FK jautā – Kāda ir tava labākā & sliktākā izstāžu pieredze?
Jūlija Borisova:
Man nav bijušas ļoti sliktas pieredzes ar izstādēm. Bet atceros vienu gadījumu no pagātnes – tai vajadzēja būt manai dalībai Baltijas grāmatu mākslas biennālē Sanktpēterburgā. Es nolēmu nepiedalīties, jo nekādi nespēju saprasties ar izstādes kuratoru. Un pretēji – mana vislabākā pieredze bija, strādājot ar Anastasiju Bogomolovu, manas personālizstādes Running to the Edge kuratori Metenkova nama fotogrāfijas muzejā Jekaterinburgā. Es joprojām lepojos ar darbu, ko paveicām, un mūsu lielisko radošo sadarbību.
Alnis Stakle:
Jautru faktu man nav. Kā jau jebkuram māksliniekam labās pieredzes sākas ar zvanu vai vēstuli, kurai seko pilnībā apmaksāta izstāde, ceļojums, tusiņš utt. Sliktās pieredzes arī vairāk par jautrību ir atstājušas nelāgu pēcgaršu par organizatoriem. Diemžēl vairākas reizes pēdējos gados esmu piedzīvojis, ka komunikācija ar fotofestivālu kuratoriem beidzas mirklī, kad ir saņemti visi faili darbu drukai un katalogam. Neviens vairs neatbild uz vēstulēm, kaut arī ar darbiem viss ir kārtībā un tie tiek izmantoti izstādē, bet es kā mākslinieks pat nesaņemu kataloga eksemplāru. Konkrētas institūcijas gan laikam šoreiz nesaukšu.
Laura Kūska:
Man ir paveicies ar diezgan daudz labām izstāžu pieredzēm. Viena no krāšņākajām izstādēm, kurā jebkad esmu piedalījusies, bija grupas izstāde Angry Birds 2012. gadā Modernās mākslas muzejā Varšavā, to kūrēja Dāvids Ter-Oganjans un atbalstīja Smirnoff fonds. Izstāde izskatījās diezgan klasiska, ar mākslas darbiem baltā telpā, līdz Dāvids sāka laistīt kokakolu pa visu sienu pie izstādes ieejas. Ivars Grāvlejs viņam sekoja ar improvizētu krievu lamuvārdu karaokes performanci mikrofonā. Tajā pašā laikā viņi mēģināja ierakstīt TV interviju ar muzeja direktoru, un viņš tikai turpināja un turpināja. Mākslinieku honorārs tika izmaksāts pavisam jaunos dolāros. Nezinu, vai šāda izstāde būtu iespējama mūsdienu situācijā Polijā un Krievijā. Nezinu, vai es to nosauktu par labāko pieredzi, bet tu gribēji jautru stāstu. Mana sliktākā pieredze… Varbūt tā bija, kad 2008. gadā Tallinas Pilsētas galerijā veidoju vienu no savām pirmajām izstādēm ar Annu-Stīnu Treimundi, un es pazaudēju galerijas atslēgu dienu pirms izstādes atklāšanas. Baidījos, ka kāds ar atslēgu iekļūs galerijā un nozags tās aprīkojumu. Tāpēc riņķoju apkārt galerijai līdz agram rītam, lai to novērotu, un piezvanīju apsardzes firmai, brīdinot būt jo īpaši uzmanīgiem, jo kāds varētu staigāt apkārt ar galerijas atslēgu kabatā un mēģināt naktī tajā ielauzties. Aptuveni pēc gada atradu atslēgu savā kabatā. Nezinu, kā to iepriekš nepamanīju, jo meklēju visur. Tā biju es, kas naktī riņķoja apkārt galerijai ar atslēgu kabatā. Dažkārt mēs varam būt paši savas lielākās bailes.
Visvalds Morkēvičs:
Man visbrīnišķīgākais šķiet uzzināt, ka cilvēki jūtas aizkustināti vai atrod paši savu saikni ar darbiem. Viena no mazāk priecīgām pieredzēm, ko atceros, bija sagatavošanas brīdī vienai izstādei. Aizvedu visas izdrukas rāmētājiem un pēc ierāmēšanas izrādījās, ka vairākas izdrukas bija sabojātas (iegriezumi uz izdrukas virsmas). Kad sāku par to runāt, protams, neviens nevarēja pierādīt, kā izdrukas izskatījās sākumā, tāpēc vispirms viņi teica, ka esmu izdrukas jau šādas atvedis. Pēc tam, kad parādīju otru sabojāto izdruku, viņi kļuva aizkaitināti un teica, ka nav šīs abas izdrukas sabojājuši, un sāka rādīt citas izdrukas, ko bija sabojājuši (es nebiju gaidījis vēl vairāk sabojātu izdruku). Galu galā man apnika cīnīties ar šāda veida attieksmi un es pārdrukāju darbus, lai sagatavotos izstādei.
Pēters Pukluss:
Es šobrīd sēžu festivāla Festival Images Vevey galvenajā ofisā Šveicē. Pagājušajā gadā ieguvu tā galveno balvu ar savu jaunāko projektu The Hero Mother – How to build a house. Mēs gatavojamies sākt uzstādīt šo personālizstādi, kuras pasaules pirmizrāde notiks 2018. gada 8. septembrī. Kaut arī izstāde vēl nav gatava, tā patiešām ir viena no visaizraujošākajām pieredzēm manā praksē. Es ne tikai ieguvu balvu, bet saņēmu iespēju koncentrēties un patstāvīgi attīstīt ideju, kas mani visvairāk interesē. Man bija iespēja rakt pietiekoši dziļi, lai atrastu kodolu stāstam, ar kuru es vēlos dalīties, balstoties uz savu reālo dzīves situāciju. Ko darīt, ja aizmirsti pats savas izstādes atklāšanu? Kad studēju universitātē, aizmirsu par savas pirmās solo izstādes atklāšanu… Man bija jākopē attēli visu nakti, lai uz sienas būtu, ko rādīt. Toreiz vēl nebija digitālu ierīču…
Kārlis Bergs:
Vienmēr gribas parādīt un izdarīt vairāk, nekā telpa atļauj, bet to sākumā ir grūti saprast. Tapēc svarīgi laicīgi pieņemt telpas izmērus un koncentrēties uz teicienu “less is more”. Labākā laimīgā sakritība – izstādes atklāšanas dienā uzzinu, ka piešķirts finansējums visai izstādei. Tādas īsti sliktas pieredzes īsti nav bijis, bet nepatika, ka muzejs atklāšanai autoru aicina pirkt vīnu, kas man likās pēdējais piliens, jo autors tomēr nodrošina jau visu muzeja izstādes saturu. Protams, nepakļāvos.
Marija Kapajeva:
Es teiktu, ka vislabākā un vissliktākā bija mana personālizstāde Dream is Wonderful, Yet Unclear pagājušogad Narvas Mākslas rezidencē Igaunijā. Sliktākais bija tas, ka ierados tikai vienu mēnesi pirms izstādes atklāšanas un bez lielākās daļas darbu. Tāpēc man bija jāstrādā ļoti intensīvi: vienlaikus darbus veidojot, instalējot un reklamējot. Nedomāju, ka vēl kādreiz sev to nodarīšu. Liels paldies par palīdzību kuratorei Līsai Kaljulai un Tallinas Fotomēneša komandai, kas man tai visā atbalstīja. Bet labākais bija auditorija un tās atsauksmes. Tā kā šī izstāde ir balstīta uz vietējās slēgtās tekstilizstrādājumu rūpnīcas kopienas izpēti, jutos glaimota, ka daudzi bijušie strādnieki atnāca uz atklāšanu vai apmeklēja izstādi vēlāk, un tā viņus ļoti aizkustināja. Viņu atsauksmes man bija dārgums, un tas bija labākais rezultāts, kādu es varētu vēlēties.
Maija Savolainena:
Mana labākā pieredze, iespējams, ir izstāde, ko patlaban veidoju ISSP Galerijā. ISSP komanda par mani ļoti rūpējas, un, strādājot Latvijā, esmu satiku daudzus ļoti jaukus cilvēkus. Es domāju, ka tā būs mana labākā izstāde līdz šim, jo parasti pēc kāda laika mani sāk garlaikot pašas darbi. Ak, nē, viena no tiešām labajām izstādēm bija pirms daudziem gadiem Šveicē – vai arī tā bija ļoti laba un ļoti slikta vienlaikus. Toreiz darbojos astoņu cilvēku kolektīvā, un mūs uzaicināja uz festivālu nelielā Šveices kalnu ciematā. Veidot izstādi bija jautri, taču vēl jautrāk bija ceļot kopā ar šo cilvēku grupu. Mēs tik labi izklaidējāmies izstādes atklāšanā, ka beigās vēsturiskajā kotedžā, kas pieder mākslinieku ģimenei, nonācām nepatikšanās. No rīta es biju tā, kurai vajadzēja pacelt klausuli un pateikt festivāla vadītājam, ka, jā, tā ir taisnība, ka daži no mums ģimenes datora photo booth programmā uzņēma bildes ar saviem dibeniem (Tā nebiju es!). Tas nebija ļoti patīkams rīts.
Sergejs Ļebedinskis:
Man ir bijušas daudzas lieliskas izstāžu pieredzes, grūti izvēlēties kādu konkrētu. Es varētu nosaukt vienu no pirmajām un tādēļ neaizmirstamākajām pieredzēm – dalību Fotofest Houston rīkotajā izstādē International Discoveries IV. Tur bija lieliska atmosfēra, jo festivāls koncentrējās uz mākslinieku iepazīstināšanu ar vietējo auditoriju – tikšanās ar izstādes apmeklētājiem, studentiem. Mums ļoti īpaša bija tikšanās ar kolekcionāriem un iespēja tikties ar Annu Takeri un parādīt viņai savus darbus Hjūstonas Mākslas muzeja arhīvā. Jautrs fakts bija iesācēju veiksme – mēs pārdevām ļoti daudz darbus.
Arnis Balčus:
Pozitīva vai negatīva pieredze visbiežāk atkarīga gan no vietas, kur notiek izstāde, gan cilvēkiem, kas to organizē. Kā pozitīvu piemēru varu minēt manu personālizstādi Glāzgovas Street Level Photoworks, kur mani cienāja ar kūkām un izguldīja pie ekstravagantas kundzītes lepnā mājā, bet negatīvo – parasti liela mēroga izstādes vai festivāli, kur ar tevi neviens neauklējas un darbu izvietošanu nesaskaņo.
Endrjū Miksis:
Labākā: strādājot pie BAXT projekta par lietuviešu romiem, es cilvēkiem nesu fotogrāfijas, kuras biju ar viņiem uzņēmis. Un, kad pabeidzu grāmatu, iedevu viņiem arī to. Gadu gaitā cilvēki manas fotogrāfijas pielika pie sienas savās mājās, dažkārt sagriežot fotogrāfijas un izveidojot kolāžas vai vienkārši izraujot lapas no grāmatas un piekarot tās pie sienām. Vienā Viļņas apkaimē atradās apmēram desmit māju ar manām fotogrāfijām. Lai gan tā nav tradicionāla izstāde, man tā šķiet pati labākā, jo cilvēki patiešām izmantoja manas fotogrāfijas un padarīja tās par savām. Sliktākā: ir bijušas dažas. Cenšos būt uzmanīgāks, pirms piekrītu izstādei. Dažreiz ir labāk pateikt “nē” un gaidīt patiešām labas iespējas.
Dragana Jurišiča:
Man patīk strādāt ar kuratoriem, kuri nāk ar savu pienesumu izstādei. Pēdējos gados vairākās izstādēs esmu sadarbojusies ar Natašu Kristiju. Strādājot ar viņu, pirmo reizi sapratu, ko nozīmē veidot izstādi kopā ar talantīgu kuratoru. Mana visīpašākā izstādes pieredze, iespējams, ir pirmā lielā izstāde, kas man bija ar YU: The Lost Country galerijā Belfast Exposed. Bija brīnišķīgi redzēt tik spēcīgu reakciju no auditorijas pēc gadiem ilga darba pie projekta. Manas vissliktākās izstāžu pieredzes parasti ietver stāstus par mēģinājumu sadarboties ar cilvēkiem ar daudzām neatrisinātām ego problēmām un stingru izpratni par savām tiesībām.
