Meistars, mūza un orgasms

Kopā ar Tehniskās jaunrades nama Annas 2 fotopulciņa audzēkņiem devāmies apskatīt Gunāra Bindes izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Kad pārrunājām redzēto, jaunieši minēja savus favorītus: izstādes sākumā redzamo mākslinieka ģimenes portretējumu, teātrim un iestudējumiem veltīto ekspozīciju, kā arī krāsainās fotogrāfijas. Par aktu sadaļu visi izvairīgi klusēja, līdz beidzot kāds pusis pateica, ka nesaprot, “kāpēc vispār vajag fočēt tādus porņikus”. Pārējie sāka smīkņāt. Tobrīd man noderēja svaigi izlasītais Gleizda metodes pēcvārds, kurā vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde apraksta fotoklubu Rīga, kur gan Gunārs Binde, gan Jānis Gleizds bija starp redzamākajiem autoriem, kā arī laikmeta (20. gadsimta 60.–80. gadi) īpatnības, kad padomju cenzūra un erotiska satura nepieejamība padarīja akta žanru par drosmīgu pašizpausmi. Man kā cilvēkam, kas par fotogrāfiju sāka interesēties 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, turklāt skeptiski raugās uz aktu fotogrāfiju tās tradicionālajā izpratnē – vīriešu dzimuma fotogrāfs  (“meistars”) “rada mākslu”, iemūžinot kailas sieviešu dzimuma “mūzas” –, Gleizdam veltītais izdevums šķiet vērtīgs galvenokārt tāpēc, ka, atrādot viena fotogrāfa radošo procesu un profesionālo darbību, tiek sniegts plašāks pārskats par laikmeta tendencēm, kā arī ieskats ar fotoklubu estētiku un “skaistuma meklējumiem” saistītajā Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Gleizds sasniedza lielu tehnisko meistarību un tika apbalvots ar neskaitāmiem ordeņiem, viņa darbam un viedoklim bija liela ietekme uz citiem fotokluba dalībniekiem, tāpēc, iepazīstot viņa darba metodes, varam nojaust arī citu kluba biedru un foto amatieru vidū plašāk izplatītus attēlu veidošanas paņēmienus, tēmas un motīvus, kā arī sabiedrības sakārtas noteiktās pašizpausmes iespējās, sociālo pasūtījumu un dzimumu lomu sadalījumu. “Pievērsties Gleizda arhīvam nozīmē šķetināt ētisku un estētisku priekšstatu nepastāvību, pārejot no viena gadsimta un sociālpolitiska konteksta citā. Līdzīgi kā arhitektūra vai literatūra, arī Latvijas padomju laika fotogrāfija ir sava veida “neērtais mantojums”, kas izgaismo sarežģītus jautājumus par mākslu un indivīda izvēlēm totalitārā sabiedrībā.”¹⁾Liāna Ivete Žilde. Ar 21. gadsimta filtru Gleizda metode aizpilda kvalitatīvas pētnieciskas informācijas vakuumu, sniedzot iespēju paplašināt diskusiju par šīm tēmām vietējā un starptautiskā līmenī (visi teksti ir tulkoti angļu un latgaliešu valodās).²⁾Gleizda metode tika iekļauta prestižajā Arlas fotofestivāla vēsturisko fotogrāmatu konkursa favorītu īsajā sarakstā.

Grāmata ir pamatīga un apjomīga; tai ir lielisks dizains, kas ļauj gan pilnvērtīgi iegremdēties Gleizda radīto attēlu pasaulē, gan ērti pārlasīt tekstus un pārskatīt atsauces. Analogās fotogrāfijas entuziasti var izmantot grāmatas redaktora Vladimira Svetlova sastādīto Gleizda tehnisko paņēmienu aprakstus, lai izmēģinātu tos savā darbā. Pietrūkst pielikuma ar attēlu nosaukumiem, anotācijām un vismaz aptuveno tapšanas laiku. Vairums grāmatas tekstu ietur cieņpilni pētniecisku toni, kas panākts, fokusējoties uz Gleizda attēlu veidošanas tehnoloģijām un iecienītiem radošā darba paņēmieniem, kā arī piedāvājot trīs dažādus skatījumus uz autoru un viņa laiku. Šajā komplektācijā arī Latgales fotogrāfijas biedrības priekšēdētāja un Jāņa Gleizda krājuma glabātāja Igora Pliča otrais pēcvārds – slavinošā tonī uzrakstītais Pasaules brīnums, Latvijas gods, Latgales lepnums – nolasās tikai kā viens no iespējamiem viedokļiem. Piedāvātā attēlu atlase ir ļoti krāšņa un rotaļīga. Jāņa Gleizda zināmākie un mazāk redzēti radošie darbi mijas gan ar skicēm, gan ar profesionālajiem darbiem, kas fotografēti Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta vajadzībām, gan ar fotolaboratorijā un ķirurģijā pielietoto instrumentu attēliem. Attēlu sekvences montāžā teksta daļai piemītošo “pētniecisko objektivitāti” nomaina sastādītājas subjektīvais redzējums, kas akcentē pārdabiskā skaistuma meklējumus, sievietes ķermeņa un dabas motīvu seksualizāciju un mitoloģijas tēmas. Atlase sākas ar šķēru fotogrāfiju, kurai seko attēli, kas parāda vairākas fāzes darbā, izgriežot un savienojot studijā bildētas kailas sievietes figūru ar citu attēlu elementiem. Drīzumā redzami arī vairāku medicīnas instrumentu attēli. Gleizda izkoptās retušas, fotomontāžas un pārējās attēlu manipulācijas prasmes satuvina viņu ar paša fotografētajiem mediķiem. Tāpat kā ārsti, arī mākslinieks var pārvarēt dabas uzliktos ierobežojumus – ja uz sava operāciju galda ķirurgi spēj palīdzēt cilvēkam tikt pie jaunām vai uzlabotām ķermeņa daļām, tad Gleizds, savā laboratorijā montējot kopā dažādu modeļu un ainavu fragmentus, spēj radīt ar ēteriskām būtnēm (tieši tā man gribētos dēvēt Gleizda aktos redzamās gandrīz bezķermeniskās bezseju sieviešu figūras) apdzīvotas sapņainas ainavas. Taisnības labad jāpiebilst, ka ar superspējām apveltītie dieva darbinieki ķirurgi ir varas pozīcijās pret saviem pacientiem, un šo attiecību izpausmes var būt dažādas – par to liecina gan izmisušais skatiens, iespējams, medicīniskos eksperimentos izmantoto suņu fotogrāfijās, gan kailuma– apģērtības dinamika attēlos. Fotogrāfijās redzamie dakteri vienmēr ir savā profesionālajā tērpā, bet operējamie (visbiežāk jaunas skaistas sievietes) – bez drēbēm. Visā albumā drēbes ir tikai sievietēm mediķēm un vienai motociklista sirdsdāmai. Pārējās pārdabiski skaistās nimfas ir kailas, pasīvas un trauslas, radītas vīrieša baudai. Tām pretstatīti pilnībā apģērbti (arī galvu sedz ķiveres, bet acis – brilles) vīriešu dzimuma motociklisti – aktīvi, dinamiski un cīņas spara pilni. Kails vīrietis ir redzams tikai vienā fotogrāfijā, turklāt, viņa kailums ir tikai nojaušams, jo fotogrāfijā attēlots pāris un vīrieša ķermeni gandrīz pilnībā aizsedz kaila sieviete.

Attēlu sekvences attīstība raisa asociācijas ar heteroseksuālu dzimumaktu, kas noslēdzas ar vīrišķo orgasmu. Kā tas itin bieži notiek filmās, kur seksa ainas tiek aizvietotas ar dabas ainavām vai tekošu ūdeni, viss sākas ar izteiksmīgu gaismas apspīdēta mākoņa fotogrāfiju, kas pēc savas formas ir kaut kur pa vidu starp milzīgu ereģētu fallu un atomsprādziena “sēni”. Tālāk tēma attīstās caur daudzveidīgiem sieviešu aktu, pasakainu ainavu un seksualizētu ziedu makro uzņēmumiem. Savukārt sprādziena (orgasma) tēma ienāk caur aktīvā darbībā iemūžināto motociklistus ieskaujošo dūmu mutuļiem. Tālākās bildēs parādās arī šļakatas, kurām seko attēls ar iespaidīgu falliskas formas pildspalvu. Pēc tam sekvences dinamika mainās un mēs redzam attēlus ar motociklistu bariņu piknikojot un atpūšoties pēc trakā izbrauciena. Sekvences noslēgumā ir attēli, kuros kailās nimfas ir samontētas kopā ar bezrūpīgajiem braucējiem. FK podkāstā grāmatas sastādītāja Anna Volkova stāstīja, ka šie attēli nav tikuši iepriekš pubicēti un viņai bijis patiess prieks atrast eksperimentus, kas vienā attēlā apvieno abas Gleizda mitoloģiskās pasaules šķautnes – kailās nimfas un kentaurus motociklistus.

Gleizda darbu sentimentāli sensuālais sieviešu un dabas attēlojums atsauc atmiņā vēl vienu no Latgales nākušo mākslinieku – 20. gadsimta 30. gadu somu filmdari, melodrāmas meistaru un ar spilgtu rokrastu apveltīto autoru Teuvo Tulio (īstajā vārdā Teodors Tugajs, 1912–2000). Tulio bija pazīstams ar savdabīgu vizuālo estētiku un erotizētu sieviešu tēlojumu. Kino zinātnieks Juha Seitajarvi raksta: “Dīvaini, bet Somijas lauku ainavu viņš prata parādīt krāšņāk nekā somi paši. Pirms viņa neviens somu kinorežisors sievieti nebija pratis parādīt tik erotisku… Varbūt tas saistīts ar to, ka Teuvo Tulio bija latvietis?” Es tikai gribētu “latvietis” nomainīt uz “latgalietis” un mazliet pafantazēt, kāds būtu rezultāts, ja Gleizds taisītu filmas. Visdrīzāk, līdz ar balsi un kustīgumu ēterisko būtņu saules pielietājās pļavās ieplūstu arī zināms sadzīviskums un drāma, izjaucot “19. gadsimta lauku puiša vīziju”³⁾Tā Gleizda aktos redzamos sieviešu tēlus noraksturojis mākslas kritiķis Vilnis Auziņš rakstā “Jāņa Gleizda pusgadsimts fotogrāfijā” https://jaunagaita.net/jg258/JG258_Auzins.htm paradīzes noskaņas.