Savvaļas matērija
Ko tu domā par kvadrātu? Rakstīts uz sienas zem bildes, kuru var ņemt rokās, ne vien apskatīt, bet aptaustīt, griezt otrādi, nolikt zemē un vietā likt citu foto, kas ar jautājumu saistās. Attēli burtiski dažādi, no sadzīviskiem mirkļtvērumiem, teiksim, pusdiengalda skata ar traukiem, līdz pozētiem portretiem un dabasskatiem. Man acīs iekrīt akmeņaina un sūnām noaugusi upe, jo bilde piegriezta precīzi kvadrātaina.
Tāds rotaļas darbs ievada ISSP Starptautiskās Fotogrāfijas vasaras skolas 2018 izstādi Savvaļa Kuldīgā. ISSP ir laikmetīgās fotogrāfijas platforma Latvijā, kura jau kopš 2006. gada attīsta dažādas laikmetīgās fotogrāfijas izglītības, rezidenču un darbnīcu programmas gan Latvijas, gan pasaules jaunajiem fotogrāfiem. Vasaras skola ir pirmais lielais ISSP solis vietējās fotokultūras veidošanā un starptautiskā tīklošanā, šāda tipa izglītības programma ir vienīgā pasaulē, un prestižajā Britu fotogrāfijas žurnālā (British Jounal of Photography) tā ir nodēvēta par visietekmīgāko darbnīcu (workshop) programmu pasaulē, kurā jaunajiem censoņiem ir iespēja izstrādāt savus un kopīgus darbus “mūsdienu fotoindustrijā viscienītāko foto ekspertu vadībā,” starp kuriem minami tādi spīdekļi kā Vanesa Vinšipa (Vanessa Winship), Tods Haido (Todd Hido), Rodžers Ballens (Roger Ballen) u. c. Neskatoties uz starptautisko vērienu, skolas prioritāte ir Latvijas jaunie fotogrāfijas entuziasti. Pasākums noris nedēļu Pelču pilī, un tajā tiek piedāvātas vairākas darbnīcas par atšķirīgām tēmām. Šīgada jaunums ir darbnīca fotogrāfijas kuratoriem, bija arī darbnīcas fotogrāmatu veidošanai un darbam ar arhīva materiāliem (Kuldīgas arhīvu), kā arī darbnīca, kurā katrs no skolēniem nāca ar atlasītām trim bilžu ķīpām (divas ar savām bildēm, trešā ar piemeklētām no citurienes) un pasniedzēja vadībā nedēļas garumā tās apspēlēja, skatoties, kā ar attēlu palīdzību var veidot jēgu. Šīs darbnīcas grupa izstādē arī piedāvā jau minēto rotaļu ar jautājumiem, kurus var atbildēt ar piemeklētām fotogrāfijām.
Vasaras skola ir salīdzinoši īss kopdarba periods, atšķirībā no ISSP skolas, kuras programma noris divus gadus Rīgā ziemas–pavasara periodā un tiek noslēgta ar galaizstādi. Tajā pašā laikā Kuldīgas ekspozīcija savam formātam labi un profesionāli iepazīstina ar specifisku mākslas fotogrāfijas izpratni.
Lai izšķirtu laikmetīgas fotogrāfijas savdabību iepretim agrākiem fotoattēla lietojumiem mākslā, mēdz uzsvērt tās konceptuālo raksturu. Šoreiz gan atšķirību, kas ISSP piedāvājumu ievērojami izceļ vēlos akcentēt citā rakursā. Savvaļa labi parāda, ka fotogrāfija ir ne vien logs uz pasaulēm, bet tikpat lielā mērā materiāls priekšmets un tās priekšmetiskais lietojums būtiski ietekmē bildē redzamo, kas un kādā veidā tiek skatīts, piemēram, vai tajā veramies ar bijību (to radījis mākslinieks) vai iepriekš raksturotajā veidā – rotaļīgi, tā, ka attēlā redzamā situācija ir vienlīdz svarīga, dažbrīd mazsvarīgāka par jautājuma un atbildes saspēli un mākslasdarbu pārvietošanu. “Kļūstot” materiāla un atraujoties no izstāžu zāles sienas, fotogrāfija kļūst arī mobilāka un lietojamāka daudzveidības nozīmē. Attēls ir salīdzinoši viegli pārvietojams no materiāla uz materiālu, teiksim, A3 izdrukas uz grāmatas lappusi vai puzles gabaliņu. Turklāt fotogrāmatu gadījumā materiāli no sējuma uz sējumu atšķiras. Georgs Avetisjans savu Armēnijai veltīto fotodarbu Dzērve iesējis koka vākos, kuros iegrebts autora vārds, darba nosaukums un putna tēls, turklāt vizuālo stāstījumu autors pastiprinājis un tā materialitāti uzsvēris ar savas dzimšanas apliecības iesiešanu starp lappusēm. Savukārt Jeļenas Anosovas (Elena Anosova) Tunguskas reģionam un cilvēkiem veltītais darbs Unocta vākots dubulti, virskārtu veidojot no caurspīdīga glīti robota papīra, caur kuru saskatāma zīmēta karte.
Doma, ka attēls, kļūstot lietojamāks, zaudē savu māksliniecisko vērtību vai liekas dikti mazvērtīgs, diez vai noder, ja pieņem, ka pastāv atšķirība starp ilgstošu, iedziļinātu un pārslīdošu attēla vērojumu, un tiem katram var būt sava radoša jēga. Diezin vai ir pamatoti apgalvot, ka mūsdienās dziļu mākslasdabu ir mazāk nekā agrāk (drīzāk otrādi, ņemot vērā mākslas pieejamību līdz ar internetu un bibliotēku iesaisti starptautiskā tīklā), bet ir pavisam skaidrs, ka attēlu gūzma gan ir neizmērojama un tā var mulsināt, īpaši, ja interesē par (mākslas) fotogrāfiju uzzināt ko vairāk. Dziļu mākslu šeit pieminu tādēļ, ka meistarīga un īpaša tēlrade, kas nav pa spēkam ikvienam, ir klasiska atbilde uz jautājumu, kā no esošās iespaidu gūzmas mākslinieciskiem paņēmieniem radīt jēgu; pieļauju, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ attēlu neaptveramība vēl arvien tiek izjusta kā drauds vai apgrūtinājums, un uzsvērta izstāžu koncepcijas aprakstos, kāds ir arī ISSP vasaras skolas gadījums.
Līdz ar to ISSP uzstādījums senākām mākslinieciskieciskām pieejām kādā ziņā ir līdzīgs, jo tas arī piedāvā versijas jēgradei, kuras turklāt no autora uz autoru atšķiras un starp tām var saskatīt “klasiskākas” pieejas, piemēram, Avetisjana gadījumā, kurš visai tieši atsaucas uz Andreju Grantu. Tātad laikmetīga fotogrāfija ne tik daudz izskauž agrākas fotoprakses, cik tās ietver un modificē atšķirīgā idejiskā matricē, kurā primārs ir nevis tēla dziļums un augstvērtība, cik attēlu informējošais un izglītojošais potenciāls, to daudzveidīgais lietojums un, patiesi, centieni saprast, ko iesākt ar bilžu gūzmu, kuru katram nākas pārstrādāt ik dienu.
Draudīgajam attēlu universam līdzīgs relikts prātā ir doma, vai ISSP piedāvātā fotogrāfija Latvijā ir gana saprotama un pierasta. Tomēr liekas, ka ir jāveic zināms domāšanas priekšdarbs, lai naktspeldes Ventas rumbā dokumentāciju izstādes sadaļā Arhīvu drudzis saskatītu kā uzjautrinošu māksliniecisku žestu ar papildvērtību, nevis jauno mākslinieku dīvainu izdarību. Pamatojums piecu bilžu sērijai, kuru piķa melnajā tumsā zibspuldze izgaismo ūdens šļakstos lecošu jaunieti, ir vienkāršs – Kuldīgas arhīvā par pilsētai zīmīgo paražu nav vēl rodami materiāli. Skaidrojošu tekstu pie atsevišķām ekspozīcijas daļām izstādē netrūkst, kaut varētu par auditoriju būt padomāts vairāk, ņemot vērā izstādes izglītības raksturu. Piemēram, būtu bijis palīdzīgs skaidrojošāks uzsvars tam, ar kādiem attēliem skolēni ir strādājuši. Nedaudz izgaismot fotoattēlu avotus un skolas darba aizkulises nebūtu vien tehniska atruna, bet ļautu apmeklētājiem labāk ieprasties laikmetīgajā fotogrāfijā, kurā aizņemšanās un jau gatavu attēlu izmantošana var būt iztēli, stāstradi un domāšanu tikpat veicinoša kā autorizēta unikālu attēlu radīšana. Tam labs piemērs ir Zandas Pučes grāmatiņa Frago, kurā autore saistošus un asprātīgus stāstiņus par pieredzi armijas dienestā mij ar zīmējumiem un vēsturiskiem fotoattēliem no arhīva, tā nopietnus kuriozus no mācībām un armijas biedru sadzīves sasaistot ar Latvijas vēsturi.
Citādi izstādes saturs un kopiespaids, iekārtojums ir uzteicams – pārskatāms un uztverams, pie katras no sadaļām ir gana ko darīt, lai atskārstu mūsdienu mākslas fotogrāfijā pieņemtos attēla lietojumus, kas pavisam noteikti mākslu vēl vairāk tuvina fotogrāfijas ikdienišķam izmantojumam, vedinot ne tik daudz saskatīt daudz nozīmīgākas attēlošanas prakses, cik ieraudzīt versijas, kā esošās padarīt jēgpilnākas.
