Vēsmas no Sibīrijas
Pirms kādiem padsmit gadiem modes kliedziens bija dienasgrāmatas tipa fotogrāfija, kad autori aicināja ielūkoties savā guļamistabā, ēdienkartē un ceļojuma piezīmēs. Pēdējos gadus šādus attēlus biežāk redzam instagramā, nevis izstāžu zālēs, jo momentuzņēmuma estētiku nomainījuši etnogrāfiskie fotostāsti, piemēram, par kādu mazu, skumīgu nomaļu vietu, no kurienes parasti nāk autora ģimene. Šādi fotostāsti visbiežāk tiek uzjaukti no portretiem ar paveciem cilvēkiem atslābinātās pozās, vēsturisku artefaktu tuvplāniem un liriskām dabas vai ciematu ainavām. Bieži vien autors fotostāstā centies integrēt arī ģimenes arhīva fotogrāfijas. Regulāri redzot šādus fotostāstus portfolio skatēs, es katru reizi jautāju – ar ko šis stāsts atšķiras no daudziem citiem stāstiem un kāpēc man (vai skatītājam) tas būtu jāredz? Anitas Līcis-Ribak, kuras dzimtas stāsts izstādē Neatgriešanās līdz 15. jūlijam skatāms Latvijas Fotogrāfijas muzejā, motivācija ir skaidra – bērnība pavadīta Sibīrijā, bet tagad autore jau ilgi dzīvo ārzemēs. Tātad, personīgā trauma par pārvietošanos un māju meklējumiem, kas sasaucas ar Latvijas valsts traģisko likteni 20. gadsimtā, – šādu diagnozi var noteikt, izstādi pat vēl neredzot.
Sibīrija, protams, ir sarežģīta tēma. Latvijā par to vairākas filmas ir uzņēmusi Dzintra Geka, bet fotogrāfijas kontekstā nesenākais piemērs ir Velsā dzīvojošā poļu fotogrāfa Mihala Ivanovska fotogrāmata Clear of People, par kuru uzrakstīja teju katrs medijs, kuram nebija slinkums. Un ne jau vienmuļo ainavu, bet gan stāsta dēļ – autors ar kājām nogājis vectēva maršrutu, kurš no izsūtījuma Sibīrijā aizbēga uz Poliju. Arī Anitas Līcis-Ribak izstādes trumpis ir personīgais stāsts, taču kolektīvais konteksts ir pārsātināts ar stereotipiem.
Izstāde izvietota fotomuzeja abos stāvos. Pirmo varētu saukt par Latvijas stāvu – tur cilvēku likteņi ved pa Latvijas sētām un pļavām. Pavadošie teksti liecina, ka attēlos redzamie cilvēki savulaik tikuši izsūtīti uz Sibīriju. Otro stāvu varētu saukt par Sibīrijas daļu, jo tur mēs nokļūstam Čerskijas ciemā Kolimas apgabalā Tālajos austrumos, kur autore 80. gadu sākumā pavadījusi piecus gadus, jo viņas tēvs gribēja uz turieni pārcelties. Arī šajos attēlos daudz parādās ārtelpa (galvenokārt blokmājas) un daži cilvēki ikdienišķā vidē. Lai arī attēlos netrūkst simbolisku klišeju (apsniguši bērnu ratiņi kā konotācija par aizgājušo laiku vai Uzvaras parka piemineklis kā atsauce uz okupāciju), kopumā attēlu estētika un izvietojums veido priekšstatu par vietu, kur apstājies laiks. To pašu var teikt arī par pašu fotostāstu, kurš ir pārāk ilustratīvs, naratīvu vairāk virza pavadošie teksti uz sienām, nevis attēli. Toties atliek palūkoties uz izstādē novietotām vitrīnām, lai veidotos pavisam cita aina. Tajās izvietotas kartes, ģimenes albumu bildes, dienasgrāmatas, apliecības un citi dokumenti, kas izstādei iedod to telpas un laika dimensiju, kā pietrūkst ierastajiem statiskajiem attēliem pie sienām. Vienā no vitrīnām izvietots arī autores grāmatas makets, kuru diemžēl nav iespējams apskatīt, taču tā atvērums liek domāt, ka tajā starp mūsdienu un pagātnes attēliem panākta lielāka simbioze. Intrigu raisa arī teksts pie sienas; tas stāsta, ka autore jau krietni vēlāk atradusi filmiņu, kuru uzņēmusi Čerskijā 15 gadu vecumā. Visi šie saistošie notikumi izstādes telpā palikuši paēnā. “Iespējams, šis ir grāmatas projekts,” es teiktu portfolio skatē un motivētu autori vēl neuzskatīt šo darbu par pabeigtu.
