Nebeidzama riņķošana
Reiņa Lismaņa pirmā personālizstāde ar pretenciozi nepretenciozo nosaukumu Mēģinājumi un kļūdas LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā ieved rūpīgi izkalkulētu elementu kopumā, kas piedāvā ko vairāk par, ja drīkstu tā izteikties, tīri tehnisku fotogrāfijas žanra pašapmierināšanās aktu. Esmu rets apmeklētājs foto izstādēs tieši šī iemesla dēļ – lielākoties attēlu sižeti un kompozīcijas jau kaut kur ir redzēti un vienīgās atšķirības samanāmas sīkās profesionālās detaļās, kurās, neskatoties uz samērā cītīgi apmeklētām foto stundām rozīšos pie Raimo Lielbrieža, nekad tā arī neesmu spējis iedziļināties. Tomēr Lismaņa izstāde fotogrāfijai pieiet visai konceptuāli, atgādinot kaut ko no LMA Vizuālās komunikācijas skatēs redzētā – domāšanas treniņu, no jauna izvērtējot visus elementus, kas veido kaut ko, šajā gadījumā – fotogrāfiju. Vienojošā tēma kļūst visai ātri noķerama – ir printeru kārtridži estētiskās kompozīcijās, ir printera testa izdrukas, ir fotopapīrs, ar to pašu kārtridžu tinti dekoratīvi izdaiļots, ir fotogrāfiju kompozīcijas, kurās visi šie elementi visdrīzāk ir piedalījušies, un tad vēl pāris video, kas apspēlē to pašu tehnisko fotogrāfijas skatīšanās/drukāšanas procesu. “Nebeidzama riņķošana”, kā rakstīts anonīma autora Dienas rakstā par izstādi.
Tas viss ļoti estētiskā, pārdomātā un tīrā izpildījumā, kas man vismaz atsauca atmiņā kaut ko no vēlīnajiem Mika Mitrēvica un Kristīnes Kursišas sadarbības augļiem (piemēram, Septiņas ceturtdienas, 2012), kas savukārt atsaucās uz tobrīd globāli plaukstošo postinterneta (postattēlu) mākslu un tās estētiskajiem kodiem. Rūpīgāk pieejot Lismaņa darbiem, katrā ir kāds unikāls aspekts, kas kopā veido veselumu. Dažos darbos ir izejvielas, kam seko pāris tehnisku testu, un tad ir darbi, kas ir visu tehnisko procesu rezultātes. Izstādes lielākais objekts – divi ruļļi ar daudzu mazu foto attēlu kompozīcijām – parāda, kas tad galu galā iznāk no printera, – šajā gadījumā tie ir ikdienas novērojumi urbānā vidē bez atšķirības zīmēm. Kodolīgas ainiņas ar anonīmiem grafiti, nenosakāmām detaļām, ielām bez nosaukuma, utt. – tas viss atgādina kaut ko no modes žurnālu, piemēram, Vice vai Sleek arsenāla. Bildes ir glītas, tomēr tās mani neved tālāk par ikdienas skrollēšanu instagramā, kam, saskaņā ar izstādes “neoficiālo” preses relīzi lapiņas otrā pusē, mākslinieks ilgi neesot gribējis pievienoties. Arī izstāde kopumā, neskatoties uz piesaukto “plašāko izpratni par fotogrāfijas un vizuālo mediju piedāvātajām iespējām”, drīzāk sniedz ieskatu tehniskajos aspektos, atstājot novārtā to, ko tad īsti ar šīm iespējām darīt. Izstādes centrālā darbu sērija Archival Pigment Prints – fotopapīru rinda, kas ar brīvu roku nopūsta ar kārtridžu tinti – atklāj autora rokrakstu burtiskā nozīmē, tomēr, tieši tāpat kā foto ruļļi, tālāk par formāliem jautājumiem netiek. Šķietami atgādinot kaut ko no Džona Divolas velnišķīgajās fotogrāfijās redzētā, šīs krāsainās kompozīcijas tomēr nepabaro ar kādu pievienoto vērtību – var spekulēt par minimālisma mākslas grafiti interpretāciju, mēģinot tur saskatīt atsauces uz, piemēram, Danielu Burēnu, un tādā garā, tomēr līniju un pumpiņu kārtojumi drīzāk atgādina situāciju, kad gribas kaut ko uzzīmēt, bet nevar izdomāt, ko tieši.
Izstāde ir glīta, pārdomāti izkārtota un uzbūvēta, varētu teikt – profesionāla, vismaz formālos aspektos. Mazo fotogrāfiju kompozīcija uz zaļajiem ruļļiem neapšaubāmi suģestē ar tīrām krāsām un estētiskām detaļām, brīžiem liekot iedomāties par Romanu Korovinu. Arī viscaur izstādei krāsas līmējas kopā labi (pat pārāk labi), dzidriem toņiem saplūstot tīkamās (un pareizās) kombinācijās.
Man ir ļoti grūti spriest par šo izstādi Latvijas fotomākslas kontekstā – iespējams, Lismanis ir uztaustījis kādu jaunu nervu, tomēr, skatoties uz to kā notikumu plašākā laikmetīgās mākslas lauciņā, man trūkst kļūdu un mēģinājumu to dabiskā formā. Izstādē kļūdas un mēģinājumi ir izskaitļoti, kompozicionāli izkārtoti, sterili un skaisti. Arī autora vēstule preses relīzes otrā pusē it kā nepasaka neko, glīti aprakstot parasti neparastu dienu Londonā. Vienlaikus tas ir jauks žests izstāžu garlaicīgo lapiņu dekonstrukcijas un uzlabošanas virzienā, bet mākslinieks, šķiet, nezina, ko iesākt ar šo brīvību. Tas man atgādina pirmo pieredzi ar foto aparātu vai jebkuru citu ierīci, kad vēl nav skaidrs, ko man personīgi gribētos paveikt un pateikt.
