Pēteris Korsaks: Aizraujošākais, kad atrodi uzvārdu pie fotogrāfijas un sāc meklēt

Pēteris Korsaks (1937) ir viens no nozīmīgākajiem foto vēsturniekiem Latvijā. Viņš ir viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem un arī muzeja pastāvīgās ekspozīcijas Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839–1940 autors. Viņš bija līdzautors līdz šim vienīgajai Latvijas fotomākslai veltītajai grāmatai Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas (Liesma, 1985). Rīgas kinostudijā pēc Korsaka ierosinājuma tapušas divas dokumentālās filmas par fotogrāfijas vēsturi – Putniņa izlidošana (1979) un Spoguļa dziļums (1980), kuru režisors ir nupat aizsaulē aizgājušais Aivars Freimanis. Korsaks pirmais 1988. gadā saņēma Kultūras fonda Spīdolas stipendiju par fotogrāfijas vēstures pētīšanu. Viņam piešķirta arī Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija un Triju Zvaigžņu ordenis.

Līdz ar entuziastisku un aktīvu fotomākslas vēstures pētniecību Korsaks aizraujas arī ar fotografēšanu. Atzīmējot Pētera Korsaka astoņdesmit gadu jubileju, līdz šī gada janvāra vidum Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā bija aplūkojama viņa personālizstāde Personības manā dzīves ceļā.

Izstādē bija redzami dažādi jums svarīgi cilvēki, kuri vienlaikus ir arī nozīmīgi Latvijas vēsturē. Kas jūs pamudināja viņus fotografēt?

Tur nav nejaušību. Man par katru no šiem cilvēkiem ir stāsts. Kaut vai par trimdas dzejnieci Elzu Ķezberi, kā es viņu sameklēju, kad 1990. gadā biju Amerikā, pateicoties Spīdolas stipendijai. Pēc diviem gadiem viņai izdevās pirmo un vienīgo reizi atbraukt uz Latviju. Es biju viņas impresārijs, kurš organizēja viņas pasākumus, gan Rakstnieku savienībā, gan Priekuļos, kur viņa savulaik mācījās. Vedu viņu uz tikšanos ar viņas vīru, bijušo virsnieku Osvaldu Ķezberi, kuru viņa nebija satikusi 50 gadus. Viņš savulaik bija deportēts uz Sibīriju. Skumji traģiska satikšanās uz īsu brīdi, kuru man izdevās iemūžināt. Par viņiem varētu veselu izstādi izveidot, bet es ieliku tikai pāris bilžu.

Tādu stāstu ir daudz. Piemēram, par Andreju Eglīti. 1990. gadā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā organizēju Latvijā pirmo izstādi par bēgļu laivām. Toreiz neviens nezināja, kas ir bēgļu laivas. No Kurzemes krasta 1944. un 1945. gadā lielākā daļa inteliģences ar laivām pārbrauca prom uz Gotlandi, uz Zviedriju. 1991. gadā zviedru fotogrāfa Dāvida Holmerta dēls uzaicināja mani ciemos uz Visbiju. Šajā ciemošanās reizē, esot Stokholmā, mēs iegriezāmies pie Andreja Eglīša viņa birojā, kur viņš visu mūžu, tā teikt, cīnījās par Latvijas brīvību, neatkarību. Viņš man uzdāvināja grāmatu Šie vārdi apsūdz angļu valodā, kurā bija apkopoti 1941. gada deportēto saraksti. Tajā es atradu sava tēva brāli. Tāda bija tā pirmā mūsu tikšanās. Kad Andrejs Eglītis pārcēlās uz Latviju pirmo reizi pēc gandrīz 50 trimdā pavadītiem gadiem, es viņu fotografēju pie trapa un pēc tam dažādos sarīkojumos. Tādi ir šie divi stāsti.

Jūs vairāk nekā 40 gadus esat veltījis fotogrāfijas izpētei. Kā jūs varētu raksturot Latvijas fotomākslas attīstību kopumā?

Es domāju, ka bija tādas pašas tendences kā visā Eiropā. Piemēram, piktoriālisms ar mīksti zīmējošiem portretu objektīviem. Bija sekošana gleznieciskām manierēm. Ļoti estētiski un tēlaini. Tas ir par vienu daļu, kas piedalījās izstādēs. Otra daļa bija profesionāļi, kuri strādāja maizes darbu un tikai nedaudz pievērsās izstādēm. Piemēram, Roberts Johansons vai Vilis Rīdzenieks. Viņš redzēja, ka kāds ir interesants tipāžs, un pabildēja viņu vairāk. Ar tādu portretu viņš piedalījās izstādēs. Tagad, zinot kādās ārzemju izstādēs piedalījušies latvieši, viņi nekur nebija atpalikuši no pasaules līmeņa, jo arī tad, kad Rīgā aptuveni 1927. gadā rīkoja starptautisku izstādi, kur piedalījās arī Eiropas vadošie klubi, kāds tā laika žurnālists rakstīja, ka latvieši varbūt pat pārspēja ārzemniekus.

Kā, jūsuprāt, ir mainījusies Latvijas fotogrāfija?

Mainījusies līdzi laikam. 60. un 70. gadu fotogrāfija arī bija vairāk vērsta uz estētisko pusi, bet bija autori, kā Gvido Kajons, kuri meklēja citu pieeju; ne tik estētisku. Ik pēc 20 gadiem mainās situācija, un es kopš 90. gadu otrās puses vairs nesekoju mūsdienu izstādēm. Visu laiku braukāju uz arhīvu un turpinu pētniecisko darbu. Jaunākās tendences it kā redzu un zinu, bet mani tās neaizrauj.

Sanāk, ka mūsdienu fotogrāfija jums neliekas saistoša?

Nav tik saistoša, jo laikam tā sākuma pētniecība un tā 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses estētika manī ir tā iespiedusies, ka nevaru pārorientēties uz mūsdienu fotogrāfiju. Katrs autors arī meklē kaut kādu savu pieeju un rokrakstu, lai atšķirtos no citiem, bet man viena otra meklējumi pat nav pieņemami ar visādām tādām ķermeņa atklātībām.

Kas ir pats aizraujošākais fotogrāfijas pētniecībā?

Aizraujošākais ir, kad tu atrodi uzvārdu pie fotogrāfijas un sāc meklēt. Sākumā pat nav skaidrs, no kura gala sākt, jo nekas nav zināms. Par fotogrāfiem neviena pirmskara enciklopēdija neko neapkopoja. Nav kur pieķerties, bet ja zināms, ka viņš ir no konkrēta pagasta, tad jau var sākt meklēt, bet tas ir ilgstošs process. Piemēram, informāciju par Jāni Džonu Doredu esmu meklējis 40 gadus. 20. gadu žurnālā pie dažām fotogrāfijām atradu parakstu “J. Dored”, un viss. Visus šos gadus, kuros es meklēju informāciju par fotogrāfiem, par viņu nekad, nekur un neko nevarēju atrast, bet beigās meklējumi vainagojās ar panākumiem.

Ar kādiem?

Būs grāmatā, ja tā iznāks. 2011. gadā Cēsīs biju sarīkojis izstādi par godu viņa jubilejai, jo viņš nāk no Cēsu puses. Doreds bija kara reportieris. Pēc fotogrāfijas viņš pievērsās kino. Viņš bija klāt visos karstākajos punktos Eiropā 30., 40. gados, kad amerikāņi Dienvidfrancijā izsēdināja desantu.

Jums ir gatavs materiāls divām grāmatām, un viena no tām ir par kara reportieriem, kur būs aprakstīts arī Jānis Džons Doreds. Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par šo grāmatu, kādā tapšanas stadijā tā ir?

Tur būs rakstīts par vairākiem latviešu kara reportieriem, gan no Pirmā, gan Otrā pasaules kara. Neviens nezina, ka Latvijā arī ir tādi kara fotogrāfi kā, piemēram, Roberts Kapa. Kopumā ir ap 10 tādu fotogrāfu, bet grāmatā es stāstīšu par pieciem. To neviens nav darījis, jo tas nav tik vienkārši. Piemēram, par Baigo gadu vācu laikā izdeva žurnālu, kā čeka ir nomocījusi latviešus. Ir arī vairākas grāmatas par Baigo gadu gan zviedru, gan vācu valodā. Tajās ir daudz fotogrāfiju bez autoriem. Pārzinot visus vecos latviešu fotogrāfus, kas varēja būt fotografējuši šos notikumus, man aizdomas krita uz Latvijas kino hroniku veidotāju Eduardu Kraucu, bet tam nebija nekāda apstiprinājuma. Tikai 1999. gadā, kad es biju Amerikā, fotogrāfe Helēna Hofmane man palīdzēja nokļūt Kalifornijas pētniecības centrā Hoover Institution, kur glabājas Krauca arhīvs. Tur es atradu apstiprinājumu savām aizdomām. Faktiski grāmata ir gandrīz gatava. Jārediģē, jātaisa makets un jāmeklē nauda izdošanai. Tā ir vienīgā problēma.

Manuprāt, jūsu darbs ir ļoti vērtīgs un aktuāls, jo arī mūsdienās nemitīgi tiek publicētas fotogrāfijas bez autoriem, it kā tam nebūtu nozīmes.

Es to labi pārzinu, jo man daudzi zvana un jautā par fotogrāfiju autoriem. Vairāk gan grāmatu izdevniecības, nevis avīzes. Es regulāri palīdzu LNB Nacionālajai enciklopēdijai, kopš tapšanas sākuma meklējot fotogrāfiju autorus.

Pastāstiet arī par otro grāmatu, kura būs par pasaulē mazākās fotokameras Minox izgudrotāju Valteru Capu.

Varētu teikt, ka tā ir uzrakstīta līdz pusei, vēl jāturpina rakstīt. Savākts ir milzu materiāls. To esmu sācis darīt no 70. gadu otrās puses.

Kāpēc, jūsuprāt, tik maz cilvēku nodarbojas ar fotogrāfijas pētniecību?

Pietrūkst zināšanu vai gribēšanas. Ļoti daudz jāzina: kur, kā, ko meklēt. Es ar to saslimu, veidojot pirmo fotogrāfijas vēsturei veltīto izstādi 1975. gadā. Ir daudz fotogrāfiju muzejos un pie cilvēkiem, bet paši fotogrāfi ir pazuduši. Neviens par tiem neko nezina. Tad es sāku meklēt. Vēl bija dzīvi fotogrāfa Roberta Johansona meita un znots, fotogrāfa Viļa Rīdzinieka atraitne. Varēja kaut ko uzzināt no fotogrāfu laikabiedriem, bet ja tādu nav, tad ir ļoti problemātiski savākt tīri dokumentālu informāciju. Tas ir liels meklēšanas darbs. Par dažiem nākas meklēt gadiem ilgi.

Jūs kādu laiku arī pats aktīvi strādājāt Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Kā jūs vērtējat tā darbību?

Es tur strādāju aptuveni 20 gadu. Ir labi, ka darbs tiek turpināts. No manas pirmās izstādes attīstījās fotogrāfijas muzeja ideja. Es biju arī pirmais, kas tur sāka strādāt, toreiz izveidoju vēsturisko ekspozīciju, kas joprojām tur atrodas. Esmu muzeja pamatvirzītājs, sākot ar 1975. gada izstādi. Ieliku muzeja pamatu. Protams bija atbalstītāji – Vilnis Auziņš, kurš bija sākotnējais muzeja vadītājs. Es biju tikai foto vēsturnieks, speciālists ar savu darbu un zināšanām.