Intervija ar Tipi Bookshop izveidotāju Andrea Kopetti

Andrea Kopetti (Andrea Copetti) izveidotā grāmatnīca Tipi Bookshop atrodas Briselē, un tas ir viens no pirmajiem fotogrāmatu veikaliem, kas specializējas tieši uz pašpublicētām un nelielu izdevniecību izdotām fotogrāmatām. Andrea Kopetti novembra sākumā viesojās Rīgā un piedalījās konferencē par grāmatu dizainu un izdošanu. Pirms pasākuma aicināju Andrea uz nelielu sarunu.

Tipi grāmatu veikals darbojas jau vairākus gadus, vai vari pastāstīt par tā pirmsākumiem?

Veikalu atvēru 2013. gadā. Domājot par grāmatu veikala izveidi, man bija ļoti svarīgi, lai bez virtuālās vietnes veikalam būtu arī fiziska vieta. Vispirms atradu vietu un gada laikā to atjaunoju. Sākotnēji pārdevu savas grāmatas, galvenokārt draugiem, lai nopirktu jaunas grāmatas, un, par laimi, jau pēc gada man bija iespēja tās nopirkt atpakaļ. Jutu, ka ir nepieciešama vieta tieši jauno autoru grāmatām. Tolaik Briseles grāmatu veikalos pašpublicētas grāmatas neuztvēra nopietni un tās reti kad nonāca veikalu plauktos. Jau no paša sākuma zināju, ka savā grāmatu veikalā grāmatas izvietošu, nešķirojot jaunu un jau pazīstamu autoru darbus.

Liels atbalsts ir kopiena, kas gadu laikā veidojusies ap Tipi grāmatnīcu. Pēc tam, kad esmu uzrunājis autoru un iegādājies viņa grāmatas, es turpinu ar šo autoru komunicēt. Man ir svarīga šī savstarpējā saikne un domu apmaiņa. Tipi grāmatu veikala nianse ir tāda, ka grāmatas no autora tiek nopirktas un pēc tam realizētas. Tā ir pavisam cita enerģija starp mani un mākslinieku nekā tad, ja grāmatas tiktu paņemtas uz pēcapmaksu.

Papildus grāmatu pārdošanai man ir svarīgi pielikt kaut ko arī no sevis. Nereti es grāmatas filmēju un apvienoju ar mūziku, sadarbojoties ar Fabrisu Havenni. Cits blakus projekts, kas drīz tiks realizēts, ir lielformāta attēlu izvietošana uz veikala ārējām žalūzijām. Fotogrāfijas pilsētvidē ir kontrasts reklāmu plakātiem, kas nemitīgi cenšas ko pārdot.

Ko nozīmē Tipi?

Tas nozīmē indiāņu vigvamu, bet tam nav nekāda sakara ar indiāņiem. Skatoties uz grāmatnīcas telpu formu, redzams, ka tai nav izteiktu stūru, tā radīta tā, lai, tajā atrodoties, veidotos apļveida kustība. Tā ir vieta komunikācijai un domu apmaiņai.

Kā tas ir – vienam būt atbildīgam par visiem procesiem grāmatnīcā?

Tas ir pastāvīgs darba process. Es gan vēlētos, ka cilvēki vairāk koncentrējas uz grāmatām, nevis uz to, ka veikalu vadu viens pats. Jāatzīst, ka pagaidām neesmu atradis sev aizstājēju. Kad braucu uz festivāliem, veikals Briselē ir slēgts.

Kāda ir grāmatu veikala īpašnieka ikdiena?

Varētu teikt, ka man ir sava rutīna jeb ikdienas rituāli, bet nav konkrēta grafika. Mana diena sākas no agra rīta. Pēc tam, kad esmu aizvedis meitu uz skolu, dodos uz krāmu tirdziņu, kur meklēju attēlus, kurus vēlāk izmantoju, veidojot iepakojumu kolāžas. Pa dienu esmu uz vietas grāmatnīcā. Aizraujoši ir tas, ka nekad nevar nezināt, vai kāds dienas laikā ienāks ar lūgumu pārskatīt viņa grāmatu. Ja man ir laiks, es ļoti labprāt pārrunāju ar autora viņa darbu.

Tev ir personiska pieeja katrai grāmatai un tās autoram. Kā izvēlies grāmatas?

Tā ir pastāvīga meklēšana. Regulāri dodos uz festivāliem, kur personiski satieku māksliniekus un atklāju grāmatas pa īstam, ne tikai pa pastu vai virtuāli. Viens no nesenākajiem un pārsteidzošākajiem notikumiem bija viesošanās Gazebook festivālā Sicīlijā.

Man grāmata ir kā ceļojuma biļete, kas aizved kādā konkrētā vietā, laikā, sajūtās. Labs piemērs ir Mihaela Ivanovska (Michael Iwanowski) grāmata Clear of People. Autors veica 2200 km garo ceļu, ko 1945. gadā bija gājis viņa vectēvs un onkulis. Caur politiski piesātinātu kontekstu un nejaušām ainavām atklājas skaudrs stāsts par autora radinieku ilgo gājienu no karagūstekņu nometnes.

Es iedalu grāmatas “kruasānu grāmatās” un “aklajos randiņos”. Ar pirmajām parasti ir nojausma, ko no tām var sagaidīt, taču tās otrās var būt izaicinājums ikkatram. Tādām grāmatām ir jāļaujas, nevajadzētu spriest tikai pēc pirmā atvēruma.

Pēc kāda principa tu izkārto grāmatas veikalā?

Divus gadus es grāmatas izkārtoju jauktā veidā. Jāatzīst, ka kādam tur atrast kādu konkrētu grāmatu bez manas palīdzības bija samērā grūti. Bet tas bija nepieciešams man pašam, lai izveidotu savu lietu kārtību. Izvietojot grāmatas intuitīvi, blakus var nonākt ļoti dažādas grāmatas, kas kopā veido dzirksteli. Apmeklētājs var uzreiz to nesaprast, taču tam ļausies. Dažkārt es pārvietoju grāmatas, lai redzētu, kā apmeklētāji uz tām reaģē. Tas ir aizraujoši – veikt pētījumu par pašu veikalu, ne tikai par grāmatu.

Ar laiku cilvēki lūdza izskaidrot vai sniegt kaut nelielu pavedienu, lai vieglāk būtu orientēties grāmatu klāstā. Tad es izveidoju piecus segmentus: pilsētas stāsti un ainava, beļģu fotogrāmatas, fotogrāmatas no Āzijas, politiski stāsti un personiski stāsti.

Interesanti, ka grāmatas no Āzijas ir izdalītas atsevišķi. Kādēļ?

Zināšanas par papīru un druku Āzijā, it īpaši Japānā, ir unikālas. Viņu izpratne par izklājumu, sējumu, papīra izmantošanu atšķiras no Eiropas tradīcijām. Viņiem ir pašiem sava drukas un izdevniecību ekosistēma.

Katra grāmata tās pircējam tiek izsūtīta īpašā iepakojumā, uz kuras veidota attēlu kolāža. Vai vari pastāstīt ko vairāk par šo radošo pusi?

Ja tikai pārdod grāmatas un nedara neko radošu, ātri vien paliek garlaicīgi. Ir būtiski atrast poētiku ikdienas rutīnā. Manā gadījumā tas ir kolāžu veidošana iepakojumiem, kuros sūtu grāmatas pircējiem. Agrāk izmantoju attēlus, ko atradu krāmu tirdziņā, bet nesen savas kolāžas sāku veidot tieši no žurnāla Paris Match vairāku gadu desmitu veciem izdevumiem. Kolāžām ir jābūt autentiskām, tāpēc ir būtiski, ka attēls netiek reproducēts, bet izmantots tikai vienreiz, pat ja tas ir rets attēls no 1968. gada studentu protestiem. Žurnālā un vēlāk kolāžā meklēju to brīvības sajūtu, ko alkstu ieraudzīt grāmatā, autorā, dizainerī un izdevējā.

Kā, tavuprāt, ir mainījies pašpublicēto grāmatu tirgus?

Nedomāju, ka tas ir tikai manis dēļ, bet konkrēti Briselē sāku manīt arvien vairāk veikalu, kas iekļauj savā sortimentā arvien dažādākus grāmatu veidus. Tas iedrošina mākslinieku strādāt un pabeigt savu darbu. Esmu novērojis – jo mazāks ir finansējums, jo vairāk autors gatavs riskēt. Jaunie autori nemērķē uz konkrētu mērķauditoriju, tie vienkārši vēlas paust savu vēstījumu. Manuprāt, tas ir ļoti drosmīgi un iedrošinoši. Ir arī tādi gadījumi, kad autoram šķiet, ka birka “pašpublicēts” ir pietiekošs iemesls grāmatas nonākšanai veikalā, taču tas tā nenotiek. Dažkārt stāsts var būt labs, bet, ja, piemēram, papīrs grāmatai nav atbilstošs, tas izbojās stāstu un grāmatu.

Kā veikals varētu attīstīties nākotnē?

Nesen sāku strādāt pie projekta, kas paredz izveidot darbnīcas telpu turpat grāmatnīcā. Tā būs telpa, kur autori varēs patstāvīgi strādāt pie sava darba izpētes un realizēšanas grāmatas formātā. Šī radošā telpa tiks atklāta nākamgad.