Padomju laika portrets
Laikraksta Literatūra un Māksla ilggadējais fotogrāfs Gunārs Janaitis izdevniecībā Neputns publicējis portretu albumu Personības un laikmets. Pirmā doma, kas nāk prātā, šķirstot iespaidīgo foliantu, – vai mūsdienu preses fotogrāfu darbība vainagosies ar līdzīgu laikmeta sniegumu? Varbūt arī jā, taču katrā gadījumā diez vai grāmata tiks saistīta ar kāda laikraksta vai internetportāla vārdu un ievadvārdos redaktors ar lepnību atgādinās, ka fotogrāfa attēli rotājuši avīzes X publikācijas. Dīvaini sanāk, vizualitātes laikmetā mūsdienu rakstošā žurnālistika iztiek bez izcilas kvalitātes attēla. Tāda attēla, kurš ne vien saglabātu vēsturei cilvēkus un notikumus, bet arī attīstītu vizuālās izteikšanās valodu. Gunāra Janaiša portretiem tas viss piemīt. Portretu stilistika, to vizuālā plastika gan atsauc atmiņā aizgājušās desmitgades, gan liek skatītājam pakavēties pie personībām. Nav svarīgi, vai uzvārdus vēl joprojām atceramies, vai mūsu iespaidu par piemirsto cilvēku veido tikai fotogrāfijas ierosināta fantāzija. Otrais gadījums ir pat saistošāks – fotogrāfa tvertas acis taču ir dvēseles spogulis, vai ne? Un šajā ziņā albuma mīnuss ir pavadošais teksts. Autors vēlas komentēt attēlus, taču dara to nekonsekventi. Par dažiem ir stāsts, par citiem nav. Vajadzēja gan uzticēties pašam attēlam, un stāstījums, ja to bija vēlme radīt, būtu jāveido ar plastiskiem paņēmieniem: atlasīt portretus nevis pēc personības enciklopēdiska svara, bet pēc vizuālās izteiksmes līdzekļu daudzveidības (pozas, mīmika, situācijas, plāns, kompozīcija, kadrējums, apgaismojums) principa. Teksta iekļaušana gluži dabiski liek fotogrāfam taisnoties par sadarbību ar režīmu (lūk, arī neatvērto čekas maisu efekts), bet pretošanās stāsts nesanāk. Izrādās, lielākās mākslinieka problēmas Padomju Latvijā bija nopirkt žiguli un kooperatīvo dzīvokli.
Fotogrāfs stāsta, ka komunistiskā partija bieži mainīja laikraksta redaktorus, “jo tie neatbilda padomju varas izvirzītajiem kritērijiem.” Bet turpat saka: “es sabiju laikrakstā nepilnus 30 gadus un zinu, ka nekāds “pūkainais” nebiju.” Vai tad atbilda kritērijiem? Atzīmēju šo, nevis apšaubot kāda godaprātu, bet ilgojoties pēc loģikas domu izklāstā. Un tā “nepūkainība” skatītājam būtu jānolasa no pašiem attēliem.
Albuma saturs apliecina, ka cēlos nosaukuma vārdus fotogrāfs attiecina tikai uz statusa cilvēkiem – dzejniece, tēlnieks, prezidente. Madonas muzeja vadītāja, cimdu mākslinieks un fotogrāfa tēvocis, šķiet, ir vienīgie laikmeta pilnību reprezentējošie tēli, un jāsaka, ka fotogrāfija šo reprezentāciju paveic ar cieņu pret šiem cilvēkiem un laikmetu. Gan jau redakcijas uzdevumā fotogrāfs portretējis arī vienkāršos kultūras darba darītājus – tautas namu personālu, māksliniecisko kolektīvu vadītājus, amatierus, amatniekus un citus. Arī viņu ģīmetnēm būtu vieta šajā laikmeta vizuālajā liecībā.
