Paldies par stāstiem

Pēdējā laikā reti sanāk redzēt izstādes bez uzkrītošas provokācijas un ironijas, tāpēc Intas Rukas fotogrāfiju izstāde Atcerēties dzīvi, kas šobrīd skatāma Fotomuzejā, liekas patīkama pārmaiņa. Klasiski melnbaltie portreti vispirms liek ilgi domāt par to saturu – par konkrēto portretā redzamo cilvēku, pēc tam par cilvēku vispārīgi un tikai krietni vēlāk par fotogrāfiju formu, fotogrāfes personību, viņas meklējumiem un subjektīvo pārdzīvojumu – tas nav izcelts priekšplānā, bet ievijas dziļāk, satiekoties ar skatītāju tādā kā cilvēka pamatstruktūru līmenī. Šajā līmenī nākas arī pamanīt ironiju – nē, provokācija tomēr ir notikusi – manī ir uzurdītas un sašūpotas pamatpatiesības, par kurām būtu galvojusi, ka zinu savu nostāju un pareizās atbildes. Izstāde ir veltīta drošsirdībai un varoņa definīcijai, un Inta Ruka vismaz apzināti mūs it nemaz neprovocē, caur savu spodro un precīzi nostādīto kadra lodziņu fotogrāfe ļauj to izdarīt dzīvei pašai.

Gluži kā izstādītie portreti, arī izstādes iekārtojums ir skaidrs, pārliecinošs un harmonisks – vienotā tēma attīstās kā argumentēta eseja, vedot mūs no cilvēka pie cilvēka, no viena dzīvesstāsta pie cita. Portrets, cilvēka vārds, un blakus – stāsts. Nevis ieskicēta biogrāfija ar daudznozīmīgām norādēm uz cilvēka likteni, bet tik garš stāsts, cik nepieciešams, lai pateiktu visu, kas ir svarīgs. Mēs pavadām izstādes zālē daudz laika, apstājoties pretī portretam un lasot, kamēr cilvēks, kura stāsts ir pierakstīts, caur fotogrāfiju tieši un atklāti raugās uz mums. Mēs uz viņu skatāmies jautājoši, viņi uz mums – vēstījoši. Ne katrs no mums spēj turēt paceltu galvu blakus savam dzīvesstāstam. Šie cilvēki var. Apraksts reizēm iekļauju gandrīz visu portretējamā dzīves gājumu (piemēram, stāsts par Pjotru Zetingeru, kurš agrā bērnībā ticis izglābts no Varšavas geto), reizēm drosmīgākos un traģiskākos brīžus, daži ir lakoniski aprakstīti vienkāršos paplašinātos teikumos (“Tā mēs trīs no kureliešiem aizgājām pie tēva labību kult. Un tajā laikā visus kureliešus aizveda uz Vāciju.” – Edgara Vekmaņa stāsts), daži negribīgi atklāj tikai tik daudz, cik atļauj stāstīt oficiālā versija, kamēr nav iegūts drošs uzturēšanās statuss (“strādāju naktsklubā” un “ļoti ilgojos pēc mammas” – no ēģiptieša Hani Viljama stāsta).

Lasīšana ir svarīga izstādes daļa – tā dod laiku iepazīties, nodibināt dziļāku kontaktu ar cilvēku portretā. Ruka ir pavērsusi otrādi stāsta un attēla attiecības. Pirmkārt, pārkāpjot kādu it kā nerakstītu likumu, ka attēlam nevajag daudz paskaidrojoša teksta, – viņa nebaidās atkārtoties vai paskaidrot par daudz, šie stāsti ir būtiska daļa no viņas pašas iepazīšanās ar šiem cilvēkiem. Otrkārt, fotogrāfe aiztaupa mums garus priekšvārdus par sevi, izstādes koncepcijas apraksta vietā izstādot kara laika fotogrāfijas – atmiņu liecības no portretēto varoņu albumiem. Tādā veidā viņa iezīmē arī atšķirību starp tā laika dokumentālo liecību un savas dokumentālās fotogrāfijas uzdevumu – atrast un traktēt, kā varonība un cilvēcība savietojas vienā cilvēkā un kā tās izpaužas miera laikā, ikdienā. Viņa joprojām meklē cilvēka definīciju.

Inta Ruka, kas pazīstama ar lauku ļaužu portretēšanu, izceļot vispārcilvēciskās īpašības, viedumu, neparastumu, arī varonību, savā varoņu sērijā ļaujas tālākiem meklējumiem, mēģinot atklāt par cilvēku kaut ko vēl vairāk. Redzamie varoņi ir spektrā no revolucionāriem un glābējiem līdz bēgļiem un pārdrošiem bērniem, kas spēlējušies ar munīciju. No katras fotogrāfijas raugās cilvēks, harmoniski iekadrēts pasaules fragmenta rāmītī. Vienkāršajā sadzīviskajā vide, kurā viņš nostājies vai apsēdināts, nav cildinošu atribūtu, drošsirdība ir skatienā un stāstā, no kura uzzinām par to, kas palicis aiz muguras, aiz šī brīža un kadra. Mēs zinām, ka Rukas objektīvā lūkojas cilvēki, kuri ir novērtējuši dzīves un savas dzīvības vērtību situācijās, kad varējuši to pazaudēt – karā, revolūcijā, cīnoties, glābjoties vai glābjot citus. Cilvēki, kas dzīvo ar apziņu par savas dzīves vērtību un cilvēka misiju. Aplūkojot fotogrāfiju otrreiz pēc stāsta izlasīšanas, arī fons, liekas, iegūst simbolisku nokrāsu – pasaule kā brikšņi, pasaule kā stāva klints, pasaule kā paslēpšanās savā bibliotēkā vai virtuvē. Caur šo pazīstamo vidi mēs sastopamies un piederam vienai pasaulei, jo Rukas mērķis ne brīdi nav bijis radīt opozīciju mēs/viņi, drīzāk otrādi. Viņa ir pret segregāciju un par katra indivīda vērtību.

Šī sērija pienes jaunas un varbūt pat neērtas un grūti klasificējamas šķautnes varoņa traktējumā, tai izdodas parādīt pārsteidzošu varonības daudzveidību. Izstāde sākas ar Otrā pasaules kara varoņu, upuru, bēgļu, glābēju stāstiem un turpinās ar mūsdienu varoņiem, upuriem, bēgļiem, glābējiem. Pārliecība par varonības nozīmi, kas izveidojusies pirmajā zālē, otrajā tiek pakļauta izaicinājumam – vai mēs spējam atpazīt un novērtēt varonību arī pašreizējos līdzcilvēkos, bez distances un pagātnes romantizētās gaismas?

Arī emocionālā līmenī portreti abās zālēs atšķiras. Pirmie šķiet tādi kā noapaļoti – pateicības un piedošanas pilni, pārdzīvotais gan ir palicis kā dzīvs un nedzīstošs punkts kaut kur skatienā. Tikmēr pie otrajiem – ne visiem, bet vairuma – ir jūtama trauksme, neziņa un uzdrošināšanās stāties pretī nezināmajam. Šie cilvēki pašlaik dzīvo izdzīvošanas realitātē. Susanna Šarboti ir brīvprātīgā, kas sniedz medicīnisku palīdzību bēgļiem. Viņā apvienojas pieticība un apņēmība. Aiz viņas uz tukšā perona brauc vilciens, stacijas gaismas un perona kolonnu perspektīva liek domāt par turpinājumu, masveida kustību, kuru var mainīt arī viena cilvēka darbs vai ideja. Anderss Gustavsons ir piedalījies mīnu neitralizēšanas operācijās pasaules karstajos punktos. “Mēs bijām daudz – Andersi Gusatvsoni” – viņš runā par sevi kā vienu starp daudziem, kas veica šo riskanto uzdevumu, starp daudziem, kuri eksplodēja, starp daudziem, kuri saņēma Nobela medaļas. Ikviens, kuru viņam izdevās glābt, arī bija viens no daudziem, kurus šāva nost tūkstošiem un gāza masu bedrēs. Pie Intas Rukas varoņu sienas ir arī tie, kuriem izdevās izglābties: Terina Sedina, kas ar diviem maziem bērniem emigrējusi uz Zviedriju no Kabulas, sīrietis Ibrahims Šafars, kurš ieradies Eiropā ar kādu no tām laivām, kas nogrimst Vidusjūrā, dezertējis eritrejiešu karavīrs, kuru dzimtenē gaida nāvessods, un citi.

Šajos dzīvesstāstos netiek noklusēts, ka karā un briesmās, lai izdzīvotu, visbiežāk nav citas izvēles kā kļūt par varoni. Reizēm tā bijusi nejaušība, reizēm – kā miera uzturētāju gadījumā – brīvprātīga izvēle un dziņa. Inta Ruka ar šiem stāstiem galvenokārt parāda, ka varonība nav viennozīmīga, bet cilvēka vērtība – ir. Varonība sākas no šīs vērtības apziņas, arī sevī pašā.

Zīmīgi, ka izstādes kopējais stāsts beidzas ar zviedru kara fotogrāfa Paula Hansena portretu, tā zināmā mērā implicējot, ka arī autore pieder pie varoņu cilts, kas piedalās cīņā pret karu un cilvēku iznīcināšanu. Hansens savā stāstā apgalvo, ka karš nav tikai šaušana un briesmas, tā ir gaidīšana, trauksme, neziņa, mēģināšana uzminēt nākamo soli. Pie sienas izcelts Hansena citāts, zem kura Ruka, visticamāk, parakstītos arī pati: “Mani ļoti sarūgtina tas, ka mūsu līderi nevar apsēsties pie sarunu galda kā pieaugušie un atrast politisku risinājumu, kas palīdzētu tautai. Tas, ko viņi pašlaik dara, ir vājprāts. Viņi tā rīkojas, jo var to atļauties – viņi nenes politisku atbildību. Ekstrēmi cilvēki, pa kreisi un pa labi, augšā un apakšā – viņiem nerūp tauta. Vairākums, manuprāt, ir iesaistīti naudas un varas dēļ.” Izstādi lasīju kā grāmatu, kam ir daudz nodaļu, skaidrs sākums, iztirzājums un nepārprotams nobeigums.