Stāsti, kas pelnījuši tikt sadzirdēti. Intervija ar Klaudiju Heinermani

Klaudija Heinermane (Claudia Heinermann, 1967) ir fotogrāfe no Vācijas. 1991. gadā absolvējusi Enšedes Mākslas akadēmiju Nīderlandē, bet vēlāk arvien vairāk sākusi interesēties tieši par dokumentālo fotogrāfiju, tāpēc zināšanas papildinājusi Amsterdamas Fotoakadēmijā. Kopš tā laika nodarbojas ar ilgtermiņa pētnieciskiem dokumentālajiem projektiem, lielākoties pievēršoties dažādiem 20. gadsimta vēstures un politikas problēmjautājumiem. Plašu ievērību un apbalvojumus ieguva viņas 2015. gadā izdotā grāmata Vilku bērni. Pēckara stāsts (Wolfskinder A Post-War Story).

Kopš 2016. gada Heinermane strādā pie apjomīga projekta par izsūtījumiem uz Sibīriju, pievēršoties visām trim Baltijas valstīm. Sibīrijas trimdinieki ir fotogrāmatu triloģija. Tās otrā daļa Brīvības cīnītāji nesen tika prezentēta Baltijas valstīs, 27. martā tikšanās ar grāmatas autori notika arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šajā daļā iekļauti stāsti par astoņiem Latvijas brīvības cīnītājiem – Ernestu Rudzrogu, Birutu Rodoviču, Hildu Miezīti, Imantu Grāvīti, Jāni Zemantu, Lidiju Lasmani, Martu Vuškāni un Mihalīnu Supi.

Grāmata Sibīrijas trimdinieki – Brīvības cīnītāji tapusi vairāku gadu garumā. Kāds bija šis laiks un grāmatas tapšanas process?

Sibīrijas trimdinieki – Brīvības cīnītāji ir triloģijas otrā daļa. Kad 2016. gadā sāku Sibīrijas trimdiniekiem veltīto pētījumu, es lasīju grāmatas par šo tēmu, kā arī apmeklēju muzejus un arhīvus visās trijās valstīs. Mani pārņēma šausmas par uzzināto, par mērogu deportācijām, kas izšķīra tik daudz ģimeņu un kas līdz pat šai dienai ir atstājušas dziļas brūces un rētas sabiedrībā. Godīgi sakot, man bija kauns par to, ka es un vairums citu rietumvalstu iedzīvotāju tik maz zinām par jūsu vēsturi. Tas motivēja mani uzsākt šo projektu, jo uzskatu, ka jūsu vēsturei vajadzētu būt arī mūsu kolektīvās atmiņas daļai.

Sākumā plānoju izveidot vienu grāmatu. Taču bija tik daudz stāstu, kas pelnījuši, lai tos dzirdētu, ka nolēmu veidot hronoloģiski kārtotu triloģiju. Pirmā daļa ir par pirmo masveida deportāciju 1941. gadā, otrā daļa ir par pretošanos padomju okupantiem, bet trešā – par otro masveida deportāciju 1949. gadā un Aukstā kara sākumu.

Es centos sazināties ar aculieciniekiem, intervēju un uzņēmu viņu portretus. Lielāko daļu no šiem cilvēkiem es apmeklēju vairākkārt, jo viņiem bija ļoti daudz ko stāstīt. Katru reizi, kad tikāmies, uzticēšanās pieauga. Rezultātā sarunas kļuva dziļākas, kļuva vieglāk runāt par ļoti jutīgām vai sāpīgām atmiņām. Balstoties uz šiem stāstiem, es devos uz Sibīriju un Kazahstānu, lai meklētu vēstures pēdas. Šie ceļojumi bija neticami iespaidīgi. Vecāka gadagājuma vietējie iedzīvotāji atceras izsūtītos, un arī viņiem pašiem ir briesmīgi stāsti par apspiešanu Staļina laikā. Turklāt bija iespaidīgi atrasties tik ekstrēmos klimatiskajos apstākļos. Tas pietuvina pētāmajai tēmai.

Strādājot pie šī projekta, es sev jautāju: ko ir svarīgi pastāstīt Rietumu auditorijai par vēsturi? Man personīgi bija svarīgi paskaidrot lasītājiem, ka Baltijas valstis bija neatkarīgas valstis ar savu kultūru, valodu un identitāti. Ka Baltijas valstis tika okupētas pret savu gribu un ka tās dedzīgi aizstāvēja savu brīvību. Un tas mani noveda pie Brīvības cīnītājiem.

No 2021. līdz 2022. gadam es strādāju pie otrās daļas Brīvības cīnītāji. Vairākas reizes ceļoju pa Baltijas valstīm, lai intervētu un portretētu Brīvības cīnītājus. Bija diezgan grūti viņus atrast. Tikai daži pretošanās kustības dalībnieki vēl ir dzīvi un pietiekami veseli, lai sarunātos. Es intervēju 23 cilvēkus visās trijās valstīs, un 16 no intervijām ir iekļautas grāmatā. Bija pārsteidzoši un pagodinoši dzirdēt viņu stāstus klātienē. Intervijas vadīju tā, lai aculiecinieki stāstītu ne tikai savus dzīvesstāstus, bet arī vēsturi. Grāmatā es sniedzu tikai ļoti īsu informāciju par vēsturisko fonu, pārējo stāsta paši aculiecinieki.

Esmu daudz ceļojusi pa plašajiem Baltijas valstu mežiem, kas tik ilgi bija patvērums daudziem cilvēkiem. Par šo tēmu esmu savākusi un iekļāvusi grāmatā fotogrāfijas no Viļņas, Rīgas, Tallinas un Tartu arhīviem.

Vēlos arī pieminēt, ka intervijas ar Brīvības cīnītājiem kļuva intensīvākas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Atkal tika atvērtas vecās brūces, atdzima bailes, dusmas un cīņas gars. Sarunās man vairākkārt tika norādīts, ka vēsture tagad atkārtojas. Šķita, ka pagātne un tagadne saplūst. Tāpēc šī grāmata ir veltīta visiem brīvības cīnītājiem – toreiz un tagad. Vēlos izteikt dziļu cieņu visiem, kas cīnījās un cīnās par neatkarību, brīvību un demokrātiju.

Visas triloģijas dizaina autore ir holandiešu fotogrāmatu dizainere Sibrena Kuipere (Sybren Kuiper).

Savā radošajā darbībā jūs pievēršaties dažādām sarežģītām vēstures un politikas tēmām, tostarp ļoti traģiskiem cilvēku likteņiem. Kā radās jūsu interese par šīm tēmām un kāpēc jums ir svarīgi par tām runāt?

Uz jautājumu, no kurienes rodas intereses, vienmēr ir grūti atbildēt. Taču manā personīgajā dzīvē ir divi iemesli, kas varētu būt avots. Esmu dzimusi Vācijā un 18 gadu vecumā pārcēlos uz Nīderlandi. Mani vecāki nomira agri, kad vēl biju bērns, un tas mani uz dažiem gadiem atstāja emocionālā izdzīvošanas režīmā. Par laimi, es atradu savu ceļu, lai kļūtu par laimīgu pieaugušo un piepildītu dzīvi ar savu ģimeni. Pašas dzīves pieredze palīdz man vieglāk pietuvoties smagām tēmām. Es saprotu šo valodu un spēju labi iejusties. Tas, ka esmu dzimusi Vācijā, ir ietekmējis manu skatījumu uz vēsturi. Es jūtos atbildīga. No vēstures ir jāmācās, jāsaprot, kas noticis pagātnē, lai mēs varētu labāk risināt tagadni. Mani ārkārtīgi interesē, kā mēs kā indivīdi un arī sabiedrība tiekam galā ar savu pagātni. Vēlos dot savu ieguldījumu, neļaujot mums atkal un atkal pieļaut tās pašas kļūdas. Domāju, ka šo divu personisko sastāvdaļu kombinācija rada manu interesi par vēsturi un personiskiem stāstiem. Vēsture nav viens stāsts, tā sastāv no visiem atsevišķajiem personīgajiem stāstiem. Mēs mācāmies saprast vēsturi, uzklausot un iejūtoties šajos pieredzes stāstos.

Mans personīgais īsais viedoklis ir šāds – neviens nekad nav ticis notiesāts par noziegumiem pret cilvēci, ko pastrādāja Padomju Savienība. Putina Krievijā Staļina pagātne atkal tiek paslaucīta zem paklāja, tāpēc man ir tik svarīgi saglabāt stāstus, kas no mums tika slēpti aiz dzelzs priekškara. Tie ir jāuzklausa, lai veicinātu pareizu historiogrāfiju.

Kā jūs atgūstat emocionālo līdzsvaru pēc darba ar tik sarežģītiem stāstiem?

Ar to es varu tikt galā diezgan labi. Parasti jūtos ļoti priviliģēta, ka varu risināt tik nozīmīgas sarunas ar aculieciniekiem. Šie cilvēki parasti ir spēcīgas personības, īsti izdzīvotāji, kuri ir ļoti iedvesmojoši. Dažreiz stāsti ir ļoti intensīvi, un asaras plūst gan no viņu, gan manas vai tulkotāja acīm, un tas ir labi. Kad intervija ir beigusies, mēs atgriežamies tagadnē, kopā dzeram kafiju, kaut ko apēdam, smejamies un sarunājamies savā starpā, arī tas ir svarīgi. Kā intervētājam ir būtiski saprast, ka traģiskie dzīvesstāsti nav jānes uz saviem pleciem. Jūs klausāties, jūs jūtat un iejūtaties, un jūsu pienākums ir ar cieņu un iejūtīgi nodot viņu dzīvesstāstus tālāk. Turklāt jūsu kā fotogrāfa uzdevums ir atrast veidu, kā izstāstīt šādus stāstus vizuāli aizraujošā un interesantā veidā. Jūs nevēlaties biedēt savu auditoriju ar tēmas smagumu, bet drīzāk izraisīt interesi un aicināt ieskatīties dziļāk. Ir svarīgi saglabāt šo stāstu nākamajām paaudzēm.

Kādi ir jūsu iespaidi par Latviju un tās iedzīvotājiem?

Man ļoti patīk ne tikai Latvija, bet arī Igaunija un Lietuva. Mani visvairāk pārsteidz tas, ka pagātnes dēļ šeit valda diezgan spēcīga solidaritāte. Cilvēki lepojas ar savu valsti, ar neatkarību, par kuru viņi cīnījušies, un tas vieno. Cilvēki lepojas ar savu kultūru. Piemēram, Dziesmu un deju svētki. Redzēju meitenes ar zaļi krāsotiem matiem tradicionālajos tērpos, kas man šķiet iespaidīgi. Mūsu valstī tradicionālie tērpi ir vecmodīgi, un jaunieši tajos nekad neparādītos. Bet Latvijā tā ir daļa no identitātes, un tas mani aizkustina. Man neticami skaisti šķiet arī plašie meži un daba. Latvija ir skaista valsts.

Pagājušajā gadā latviešu fotogrāfs Georgijs Avetisjans izdeva grāmatu Māteszeme: tālu aiz polārā loka, kas arī stāsta par Sibīrijas trimdiniekiem. Vai esat ar to iepazinusies? Kādi ir jūsu iespaidi par to?

Man ļoti patīk Georgija grāmata, es atbalstīju arī viņa pūļa finansējuma kampaņu. Īpaši skaisti ir tas, ka tas ir personisks stāsts par viņa vecmāmiņu. Tas ir veltījums ne tikai viņai, bet arī visiem pārējiem, kas tika izsūtīti uz Sibīriju. Tā ir godīga grāmata, kas tapusi ar lielu rūpību un mīlestību. Man ļoti patīk grāmatas dizains, kurā visi dokumenti, mazās vēstules un KGB kartotēkas ir drukātas oriģinālā formātā, un man ļoti patīk Georgija fotogrāfijas.

Kas jūs iedvesmo?

Visvairāk mani iedvesmo daba. Varbūt tas izklausās mazliet ārpus konteksta, bet dabā es atjaunoju spēkus un visas manas maņas tiek uzlādētas ar enerģiju. Daba ir vispozitīvākais un veselīgākais avots, kur mans prāts var atraisīties un attīstīties idejas. Mani ļoti iedvesmo arī spēcīgas sievietes no vēstures vai mākslas un kultūras. Un, protams, visi šie slēptie vēstures stāsti mani iedvesmo un izaicina tajos ienirt. Dzīve pati par sevi ir iedvesmojoša, ir pārāk daudz, ko pieminēt…

Sibīrijas trimdinieki – Brīvības cīnītāji ir monumentāls darbs. Kādi ir jūsu nākotnes radošie plāni?

Esmu iesākusi projektu par genocīdu Bosnijā. Taču man ir arī plāni pavisam jaunam projektam, pie kura vēlos strādāt turpmākajos gados. Tas ir par zaļo zonu gar bijušo dzelzs priekškaru,  par robežu, kas stiepjas cauri 24 valstīm un kopumā aizņem 12 500 km. Jūnijā es sākšu darbu pie šī projekta Baltijas valstīs.