kā Dazed, The Calvert Journal, kā arī bijuši skatāmi Krakovas un Rīgas Fotomēnešos.