Smagie ūdeņi

Fotosērija Smagie ūdeņi tika uzņemta Krimā, kad tā vēl bija Ukrainas sastāvdaļa. Manam ceļojumam bija divi iemesli. Šīs fotogrāfijas ir daļa no manas ilgtermiņa intereses par postpadomju telpas transformācijām brīvās ekonomikas, kapitālisma un kolektīvo satricinājumu laikmetā. Valsts, kas atrodas pie ūdeņiem, ir izdevīgā pozīcijā, lai attīstītos caur tirdzniecību, tomēr vēsturiski šī atrašanās krustcelēs bijusi allaž riskanta. Kopš mūžseniem laikiem Krimas pussalu centušās iekarot dažādas tuvākas un tālākas valstis. Dažas no asiņainākajām Krimas kara un Otrā pasaules kara kaujām notikušas tieši šeit. Kopš Otrā pasaules kara beigām un līdz Padomju Savienības sabrukumam 90. gados Krima bija daļa no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, un tieši šajā laikā tā kļuva par vienu no populārākajiem kūrortiem PSRS. Tika uzbūvētas dažādas sanatorijas, kūrorti un atpūtas centri, ievērojami komunistiskās partijas funkcionāri ieguva tur nekustamo īpašumu. Pēc Ukrainas un Krievijas krīzes Krima kļuva par Krievijas daļu, un līdz šim Krima joprojām ir starptautiski neatzīta Krievijas daļa. Demogrāfiskā situācija mūsdienu Krimā ir radikāli mainījusies, jo kūrorti un sanatorijas, ko uzcēla padomju laikā, tagad ir slēgtas un Krimas pussalā nav attīstītas nozares vai citas ekonomikas jomas, kas varētu nodrošināt vietējiem iedzīvotājiem pastāvīgas nodarbinātības iespējas. Bieži vien vienīgais ienākumu avots vasarā ir izīrēt savus dzīvokļus tūristiem, īpaši pensionāriem.

No personīgā skatupunkta, tolaik es tikko biju apprecējies, un, lai gan tas, iespējams, nebija medusmēnesis tradicionālajā izpratnē, tomēr man un manai sievai šis laiks bija piepildīts ar mīlestību. Manuprāt, publikai varētu būt interese par ģeopolitiskiem jautājumiem un par to, vai 2011. gadā jau kaut kas liecināja par sekojošo Krimas aneksiju. Es teiktu, ka manas sajūtas bija diezgan īpatnējas, īpaši ņemot vērā Krimas vēsturi – pussala ir piedzīvojusi daudzus karus. Viņi saka, ka velns ir detaļās. Reiz lūdzu vietējo alu kādā no Krimas bāriem un saņēmu atbildi, ka vietējā alus nav, tikai ukraiņu. Iespējams, ka šīs divdomīgās sajūtas noteica manas sērijas nosaukuma izvēli. Kopumā es neuzskatu, ka Krimas aneksija ir nepārprotams fakts, un ļoti vēlētos atkal atgriezties, lai pētītu notiekošo.

Alnis Stakle (1975) ir latviešu fotogrāfs, pedagogs un kurators, kuram bijušas izstādes Arlas fotofestivālā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Modern Art Oxford, Bozar u.c. Ar fotosēriju Smagie ūdeņi (Heavy Waters) viņš ieguva Calvert 22 fonda New East Photo balvu.