Jaunākais fotogrāfijā?
Ņujorkas Modernās Mākslas muzeja (MoMA) izstāžu sēriju New Photography 1985. gadā uzsāka leģendārais kurators Džons Šarkovskis (John Szarkowski). Kad viņš kļuva par MoMA fotogrāfijas nodaļas vadītāju 1962. gadā, fotogrāfijas loma laikmetīgās mākslas kontekstā bija diezgan minimāla. Fotogrāfus nepārstāvēja komerciālas galerijas, un reti kurš nopietns kurators vai kritiķis mediju uztvēra nopietni. Savas karjeras laikā Šarkovskis nebaidījās izaicināt priekšstatus par to, kas un kāda var būt fotogrāfija. Izstādē New Documents 1967. gadā viņš iepazīstināja pasauli ar Diānu Arbusu (Diane Arbus), Lī Frīdlanderu (Lee Friedlander) un Geriju Vinograndu (Garry Winogrand) un visiem par lielu pārsteigumu nosauca to par dokumentālo fotogrāfiju. Vēlāk, 1976. gadā, Šarkovskis sacēla lielu traci ar izstādi William Eggleston’s Guide – tā bija pirmā krāsu fotogrāfijas izstāde MoMA, laikā, kad melnbaltā fotogrāfija vēl joprojām pilnā nopietnībā arī tika uzskatīta par nopietno fotogrāfiju, turklāt autoru neviens nezināja. Eglstona pieeja ir ļoti rotaļīga, un viņa darbi nereti atgādina ģimenes bildes, tāpēc izstāde arī pilnībā saduļķoja ūdeņus attiecībā uz nošķīrumu starp radošo un ikdienišķo fotogrāfiju.
New Photography tika uzsākta kā iniciatīva iepazīstināt plašāku publiku ar jaunāko fotogrāfijā. Sērijas ietvaros katru gadu tika rīkota izstāde, kurā prezentēja vidēji trīs līdz piecus autorus. Nesen New Photography koncepts tika mainīts – izstāde nu vairs netiek rīkota katru gadu un tā vietā, lai iepazīstinātu ar pāris jaunajiem autoriem, tagad tās ir lielas grupas izstādes, kurās autori tiek izvēlēti, balstoties uz vienojošu aktuālu tēmu. Jaunais formāts tika uzsākts 2015. gadā ar izstādi Ocean of Images, kurā piedalījās 19 mākslinieku, un šogad atklāta izstāde Being: New Photography 2018 ar 17 autoru darbiem.
Šīgada izstādei izvēlētā tēma Being šķiet loģiska un nepieciešama. Līdz ar saspīlēto politisko situāciju patlaban ASV, protams jautājumi par nacionālo, seksuālo, dzimuma un politisko identitāti ir priekšplānā. Being: New Photography 2018 autoru darbi arī pievēršas identitātes un reprezentācijas jautājumiem no dažādiem skatu punktiem. Izstādē redzami gan ļoti izteikti politiski darbi, gan kas vairāk formāls. Piemēram, Vācijā dzīvojošā poļu mākslinieka Andžeja Šteinbaha (Andrzej Steinbach, 1983) fotogrāfijas spēlējas ar ideju par grupas portretu, kas sadalīts starp vairākiem atsevišķiem attēliem, kuri sākotnēji izskatās līdzīgi, bet, ieskatoties tuvāk, redzams, ka fotogrāfijas uzņemtas ar laika nobīdi. Instalācijas spēks ir pašu bilžu estētikā – stilīgie vācu jaunieši ir nofotografēti apskaužami stilīgā veidā. Arī blakus redzamie amerikāņa Pola Mpagi Sepujas (Paul Mpagi Sepuya, 1982) darbi spēlējas ar idejām par reprezentāciju. Sepuja lielākoties strādā studijas portreta žanrā – viņa fotogrāfiju varoņi nereti attēlos parādās tikai fragmentāri, ķermeņi un to attēli pārklājas.
Palestīniešu mākslinieka Jazana Halili (Yazan Khalili, 1981) darbs Hiding Our Faces Like a Dancing Wind pievēršas jautājumam par reprezentāciju mūsdienās līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību un tajās esošajiem sejas atpazīšanas mehānismiem. Halili video izstādīts uz datora monitora, uz kura atvērti un konstanti atveras jauni logi. Uz ekrāna redzama sieviete, kas tiek filmēta ar iPhone kameru, un reizē tiek rādītas bildes ar dažādām maskām, kas fotografētas ar telefonu. Blakus telpā redzamā Karmenas Vinantas (Carmen Winant, 1983) instalācija arī veltīta tam, kā izpratne par attēliem mainījusies līdz ar tehnoloģiju attīstību un tieši internetu. Vinantas darbs My Birth, kurā izstādītas simtiem fotogrāfijas par dzemdībām, sastāv no attēliem, ko autore atradusi virtuālajā vidē, norādot uz ne tikai nenormālo informācijas pārsātinājumu, kādā dzīvojam, bet arī liekot pārdomāt to, kā attēli veido mūsu priekšstatu par noteiktiem fenomeniem un kā priekšstati veidojas atkarībā no tā, kādiem attēliem mums ir piekļuve.
Izstādē iekļauta arī Sema Kontisa (Sam Contis, 1982), kuras projekts Deep Springs par vietu ar tādu pašu nosaukumu Kalifornijā pēdējā gada laikā izpelnījies plašu fotogrāfijas pasaules atzinību. Deep Springs ir neliela koledža Nāves ielejā, kurā mācās mazāk par 30 studentiem un visi reizē gan apgūst teorētiskas zināšanas, gan arī strādā rančo, kurā atrodas skola, trenējot savu fizisko izturību un darba spējas. Mācoties būt par kovbojiem, jaunie studenti atrodas gandrīz pilnīgā izolācijā no sabiedrības. Deep Springs ir stāsts ne tikai par klišejām, kas saistītas ar Amerikas rietumiem, bet arī par maskulinitāti, to, kas atrodas zem fiziski spēcīgiem ķermeņiem.
Arī polietes Joannas Pjotrovskas (Joanna Piotrowska, 1985) darbi ir par to, kas slēpjas aiz acīmredzamā. Ar teju vai freidisku pieeju fotogrāfijai Pjotrovska mēģina izzināt, ko zemapziņa un viss, kas ir ticis iepriekš piedzīvots, bet ir kaut kur apspiests, var pateikt par mums kā cilvēkiem. Izstādē redzamas fotogrāfijas no vairākām sērijām. Viņas pirmajos darbos Frowst attēlu varoņi izspēlē ainas no veciem ģimenes attēliem, bet jaunākajā projektā Frantic autore fotografēja cilvēkus viņu mājās, lūdzot viņiem uzbūvēt sev patvērumu no mantām, kas viņiem pieder. Lai gan Pjotrovskas darbus zinu jau labu laiku un visus izstādē iekļautos attēlus biju kaut kur iepriekš redzējusi, viņas instalācija atstāja visspēcīgāko iespaidu. Dažāda izmēra sudraba želatīna kopijas, kas bija izliktas pie sienas nelineārā veidā, cita citu vizuāli un idejiski papildināja. Bez tā, ka divām bildēm bija sarkani rāmji, Pjotrovskas instalācijā nebija nekas ļoti izteikti netradicionāls vai eksperimentāls, bet, kā vēlāk vakariņās ar draugu vienojāmies, tieši viņas siena atstāja tik spēcīgu iespaidu, jo dažādu lielāku un mazāku izvēļu rezultātā to redzēt dzīvē bija nozīmīgāka pieredze nekā tos pašus darbus redzēt kādā interneta portālā.
Šāda sajūta gan radās tikai no Pjotrovskas ekspozīcijas; šķiet, visu pārējo būtu varējusi līdzvērtīgi iepazīt, vienkārši pastaigājoties pa virtuālo pasauli – tas lika kārtējo reizi pārdomāt, ko nozīmē veidot fotogrāfijas izstādi mūsdienās, kad tiešām lielai daļai satura, šķiet, nav nekādas īpašas pievienotās vērtības no tā, ka tas tiek vienkārši izdrukāts un pielikts pie sienas. Tā, manuprāt, bija visu pārējo Being instalāciju problēma. Neskatoties uz to, ka daudzi iekļautie projekti ir interesanti un vizuāli saistoši, izmantotās taktikas, kā domāt par fotogrāfiju kā fizisku objektu telpā, likās diezgan garlaicīgas un nereti neattaisnojās. Piemēram, Halilī video – datora ekrāns bija diezgan mazs, novietots uz galda kaut kur stūrī, un tādējādi darbs pazuda visā apkārtesošajā informācijas piesātinājumā. Līdzīga paviršība attiecībā uz darbu eksponēšanu vijās cauri visai izstādei. Manuprāt, domājot par jauno fotogrāfiju, tam, kā pamatot nepieciešamību pēc fotogrāfijas izstādes fiziskā telpā, kad cilvēki lielu daļu savas pieredzes iegūst internetā, būtu jābūt uzmanības centrā.
Being man lika ilgoties pēc kāda cita laika, ko gan pati neesmu piedzīvojusi, bet ko man idejiski simbolizē tādi kuratori kā Šarkovskis – gatavi eksperimentēt un izmēģināt ko jaunu. Iztēlojos, ka tolaik lielas grupu izstādes bija kas vairāk kā rūpīga kalkulācija, kā piepildīt telpu tā, lai no visa kā būtu pa druskai, un kad, piemēram, personālizstādes MoMA nebija tikai jau ļoti slavenu mākslinieku retrospektīvas. Protams, ka mēs nedzīvojam vairs laikā, kur tik milzīga institūcija var atļauties ko patiesi eksperimentālu, un tā jaunā fotogrāfija, kas tur tiks izstādīta, lielākoties būs tas, kas tolaik būs jau kaut kādā mērā vispārēji pieņemts vai pat pagājis. Tomēr daudzie apmeklētāji tajā lietainajā sestdienas pēcpusdienā apliecināja, ka MoMA’s viedoklis par to, kas ir laba māksla un fotogrāfija, cilvēkus interesē un tam ir liels svars. Tiesa, tiem, kas šajās telpās meklē Šarkovska garu, iespējams, jāskatās kur citur.
___
Šis raksts tapis ar ASV vēstniecības Latvijā atbalstu
