Trīs orbītas
Apvienība Orbīta ir laidusi klajā trīs Padomju Latvijai veltītus fotogrāfiju albumus. Tie visi ir veidoti atšķirīgajā stilistikā. Andrejs Strokins Rīga kinoteātrim Palladium veltītajā grāmatā ir apkopojis amatierfoto no kādas atrastas privātās kolekcijas. Vladimirs Svetlovs ir nodarbojies ar pagātnes rekonstrukciju: pirms 15 gadiem sanatorijas Rīgas līcis autentiskajos interjeros tapušajās fotogrāfijās viņš ir inscenējis ārstēšanās, izklaides, laulības pārkāpšanas brīžus tādus, kādi tie varēja izskatīties Brežņeva gados. Māra Brašmane albumā Centrāltirgus apkopojusi vairāku gadu garumā topošos vērojumus galvenajā tirdzniecības vietā Rīgā.
Visvājākais posms šajās grāmatās ir teksti. Vienīgi Alise Tīfentāle spriež par Māras Brašmanes fotogrāfijām kā par fotogrāfijām, iekļaujot tās starptautiskajā formas un satura meklējumu kontekstā 20. gadsimta otrajā pusē. Alise veiksmīgi atklāj arī Brašmanes dokumentālās stilistikas iezīmes, kas gan no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc amatierfotogrāfa nejauši tvertām kompozīcijām. Pārējie divi attēlus pavadošie teksti vispār nav saistīti ar grāmatu vizuālo saturu, uzliekot uz skatītāja deguna ideoloģiskās brilles. No ideoloģiskajām invektīvām nav atturējusies arī Alise, kura esejas pirmajā daļā centusies palikt uzticīga metodoloģiski pamatotai vizuālai analīzei. Latvijas fotogrāfijai būs jānoiet vēl garš ceļš, lai atbrīvotos no burtu diktāta, jo tekstu autori un grāmatu redaktori nemaz nepamana, ka attēli neilustrē un neapliecina viņu uzburto traumu, ka verbālie spriedumi balstās vienā vienīgā neanalītiskā argumentā – ad misericordiam jeb žēluma izraisīšanā –, kas 27 gadus pēc PSRS izzušanas jau izskatās pēc neatrisināta Edipa kompleksa.
Bet nu par fotogrāfijām. Es šos trīs dažādos albumus uztveru kā daļu no Latvijas fotogrāfu intereses par cilvēka skatīšanās/redzēšanas praksēm. Šad tad esmu runājis un rakstījis par šo prakšu izaicināšanu un paplašināšanu Arņa Balčus, Reiņa Hofmaņa un Aļņa Stakles fotogrāfijās. Viņu darbi izmanto daudz plašākus paņēmienus, nekā to darījuši modernisti un konstruktīvisti. Brašmane, Strokins un Svetlovs pievērš uzmanību it kā “normālai” skatīšanas/redzēšanas praksei. Šajos attēlos nav manipulāciju ar kamerai piemītošajiem tehniskajiem kodiem – fotogrāfi skatās uz pasauli caur kameras lodziņu ar “normālu” aci. Bet ko viņi tur atrod? Kā viņi sakārto savu geštaltu figūras un fonus? Ko 50./60. gadu amatieris vēlējies pastāstīt par savu darba vietu? Sev? Kolēģiem? Mums? Kā profesionāle Brašmane operēja ar prāta konstrukcijām par Centrāltirgu un “pareizo” fotografēšanu? Kā Svetlovs materializē atmiņā esošos vēsturei ārkārtīgi nebūtiskos (šķietami) vizuālos tēlus inscenētajās sadzīves ainiņās? Lūk, tieši šo jautājumu dēļ šīs Orbītas grāmatas man šķiet interesantas – mani saista drīzāk nevis tas, kas ir attēlots, bet tas, kādu jēgu autori varējuši piešķirt savai attēlošanas praksei. Kāpēc viņi uzskatīja, ka tik vienkāršie no ikdienišķās dzīves tecējuma izrautie fragmenti bijuši fotoaparāta klikšķa vērti un tagad – pircēju uzmanības vērti?
