Četri mēneši Kirgizstānā, attēlojot šo valsti, par ko tiek piemirsts laikrakstu virsrakstos, ar lielformāta kameru, caur sejām un ainavām. Šis darbs izceļ paaudžu atšķirības starp tiem, kuri gremdējas nostalģijā par atcelto PSRS kārtību, un mūsdienu rietumnieciskotajiem jauniešiem, kas dzimuši pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tas ietver jaunu, satrauktu valsti, kas cenšas vienlaikus veidot nacionālo identitāti un tikt līdzi globālajai ekonomikai. Aizgājušā laikmeta zīmes mijiedarbojas ar pārejas periodā iesaldētu cilvēku sejām.
Une roulotte abandonnée, sous le givre de l’hiver, près de Mailuu Suu.
Mark Siniakov, 16 ans, est en stage dans la nouvelle chaîne télévisée de musique “Tigiboo”.
Une rivière non loin de Bishkek, capitale du Kirghizstan. Il fait – 18°C.
Ayim, 24 ans, fait des études de dessin et de mode à Bishkek. Elle rêve de venir travailler à Paris, en France.
Un mineur de charbon au travail, à Min Kush. Si la ville était réputée pour son uranium, il y sommeille également d’importantes réserves de charbon. Les travailleurs, qui marchent 5km matin et soir dans la vallée pour se rendre à la mine, éspèrent l’arrivée d’investisseurs.
Foto – Eliots Verdjē
La veste d’un vétéran kirghize de la seconde guerre mondiale, dans un appartement de Bishkek.
Eliots Verdjē (Elliott Verdiers, 1992) ir jauns franču fotogrāfs, kurš veido ziņojumus par cilvēku stāvokli dažādās pasaules daļās – Indonēzijā, Birmā un Mongolijā.