Miesa: gaisīga, plūstoša vai cieta

Fotogrāfe Aija Pole ar mobilā telefona kameru aplūko savu ķermeni, cerot fragmentus integrēt personiskajā vizuālajā identitātē, kura garantētu kustīgā ķermeņa nepārtrauktību fiziskajā telpā. Tāpēc albuma nosaukums ir From Gas To Solid jeb No gaisīgā uz stabilo. Bez miesas daļām kadros trāpījuši arī daži gadījuma priekšmeti: viens suns, divi putni un trīs spārnotie kukaiņi. Verbālais pavadījums ir skops: jau minētais nosaukums, daži ievadvārdi otrajā un viens skaidrojošs teikums pēdējā lappusē. Integrēts ķermenis kā vienots veselums gan neparādās nevienā attēlā. Šis apsolītais, bet neesošais “solid” ir tas iztrūkums, kas pamato albuma psihoanalītisko interpretāciju. Saskanīgu lasījumu balsta daudzveidīgie iztrūkuma aizvietotāji. Sāksim ar insektiem.

Kukaiņu individuālās attīstības pēdējo stadiju sauc par imago. Nosaukuma etimoloģija ir vienkārša: nometot kūniņas masku, kukainis kļūst par pilnvērtīgu savas sugas tēlu – latīņu valodā “imago” nozīmē tēlu. Imago ir metafora, ar kuru Žaks Lakāns skaidro spoguļa stadijas būtību bērna attīstībā – personiska identitāte sāk veidoties, kad bērns iegūst savu tēlu, skatoties spogulī. Līdz tam bērnam ir tikai fragmentārs priekšstats par savu ķermeni. Ar acīm redzamās ķermeņa aprises neatbilst propriocepcijai jeb ķermeņa izjūtai. Māte vai tēvs tur bērnu pie spoguļa un apliecina, ka redzamais ir paša bērna holistiska reprezentācija. Ar eksteriorizēto tēlu kā identitāti bērns kļūst spējīgs kontrolēt ķermeni telpā un iegūst vietu realitātē. Organisms iedibina attiecības ar īstenību, skaidro Lakāns. Lai tas notiktu, nepieciešams gan telpā eksteriorizētais tēls, gan cita cilvēka apliecinājums par tēla saistību ar subjektu.

Aijas Poles fotogrāfijas albumā apliecina mobilā telefona optikas nespēju nodrošināt pilnu skatu uz ķermeni – kamera turpina to fragmentēt. Fotogrāfe izmanto gadījuma priekšmetus kā protēzes, kurām sadrumstalotā miesa būtu jāsalīmē kopā, jāpilnveido ārējais izskats. Daļu savienošana šādā veidā tā arī paliek vizuāli neatrisināma problēma: milzīgie melnie cipari (tie ir lappušu numuri lappusēs bez attēliem) liek domāt par nebeidzamo katalogu ar rezerves daļu kodiem.

Ievadvārdi 2. lpp. pretojas arī tam, ka spoguļa stadijā iejaucas vidutājs. “You come to my party”, respektīvi, nejaucies manās lietās. Tikmēr dinamisks ķermenis visās savās vizuālajās izpausmēs neprot akceptēt formas identitāti un viens indivīds savairojas veselā armijā: “You’re gonna meet an army of me”. Tikmēr spoguļa stadijā bērnam jāiegūst priekšstats par to, ka ķermenis paliek identisks, viens un tas pats, pat arī tad, ja ķermeņa daļu motorika rada daudzveidīgus atspulgus. “Each page drawn by a woman acting like herself.” Pārliecības par identiskumu fotomāksliniecei nav: motorika “like herself”, nevis vienkārši “herself”.

Risinājums? Albuma nosaukums From Gas To Solid ir Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa izteikuma inversija. Tulkojumā angļu valodā tas jau sen kļuvis par frazeoloģismu: “All that is solid melts into air.” (Tulkojumā latviešu valodā saglabājas “all” konkrētika: “Viss, kas saistās ar kārtām un kas sastindzis, izzūd.”) Teikums ar to nebeidzas: gāzveida stāvoklī “cilvēki beidzot ir spiesti skaidrām acīm aplūkot savu dzīves stāvokli, savas savstarpējās attiecības”.

Sociologs Zigmunts Baumans, teoretizējot par vēlīno modernitāti, gaisā izzūdošai skaidrībai (Aijas Poles gāzei) piešķir taustāmākas īpašības citā, šķidrā agregātstāvoklī – runa ir par liquid modernity. Ja agrāk būtiskas raksturīpašības cilvēkam piešķīra kolektīvs, tad tagad indivīdam pašam tās ir jāatrod un jāpieņem kā identitātes rādītājs. Turklāt, tā kā modernitātē ķermenis brīvi maina fiziskas un sociālas telpas, plūstoša, šķidra ir arī identitāte. Aija Pole liek domāt, ka savstarpējo attiecību aplūkošanai, plūstošo identitāšu veidošanai indivīds nemaz nevar ķerties klāt, kamēr viņam nav subjektivitātes, “es” tēla, bet bez šī imago nav iespējams es–vide interfeiss. Pēdējā lappusē Aija Pole skaidro nupat albuma lapās redzēto: “This is a personal trial-and-error-practice appearing myself in front of my phone’s camera from 2019 till 2023.” Pārliecības par sevis nepārtrauktību kustībā nav, tēli atveido tikai ķermeņa fragmentus. Skaidrību par sevi jeb “cietumu” intertekstuālais virsraksts sola tradicionālajā pasaules kārtībā, pārlecot pāri daudz sološām, bet lielu atbildību par sevi prasošām šķidra stāvokļa iespējām. Ja subjektivitāte nav izveidojusies kā tēls, kurš eksteriorizē ķermeņa nepārtrauktību, identitāti, tad aplūkot savu dzīves stāvokli ar savām acīm nav reāli. Sadrumstalotais “es” paliek atkarīgs no kolektīva piešķirtās identitātes, kura kļūst par viņa “solid”, t. i. cietumu šī vārda abās nozīmēs.

Pašportretā mākslinieks stāsta ne tikai un ne tik daudz par sevi, cik par laikmeta izaicinājumiem, kurus kultūra kā jēgas krātuve nespēj atrisināt. Savs vai svešs ķermenis, ciešanu un baudas sajūtas ir vairāku fotogrāfu uzmanības centrā. To, kā skolas vecuma jaunieši neatlaidīgi koncentrējas uz savu miesu, nupat esam redzējuši Arņa Balčus izstādē Scēna. Dominējošā kultūra savukārt subjektīvo integritātes izjūtu uzskata par otršķirīgu lietu. Vārda “identitāte” skaidrojumi latviešu valodas vārdnīcās tam ir apliecinājums. Vārds izcēlies no latīņu “idem” – “tas pats”. Šo etimoloģiju respektē pirms 50 gadiem izdotā latviešu literārās valodas vārdnīca: “pilnīga atbilstība; pilnīgs līdzīgums; pilnīga vienlīdzība, vienādums” (3. sēj., 214. lpp.). Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca gadsimta sākumā šķirkli “identitāte” papildināja ar vēl vienu skaidrojumu: “tas, kas nosaka (kā) esamību, pastāvēšanu; raksturīga īpatnība, savdabība, sevišķums.” Visbeidzot, jaunākajā Tezaurs.lv versijā šī otrā definīcija kļuva par galveno un pat ieguva kolektīvisma konotācijas: “Tas, pie kādām sociālajām grupām cilvēks apzinās sevi piederam; sevišķums, savdabīgums.” Izceļot hierarhijā kolektīvo identitāti, valodnieki nivelē indivīda identitāti, kura hronoloģiski tomēr ir primāra. Spoguļa stadijā veidojas pārliecība par ķermeņa nepārtrauktību kā eksteriorizētā tēla identiskumu dažādās situācijās. Kolektīvs nevar palīdzēt šī subjektivitātes pamata veidošanai. Aija Pole pārliecina, ka arī viedie gadžeti neaizvieto dialogu ikdienišķajā situācijā, kāda ir spoguļa stadija.