Saldas konfektes dzimšanas dienā
Latvijas simtgades svinību sakarā tiek uzņemtas filmas, organizētas izstādes un citi pasākumi, taču kas notiek ar fotogrāmatām?
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka par šo tēmu simtgades kontekstā varētu arī nerunāt, jo dažādas fotogrāmatas katru gadu iznāk šā vai tā. Tomēr, ja pieņemam, ka grāmata nav tikai fotogrāfa kārtējā laicīgā pašizspausme, bet plašākā nozīmē arī datu nesējs nākamajām paaudzēm par to, kas mēs esam, tad abstrahēties no fotogrāmatas kā laikmeta liecības vai ideoloģiska instrumenta īsti nav iespējams. Veidojot rubriku par vēsturiskajām Latvijas fotogrāmatām, bieži nākas atskārt, ka fotogrāmata ir vienīgais, kas palicis pāri no fotogrāfa radošā mantojuma, kā arī reizēm tā ir visspilgtākā publiski pieejamā attiecīgā laikposma vizuālā reprezentācija. Gribot negribot, pēc 50 vai 100 gadiem mūsdienu fotogrāmatas tiks vērtētas arī kā ilustrācija mūsdienu dzīvei, sākot ar sociālpolitisko klimatu un beidzot ar sabiedrības vērtībām.
Visas fotogrāmatas varētu sadalīt divās lielās kategorijās – tās, kuras izdotas simtgades sakarā, un tās, kuras nav. Par pēdējām īpaši nerunāsim, jo tās organiski iekļaujas Latvijas fotomākslas tradīcijā kā poētiskās etnogrāfijas paraugi. Monogrāfija Andrejs Grants (Neputns), Māras Brašmanes Centrāltirgus (Orbīta) vai Georga Avetisjana Homeland (Milda Books) vienlaikus gan manifestē mākslinieka prasmes un redzējumu, gan arī propagandē latvisko identitāti.
Visraibākā aina paveras, apskatot grāmatas, kas apzināti veltītas Latvijas simtgadei. Apjoma ziņā vislielākā ir Medicīnas apgādā izdotā un Pētera Apiņa sastādītā Latvijai – 100. 540 lappušu biezais izdevums hronoloģiski vizualizē dažādus notikumus Latvijā. Attēlu apjoms (ap 4000) un intensitāte (vidēji 10–12 attēlu lappusē) varētu būt liels izaicinājums potenciālajam skatītājam, arī grāmatas svars (4,5 kg) un cena (110 EUR – Jāņa Rozes grāmatnīcā) to nepadarīs par eksporta preci līdzās balzamam vai rupjmaizei. Acīmredzami, redaktora un mākslinieka darbs upurēts par labu misijai parādīt un saglabāt pēc iespējas vairāk vizuālu liecību. Rezultātā mēs redzam raibu faktu jūru, nevis kādu artikulētu stāstu. Līdzīgu grāmatu ar vēsturiskiem un šodienas attēliem, taču stipri mazāka apjoma, izdevusi Kuldīgas pašvaldība – Kuldīga un novads 100 gados. Patiesībā pašvaldību izdotie vai sponsorētie fotoalbumi ir īpašs fenomens. Parasti gan saturs tiek nokomplektēts no konkursā iesūtītiem darbiem, jo tā vienkārši ir gan lētāk – fotogrāfiem par attēlu publicēšanu nav jāmaksā autortiesības, gan ērtāk – var atlasīt estētiskus, liriskus attēlus, kas saskan ar idealizētu priekšstatu par pilsētu vai novadu, citiem vārdiem, veidot pozitīvu PR. No konkursos iesniegtiem attēliem jau iznākuši albumi Latgales ainava (Preiļu pašvaldība), Salacgrīvas novads, Vidzemē man būt!, bet, ja var ticēt konkursu uzsaukumiem, drīzumā gaidāmi albumi arī Ķeguma, Ķekavas, Sējas novadiem, un gan jau līdz gada beigām būs vēl. Padomju gados līdzīgus albumus par pilsētām un reģioniem veidoja no profesionālu fotogrāfu attēliem un to darīja redaktors un izdevniecības, bet mūsdienās tos veido pašas pašvaldības, izmantojot amatieru darbus. Sabiedrības iesaiste nebūtu nekas peļams, taču paradoksālā kārtā padomju albumos ir vairāk dzīvības un dinamikas, kamēr mūsdienu novadu albumos dominē skaistas ainavas bez cilvēkiem. Arī fakts, ka pati pašvaldība veido sev tēlu, nenāk par labu mākslinieciskai un redakcionālai brīvībai, jo šādos albumos neatrast kaut kripatiņas sociālas kritikas. Skatoties šos albumus pēc ilgāka laika, radīsies priekšstats, ka dzīvojām bezrūpīgā idillē un bezdarbs, emigrācija, nabadzība, alkoholisms un klimata izmaiņas bijis tikai kārtējās viltus ziņas. Bez šaubām, arī padomju albumiem mēs varam pārmest konstruētu realitāti, taču starp līdzīga žanra izdevumiem varam atrast daudz vairāk eksemplāru, kas izceļas ar vienotu stilistiku un pārdomātu attēlu secīgumu, it īpaši, ja autors bija viens fotogrāfs (piemēram, Valdemāra Upīša neskaitāmi pārizdotā Silgulda vai Jāņa Tālberga “sekciju mēbele” Maizes smarža).
Būtiski, ka visi minētie simtgades fotoalbumi ir pašiniciatīvu rezultāti, jo jaunu grāmatu izdošana nav simtgades oficiālās programmas prioritāšu sarakstā. Vēl trakāk – VKKF savā mērķprogrammā Latvijai – 100 turpina aizliegt iesniegt grāmatu projektus. Līdz ar to problēma nav salkanu fotoalbumu pārbagātībā, bet apstāklī, ka trūkst kvalitatīvu alternatīvu. Iedomājieties – ja, piemēram, mediju saturs sastāvētu tikai no uzfrišinātiem reklāmmateriāliem, bet analītiskai žurnālistikai nebūtu vietas, jo tā maksā vairāk, bet auditorija ir stipri mazāka. Lai arī varētu ironizēt, ka šis salīdzinājums patiesībā nav tālu no mediju realitātes, ir visai pašsaprotami, ka pie šāda scenārija tiek degradēta ne vien sabiedrība, bet arī žurnālistika un mediju vide kopumā. Attiecīgi nav ilgi jādomā, kādu iespaidu tas atstāj uz fotogrāfiju, tās valodu, fotomāksliniekiem, attēlu lasītprasmi, kā arī uz vēstījumu, ko par sevi nododam nākamajām paaudzēm. No valsts interešu viedokļa, laba fotogrāmata ir ilgtermiņa investīcija, ko vietējie kultūrpolitikas veidotāji šoreiz nav izmantojuši.
