Velnezera noslēpumi

Es par Velnezeru biju jau dzirdējusi. Nevis par pašu ezeru, sauktu arī par Čertoku, kas atrodas Aglonas novadā, bet par to, ka fotogrāfei Vikai Ekstai šai vietā izdevies fiksēt maģisku fotogrāfiju sēriju. Lai arī bieži nākas uzzināt par intriģējošiem mākslas projektiem, kuras gribētos apskatīt, tas ne vienmēr izdodas, un to suģestējošās koncepcijas ātri aizmirstas informācijas klāstā. Bet, lūk, Velnezers man ne brīdi no prāta neizkrita – burtiski kā magnēts vilināja, gaidīju, kur un kad tas parādīsies. Kauns atzīties, bet es ļoti uzķeros uz vietējām teiksmām un nostāstiem, ar zosādu tuvojos kaut vai tai pašai banālajai Gūtmaņalai, pa kluso meklēju Staburaga attēlus, lasu par lāstiem, svēto stigmām un tamlīdzīgas muļķības, kas reizē raisa kauna un baudas sajūtu (guilty pleasure). Šobrīd nemaz droši nevaru apgalvot, vai patiešām biju jebkad par šo Ekstas Velnezera projektu dzirdējusi, vai tas ir déjà vu vai arī kolektīvais neapzinātais lika šādu projektu gaidīt. Un īsumā par to pašu arī ir viņas ISSP Galerijā apskatāmā izstāde Velnezers – par mūsu pēc mīta izslāpušo sabiedrību, kas, neraugoties uz savu izglītotību, skepsi un pašironiju, alkst pēc neizskaidrojamā tādā mērā, ka apzināti ļauj sevi muļķot, lai kaut uz brīdi iegūtu to apreibuma stāvokli, ko sniedz nezināšana un prāta kontroles zaudēšana. Pie šīs sabiedrības piederu gan es, gan izstādes autore Vika Eksta, gan izstādē portretētie kolorītie personāži, kas dažādu mērķu un domu vadīti klimst ap dziļā mežā paslēpušos ezeriņu.

Dubultie dibeni, meteorīta krāteri, pazemes tuneļi, peldošās salas un pats velns kā zīmols garantētai cilvēku uzmanības piesaistīšanai. Par Velnezeru kļūst viss, ko sedz un potenciāli sevī slēpj stāvošais zaļā ūdens spogulis, jeb viss, kas vien cilvēkam var ienākt prātā. Tostarp leģenda, ka visas Velnezera leģendas patiesībā izdomājis kāds biznesmenis deviņdesmitajos gados tūrisma piesaistei. Arī par biznesmeni rakstīts izstādes aprakstā pie ticami neticamajiem faktiem par Velnezeru – deviņdesmitie bija pietiekami sen, lai “deviņdesmito biznesmenis” būtu kļuvis par mītisku tēlu, kas iesakņojies latviešu apziņā.

Vikas Ekstas izstāde sākas ar fotogrāfiju, kurā redzams viņas tēvs – kā uzticams avots, mantotu zināšanu un tradīcijas iemiesotājs un droša aizmugure, kas, pirmkārt, izvedīs caur brikšņiem līdz ezeram, otrkārt, ar savu dzīves pieredzi viņš zina, ka šādās vietās piesardzība vienmēr noder. Monumentālā tēva figūra virsaiša pozā ar iespaidīgu nūju rokā un skatienu kamerā caur sarauktām uzacīm pauž to, cik episka un ironiski patētiska būs turpmākā ekspedīcija. Nākamajā fotogrāfijā redzams spoguļūdenī nevainojami iecentrēts bluķis, kurš koķeti atklāj vien augšējo raupjo maliņu, bet savu teiksmaino būtību paslēpis zem tumšā ūdens vāka. Brīnišķīga alegorija ar tēva figūru. Tai seko sensacionāls melnsvārču dubultportrets pie Velnezera. Lai gan, vairāk par to padomājot, priesteru atrašanās nolādētā vietā liekas tikai loģiska – viņu svētais darbs šādās vietās visvairāk vajadzīgs. Tālāk mēs fotogrāfijās redzam dažus īpatnējus peldētājus, tumsnēju vientuļnieku, kura attēls, izstādīts starp melno ūdeņu atspulgu un attēlu ar velna zīmē sakritušiem bērziem, iegūst okultus vaibstus, un atpūtnieku krāšņās apakšbiksēs ar latgaliski zilu gumiju, stakles vietā – sievietes portrets, kuru pa gabalu var noturēt par svēto madonnu. Šķelmīgais vīrs kopā ar zilu debess maliņu un baltu mākonīti fotogrāfiju sērijā ienes priecīgu vasaras noti, kas savukārt uzreiz tiek dramatiski kompensēta ar sekojošu melnummelni satumsušu Velnezera ainavu. Šādi kontrasti un fotogrāfiju noskaņas straujā dinamika atbilst Velnezera untumainajam raksturam. Šeit nekas nav tā, kā izskatās – mierīgais ūdens uzdzen nemieru un vēlmi palūkoties aiz muguras, bet ieraudzīt krūmos divus brašuļus ar alus pudeli un bisi rokās ir pat nomierinoši. Visbailīgāk pie Velnezera ir palikt vienam ar savām nojautām par tā neredzamo daļu.

Izstādes dramaturģiskais iekārtojums rosina tajā lasīt vai sacerēt stāstus. No vienas puses mēs sekojam fotogrāfes aizrautīgajam piedzīvojumam, kurā kā psihedēliskā ceļojumā cita pēc citas atklājas dažādas neticamas zīmes, paradoksi, kas šķietami sastājas vienotā sistēmā. Šo efektu īpaši pastiprina atspulgi ar pārdabiski skaistajām krāsām un faktūrām, kas iesveļ galvā reibinošu sajūtu, it kā mums nudien mežā būtu piemeties vadātājs. No otras puses, izstāde ar vieglu pašironiju reflektē par apzinātiem naratīva radīšanas paņēmieniem un cilvēka uz vēlamību un misticismu tendēto uztveri. Stāsts veidojas no izstādē pamīšus izkārtotajiem portretiem un ainavām: komisko un sadzīvisko personāžu klātbūtne pieklusina patosu skaistajās kompozīcijās ar ūdenī peldošiem objektiem, savukārt cilvēki portretos it kā iegūst pārdabiskas īpašības, pateicoties sirreālajiem dabas skatiem. Mandalām līdzīgās, daļēji iegrimušās un apsūnojušās celmu virsmas šķietami koncentrē sevī visu Velnezera leģendu kodolu – meteorītu, krāteri, bezdibeni, kosmosa plašumu, pasaules radīšanu, bet turpat blakus izstādes zāles vidū uzslietais tūristu katls ar tajā samestajām monētām skaudri atgādina par tik cilvēcisko patērnieciskumu – vēlmi ātri un efektīvi iegūt misticisma devu izklaides nolūkos, par ko esam gatavi arī maksāt.

Vika Eksta lieliski notur balansu starp glezniecisko un triviālo gan izstādes, gan arī katras atsevišķas fotogrāfijas ietvaros. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem tam ir fotogrāfija ar kāzinieku fotografēšanos Velnezera krastā, kurā apvienojas gan rituāla tradīcijas uzturēšanas, gan leģendas (mākslīgas) radīšanas nozīmes, gan svētā/velnišķā simbolika, gan elpu aizraujošs ainaviskums un kompozīcijas harmonija, kā arī fotogrāfes distancētais smaids par cilvēku naivumu un brīvprātīgu ļaušanos rituāla, mīta un mārketinga manipulācijām.

Šī iekšējā līdzsvara starp racionālo/iracionālo meklēšana sevī un vietējā sabiedrībā mūsdienu latviešu mākslā un fotogrāfijā ir jau pārbaudīta formula. Nacionālās identitātes īpatnību pētīšanu, vairāk gan kristietības un pagānisma līdzāspastāvēšanas kontekstā, redzam, piemēram, Reiņa Hofmaņa darbos vai “ironiskajā meditācijā”, ko pirms gada galerijā Alma demonstrēja mākslinieku pāris Evelīna un Andrē Vidi, definējot to saprāta un baiļu pretspēku, kas cilvēkam neļauj izšķīst spēcīgajā dabas spēku vilinājumā. Vika Eksta mītiskā latvieša preparēšanai un identitātes krīzes pētīšanai pietuvojas it kā no skeptiķu puses, bet ļauj iracionālajam sevi brīžiem pārliecināt. Viņas žanrs varētu būt definējams kā ironizējošs maģiskais reālisms, kas reizē ir arī godīga un personiska pašatklāsme.

Ūdenī pusiegrimušie un teiksmām apvītie bluķi ir trāpīga metafora tam, ko cilvēki mēdz saukt arī par tarakāniem galvā, un Velnezera un latvieša zemapziņas dzīlēs var saskatīt ļoti daudz paralēļu. Vika Eksta nebaidās sasmērēt rokas un saduļķot ūdeni, rakņājoties pa šo kolektīvo slīkšņu. Tieši otrādi, viņai izdodas cilvēciskos trūkumus pasniegt mākslinieciski estētiskā formā. Velnezers ir gaumīga sabiedrības kritika un paškritika, kam pāri staro Vikas Ekstas velnišķīgais dzīvesprieks.