Starp realitātēm un fikcijām – saruna ar izdevuma Latvijas fotogrāfija 2018 autoriem

Rīt, 8. maijā plkst. 18:00, NicePlace Telpā tiks atvērts ikgadējais FK izdevums Latvijas fotogrāfija 2018. Šoreiz tas veltīts fotogrāfijas attiecībām starp realitāti un fukciju un tajā skatāmas Aļņa Stakles, Līgas Spundes, Andreja Lavrinoviča, Toma Harjo un pērnā gada FK Balvas ieguvēja Jura Zemīša fotogrāfijas. Piedāvājam fragmentu no redaktora Arņa Balčus sarunas ar autoriem, ko pilnība var lasīt šajā izdevumā.

Arnis Balčus: Jūs pārstāvat dažādas jomas, tomēr fotogrāfija kā medijs ieņem svarīgu vietu jūsu ikdienā. Kāda ir fotogrāfijas loma jūsu dzīvē?

Andrejs Lavrinovičs: Ar fotogrāfiju nodarbojos amatiera līmenī; ikdienā daudz bildēju, taču rezultātu bieži vien nevienam nerādu. Mēdzu krāt fotogrāfijas, tostarp mākslas filmu ekrānšāviņus. Izmantoju arī 3D modulētus objektus, kas ir attālināti no fotogrāfijas, bet tajā pašā laikā darbojas arī kā pietuvinājums attēlam, ko varētu uztvert kā fotogrāfiju, jo bieži vien ir pat grūti atšķirt. Man patīk, ja fotogrāfija mijiedarbojas ar objektu. Piemēram, mani iedvesmo divi mākslinieki – Timurs Sikvins (Timur Si-Qin) un Katja Novickova (Katja Novitskova) –, kuri attēlus padarījuši telpiskus. Manuprāt, ja fotogrāfija strādā gan konceptuāli, gan estētiski, tas ir tikai liels pluss.

Juris Zemītis: Ikdienā esmu cieši saistīts ar attēlu – gaismoju kino. Ar fotogrāfiju nodarbojos tāpēc, ka neko citu neprotu. Neprotu nedz zīmēt, nedz labi gleznot vai spēlēt mūziku. Tāpēc sāku fotografēt jau pamatskolā. Fotogrāfija mani interesē no dažādiem aspektiem – sākot ar to, kas vispār ir fotogrāfija, līdz pat dažādiem viedokļiem par to, vai tā vispār pastāv. Tas ir daudzveidīgs medijs, kurā patlaban mēģinu iedziļināties.

Toms Harjo: Šajā jomā esmu salīdzinoši jauns. Laikmetīgo fotogrāfiju iepazinu caur FK gadagrāmatām. Mani interesē tas, kā, veidojot sekvences un montāžu, ar fotogrāfiju var vēstīt personisku stāstu, kura nolasīšana ir daudz citādāka nekā, piemēram, literatūrā. Pašlaik fotogrāfija ir arī veids, kā pelnu iztiku.

Līga Spunde: Mūsdienās fotogrāfijas izmantojums ir ļoti plašs. Tā iekaro arvien lielāku lomu dažādās sfērās, parādoties gandrīz visur. Ikdienā strādāju ar vizuāliem attēliem, kas nereti ir fotogrāfijas, un tā ir pamatīga manas ikdienas sastāvdaļa. Man patīk spēlēties ar sākotnējo ideju, ka fotogrāfija ir realitātes atainojums, kas mūsdienās ir diskutabls jautājums.

Alnis Stakle: Fotogrāfijas loma manā dzīvē ir ilglaicīga. Es to uztveru kā valodu, ko mēs kolektīvi izmantojam, lai sarunātos par dažādām tēmām. Man patīk praktizēt fotogrāfiju, kā arī skatīties uz attēliem, kas tapuši antropoloģiski vai etniski iedvesmoti un stāsta par dīvainām, interesantām vietām, cilvēkiem vai dzīves stiliem. Laikmetīgā fotogrāfija ir kā citātu citāts, kā sīpols, ko mākslinieks izveidojis. Rezultātā mēs pat nezinām izejas kodu, bet varam veidot savu interpretāciju par to, ko redzam. Fotogrāfija rada viltus sajūtu, tostarp arī man. Tas ir fascinējoši. Mēs it kā redzam kaut ko no realitātes, bet patiesībā tur ir daudz iekšējo procesu, kuros būvējam savu stāstu. Līdzīgi darbojas arī reālistiskā glezniecība. Mēs naivi ticam, ka fotogrāfija ir realitātes fragments vai kopija, taču smadzenēm pietiek ar niecīgu informācijas daļu, lai radītu sajūtu, ka redzam ainavu un izbaudām tās romantiskos vai dramatiskos mirkļus.

Arnis: Kāda ir jūsu motivācija, veidojot šajā izdevumā skatāmās sērijas?

Juris: Kino strādāju jau 12 gadus. Šī vide man šķiet fantastiska, pat lielākā mērā nekā pats rezultāts. Man patīk tas, kā kino tiek izmantoti absurdi un smieklīgi paņēmieni, lai radītu īstenības sajūtu. To pašu mēs darām arī dzīvē, tikai kino ir daudz uzskatāmāks piemērs. Savā sērijā reflektēju par to, kā ar mākslīgiem paņēmieniem tik būvēta īstenība, kurai skatītājs tic. Tas ir sirreāli un vienlaikus interesanti, tāpēc gribu dalīties ar saviem novērojumiem un pārdomām.

Līga: Līdzīgi kā Jurim, arī liela daļa mana projekta ir fikcija. It sevišķi teksts par izdomātu meiteni, kura ir kino scenogrāfe. Tas, ka viņa strādā pie filmu tapšanas, ir stratēģisks lēmums, jo projekts aplūko nespēju savienoties ar situāciju vai iekļauties vietā gan emocionāli, gan fiziski. Tas ir stāsts par atsvešinātību. Klāvs Mellis man palīdzēja radīt tekstu, un mēs nolēmām, ka meitene būs scenogrāfe, tāpēc, ka tā ir vide, kas balstās uz efektiem. Jo ticamāku tu padari vidi, jo vairāk tajā neiekļaujies – tas šķita absurdi interesants pavediens, ar kuru mēs turpinājām šķetināt stāstu, kurš apauga ar dažādiem sižetiskiem pavērsieniem, iekļaujot arī īstus elementus. Šajā sērijā ir daži dokumentāli atslēgas attēli, kas vēlāk tika apaudzēti ar interpretācijas kārtu. Viena no tām ir bildīte ar ūdenskritumu. Gan izdomātā personība, gan izdomātais darbs kino industrijā ir simbolisks elements, kas parāda to, cik daudz pūļu tiek ieliktas, lai panāktu ticamības efektu.

Andrejs: Tas drīzāk ir izaicinājums, nevis motivācija. Es izmantoju dažādus digitālus attēlus, arī fotogrāfiju, tie visi kopā veido harmoniju. Tāds paņēmiens uzreiz norāda uz konkrētu estētisku virzienu. Maniem materiāliem ir pievienoti īsi teksti, kuri ir uztverami gan kopā ar attēliem, gan bez tiem.

Alnis: Mana sērija ir tapusi Ķīnā, kur pabiju vairākas reizes. Diezgan apzināti – lai fotografētu. Man patīk tur notiekošais – dokumentāls, dīvains un rietumnieka skatam eksotisks. Vide tur ir droša, var naktīs pārvietoties pa sarkanajiem kvartāliem, fotografēt ielās, un nekas nedraud. Tā ir tāda drošības sajūta fiktīvā pasaulē, kurā esi iekšā un ārā vienlaicīgi. Dažādos veidos mēģināju sev paskaidrot, ko es daru. Lasīju viņu pasakas un mītus. Viens no tiem bija Ne zirgs, ne tīģeris, stāsts par vienlaikus saprotamo un nesaprotamo pasauli. Tā es aizguvu sērijas nosaukumu. Daudz filmiņu sagaismojās, jo visās metro ieejās bija rentgena kontrole. Arī slēdzis vienai kamerai salūza. Tas viss radīja stresu, bet nenormālu prieku brīdī, kad to visu attīstīju. Sapratu, ka starp izsmērētajām gaismiņām ir dejotāji. Ķīnā, ir tāda interesanta un bieža parādība kā sociālā vingrošana, ar ko parasti nodarbojas pensionāri. Es viņus fotografēju, īpaši, naktī. Tas ir kaut kas starp dejošanu un vingrošanu, starp austrumnieciskiem motīviem un disko. Fotografēju arī tirdzniecības centros, piemēram, Ikea, kur viņi izmanto iespēju pagulēt gultās un ilglaicīgi pavadīt laiku krēslos. Tas ir stāsts gan par Ķīnu, gan par tālu un citādu vietu manā fantāzijā un iztēlē.

Toms: Mans projekts vēsta par jauna cilvēka piederības un identitātes meklējumiem. Tas tiek skatīts reliģiskā kontekstā, balstoties uz manu pieredzi kā vienam no Jehovas lieciniekiem. Tie ir cilvēki, kas sludina savu ticību, staigājot pa ielām un stāstot par Bībeles pravietojumiem. Šie cilvēki cenšas dzīvot pēc augstām morāles normām, neatzīmējot svētkus, kam ir pagāniska izcelsme, piemēram, Ziemassvētkus un Lieldienas. Esmu ar to saskāries vairāk nekā 10 gadus. Reflektēju par to, kā ir mēģināt iederēties kolektīvā, nepārkāpjot pašnoliktas normas, lai vienlaikus varētu būt uzticīgs gan Bībeles principiem, pēc kuriem dzīvoju, gan mēģināt pārāk neatšķirties no vides, kur regulāri atrodos. Fotogrāfijās ir dokumentēts arī Jehovas liecinieku kongresu nams, vieta, kur daļēji esmu uzaudzis, kur veidojusies mana pieredze un izpratne. Pievērsu uzmanību noteiktām vietām, kas pašam šķita mazliet sirreālas, piemēram, kristīšanās baseins, virs kura atrodas spogulis, kas paredzēts tam, lai cilvēki no aizmugurējām rindām redzētu tur notiekošo. Sākot projektu, veidoju šīs vietas portretu. Vēlāk vizualizēju situācijas un veidoju poētiskus inscenējumus, domājot par cilvēka identitātes robežpunktiem.

Arnis: Jūsu projektu vienojošā tēma ir attiecības starp realitāti un fikciju. Cik svarīgas jums ir fotogrāfijas medija iespējas un vara veidot skatītājā kaut kādus noteiktus priekšstatus?

Līga: Tieši šo iemeslu dēļ fotogrāfiju izmantoju apzināti. Pirmkārt, tas ir veids, kā parādīt vizuālu ideju, otrkārt, man patīk sākotnējā doma par to, ka fotogrāfija attēlo realitāti. Arī šajā projektā gandrīz visas bildes ir inscenētas, bet visi elementi un situācijas ir iekļautas tā, lai radītu sajūtu par realitāti. Man patīk ar to spēlēties.

Toms: Ar Baibu Teteri bijām aizgājuši uz manu izstādi kim? un runājām par sērijas nosaukumu Patiesībā. Sākotnēji šķiet, ka tas ir kāds izteiciens, taču lokatīvā izmantots vārds “patiesībā” Jehovas liecinieku sarunvalodā apzīmē piederību jehoviešiem. Ja tev uzdod jautājumu “Vai tu esi patiesībā”, tas nozīmē – “Vai tu esi Jehovas liecinieks?”. Tas apzīmē nemateriālu telpu, kurā var vienlaicīgi būt un nebūt. Baiba piebilda, ka nosaukumam ir saistība ar fotogrāfiju kā mediju, kas atsaucas uz realitātes reprezentāciju.

Alnis: Ja runājam par Latvijas vai postpadomju telpas kontekstu, kur mediju pratība vēl nav nonākusi līdz mācību programmām, tad vairums cilvēku fotogrāfiju uztver naivi, kā dabisku attēlu, kā realitātes reprezentāciju, nepieļaujot domu, ka kaut kas tajā varētu būt konstruēts. Līdz ko tas izskatās pēc attēla, atslēdzas kritiskā lasīšana. Daudzi mūsdienu mākslinieki apzinās, kā fotogrāfija darbojas sabiedrībā.

Andrejs: Manā darbā ir redzamas detaļas no manis bildētajām fotogrāfijām, kuras papildina cita veida digitāls attēls. Nevaru to saukt par tīru fotogrāfiju, bet kaut kas no fotogrāfijas tur tomēr ir. Tā drīzāk ir samudžināta fotogrāfija, kolāža, tāda kā dizainiski ilustratīva pieeja.

Juris: Man šķiet, ir grūti runāt par patiesības attēlojumu, jo neuzskatu, ka ir iespējama objektīva patiesība. Manā skatījumā inscenēta fotogrāfija nav mazāk patiesa kā dokumentālā. Ja kaut kas ir veidots, lai tā izskatītos, tad tas tiek uztverts kā patiesība, lai gan es nezinu, vai tāda vispār pastāv.

Arnis: Kā jūs kā radoši cilvēki redzat sevi vietējā kontekstā? Kā ir strādāt Latvijā?

Alnis: Ļoti brīvi. Neviena institūcija neinteresējas. Nekādu atkarību. Neveidojas attiecības ar vietējo vidi. Ja gribas kaut ko darīt, tad jābūt pateicīgam, ja tev pašam ļauj investēt. Tas, protams, ir ironiski, bet zināmā mērā patiesi. Visas iepriekšējās pieredzes ir bijušas “caur krāsu bundžiņu”, proti, ieguldot savas investīcijas.

Juris: Ir labs laiks, lai nodarbotos ar fotogrāfiju. Redzu, ka pašlaik ir daudz iespēju. Lai arī nav milzīgas fotogrāfijas mākslinieku konkurences, kaut kas tomēr notiek. Pēdējā laikā vide aktivizējas.

Toms: Vide tiešām aktivizējas. Pārstāvu ISSP Eiropas fotogrāfijas platformā Parallel, kas saistīta ar starptautiskiem projektiem. Katram ir savs mentors, un tā ir vienreizēja iespēja māksliniekiem, sadarbojoties ar citām fotogrāfijas institūcijām, attīstīt savu projektu. Iespēju ir arvien vairāk, un augsne ir kļuvusi labvēlīgāka.

Arnis: Domājot par Latvijas simtgadi, kā jums šķiet, kāds būs mūsu mantojums vēl pēc simt gadiem?

Alnis: Man ir skarbas pārdomas par fotogrāfijas lietojumu Latvijā. Par to rakstīju Foto Kvartālā. Simtgades konkursi ekspluatē amatieru degsmi dokumentēt. Ir cilvēki, kas izmanto attēlus sabiedriskajām attiecībām un korporatīvām interesēm. Municipālie ierēdņi organizē pasākumus sava reģiona iedzīvotājiem, lai palepotos ar to, cik skaisti zied rapšu pļavas. Pat komerciālais segments tur neiederas, jo profesionāls komerciāls fotogrāfs tādā konkursā nepiedalīsies. Profesionālā fotogrāfija Latvijā netiek kopta. Par investēto naudu varētu atrast arī sadarbības scenārijus ar profesionālām organizācijām. Diemžēl tas nenotiek.

Līga: Domāju, ka saturiskais kodols nemainīsies, jo arī mūsdienās cilvēki reflektē par sev svarīgām tēmām. Fotogrāfija varētu drīzāk tehniski izmainīties. Fotogrāfiju uzskata par kamerā balstītu mediju, taču nu jau ir arī ekrānšāviņi, kas tiek klasificēti līdzīgā kategorijā. Domāju, ka tehniskā specifikācija paplašināsies.

Juris: Manuprāt, jau tagad fotogrāfijā notiek interesantas lietas. Šķiet, ka mākslas pasaulē fotogrāfija jau visiem ir apnikusi. Piemēram, pagājušā gada Tallinas Fotomēnesis labi parādīja, ka cilvēkiem gribas kaut ko citu. Arī pagājušā gada Foam talantu izstādē vairāk nekā puse darbu nebija gluži vienkāršas fotogrāfijas.

Pilnu diskusiju lasiet izdevumā Latvijas fotogrāfija 2018!