Herbārijs

Šos attēlus sāku fotografēt nelielā ciematā Krievijas ziemeļos. Jāatzīmē, ka Krievijā gandrīz katrai ģimenei pieder ne tikai dzīvoklis, bet arī zeme, kur iekopj dārzu un audzē tur dārzeņus, ziedus un augļus. Šī tradīcija parādījās padomju laikā un joprojām turpinās, jo tiek uzskatīts, ka dārzeņi, kas audzēti pašu rokām, ir ekoloģiskāki. Šo vietu sauc par dāču, un parasti dzīve pilnā plaukumā tur rit tikai vasarā. Manas ģimenes dārzs atrodas ciematā, kas tika pamests darbavietu trūkuma dēļ. Mājas tika pārdotas, un viena no tām kļuva par mūsu dāču. Mājas bēniņos es atradu kaudzi ar vecām 60. gadu fotogrāfijām. Gribēju tām piešķirt jaunu dzīvi, turpināt stāstu par ciemu. Bija pienācis laiks ievākt ražu, un, strādājot dārzā, man ienāca prātā doma par atgriešanos pie saknēm, pie šīs vietas vēstures. Doma par zemi, kas baro augus, tāpat kā pagātne – nākotni, bija tikpat dabiska kā savienot manus pašportretus ar vecajiem attēliem. Tā es gribēju tuvoties šai vietai un turpināt tās hroniku. Piešķīru saviem portretiem dažādas sajūtas – no mistiskas līdz smieklīgai –, kas piepildīja manu dzīvi laukos. Apklājot seju ar dabas materiālu maskām, gribēju pazust apkārtējā vidē, lai labāk izjustu šo vietu.

Igors Samoļots (Igor Samolet, 1984) ir dokumentālais fotogrāfs no Krievijas. Viņa darbu galvenā tēma ir attiecības starp cilvēkiem. Pērn viņa darbi bija skatāmi Rīgas Fotomēnesī. Šī sērija publicēta izdevumā Amplitude nr.1, kas sastāv no 10 dažādu autoru fotogrāmatām.