FK jautā – Kā tu rediģē savus darbus?

Kārlis Bergs:
Veids, kā atlasu attēlus katram projektam, var atšķirties. Pēdējā laikā atlase notiek jau bildēšanas procesā, pat tad, ja izdevies noķert tikai dažus kadrus, kuri man liekas atbilstoši. Manuprāt, atlase bildēšanas procesā ļauj saprast, kas jau tev ir un ko vajag vēl. Kad esmu nonācis līdz grāmatai vai izstādei, parasti rīkojos pēdējā brīdī, tas nenozīmē, ka iepriekš neesmu par to domājis, bet, kad jūtu, ka pienācis īstais brīdis, ātri un bez žēlastības salieku sekvenci, bieži atstājot ārā kadrus, kuri pirmajā brīdī likušies neaizstājami, bet ar laiku zaudējuši nozīmi, jo visu vienmēr nevar iekļaut.

Laura Kūska:
Kad izvēlos attēlus – vai tā būtu video vai fotogrāfiju sērija –, es domāju par laiku. Laiku, ko cilvēks pavadītu, pievēršot uzmanību manam darbam. Un es cenšos izmantot šo laiku, kas man uzticēts, vislabākajā iespējamajā veidā. Tāpēc mēģinu izņemt ārā visu, ko var izņemt, un vairākkārt eju cauri rediģēšanas procesam pirms kaut ko publicēju. Tas nenozīmē, ka visam ir jābūt īsam un tiešam – ir vajadzīgs arī lēnums, plūdums vai atkārtošanās. Bet es gribu būt precīza un zināt, ko daru un kādu pieredzi gribu sniegt.

Alnis Stakle:
Man nav vienas konkrētas metodes vai kritēriju darbu atlasei. Katras konkrētas fotogrāfiju sērijas gadījumā ir noteikts idejiskais rāmis, kas nosaka fotogrāfiju izvēli, to secību un visus pārējos fotogrāfiju materialitātes jautājumus. Manas darbu sērijas top ļoti lēni. Reizēm tie ir 10 vai vairāk gadi un tik ilgā laikā parasti viss noskaidrojas.

Jūlija Borisova:
Es vienkārši veidoju maketus, pastāvīgi drukāju darbus. Man ir ļoti svarīgi, lai man būtu fizisks, taktils kontakts ar manu darbu. Pēc pirmā fiziskā maketa izveidoju maketu programmā InDesign, pēc tam vēlreiz drukāju grāmatas maketu. Ko parādīt un ko ne – tas ir atkarīgs no grāmatas idejas; grāmatai ir jābūt vienam veselumam, un manam vēstījumam jābūt skaidram, tāpēc bez jebkādas nožēlas izmetu nevajadzīgos attēlus. Ja domāju, ka viss ir kārtībā, sāku gatavot maketu drukai. Grāmatas veidošanas process var aizņemt ilgu laiku, varbūt gadu vai ilgāk, jo, pirms sāku strādāt, es izpētu savu tēmu, un tas ir visaizraujošākais laiks – meklēju iedvesmu krāmu tirgos, lasot grāmatas, skatoties filmas.

Visvalds Morkēvičs:
Man patīk veltīt laiku darbu secības izlemšanai un nesteigties šajā posmā. Laiks dod mazliet labāku iespēju attālināties no darbiem un manām personiskajām attiecībām ar tiem (protams, nav iespējams šo saikni pazaudēt pavisam). Man patīk atgriezties pie darbiem pēc nedēļas vai mēneša, kad esmu darījis ko citu, un uzlūkot tos ar svaigu aci, nevis intensīvi piespiest sevi to darīt uzreiz. Svarīgākais, kas padara rediģēšanu vieglāku, ir maketa izveide (padoms no Endrjū Mikša, kurš bija mentors manai pirmajai grāmatai Public Secrets (Publiskie noslēpumi), un tas man ļoti palīdzēja). Tas palīdz izveidot struktūru, un tad es sāku redzēt, kā attēli cits ar citru sasaucas, vai ir nepieciešama pauze, dažkārt pat jāpārskata attēli, no kuriem esmu atteicies jau pašā sākumā, vai jāizņem kaut kas ārā. Pēc tam mēģinu analizēt secības plūdumu, vai ir kādas vietas, kas mani neapmierina, vai kļūst garlaicīgi, vai pārāk kaut kas atkārtojas, un pēc tam meklēju veidu, kā to novērst, kamēr vairs nav nevienas “kļūdas”.

Maija Savolainena:
Tas tiešām ir nejauši un atkarīgs no konteksta. Strādājot ar telpu, es bieži izmantoju telpu vai citus elementus, nevis tikai attēlus, lai izveidotu naratīvu. Strādājot ar citām platformām, piemēram, interneta publikācijām, visam jābalstās tikai uz attēliem, kas, manuprāt, ir grūtāk. Ar atsevišķiem attēliem es vienmēr cenšos sajust, vai tie var apstādināt laiku. Bieži palīdz, ja domāju par attēlu kā objektu un mēģinu iedomāties, kā tas izskatītos manā mājā pie sienas. Ja domāju, ka man tas joprojām patiks arī pēc dažiem gadiem, tad, iespējams, to ir vērts publicēt.

Pēters Pukluss:
Uzskatu, ka rediģēšana ir viena no vissvarīgākajām projekta daļām neatkarīgi no tēmas, medija vai prezentācijas veida. Tādējādi jūs formulējat savu vēstījumu, uzliekat akcentus un tiekat vaļā no liekā. Sava veida pēdējā iespēja ietekmēt, kādu virzienu jūsu sacītais ieņems nākotnē. Tāpēc es tam mēģinu piešķirt pietiekami daudz laika un enerģijas, un nebaidos lūgt palīdzību, ja man tā nepieciešama. Mana stratēģija, kas nekad nepieviļ, ir – izdrukāt visus darbus mazā formātā un sākt eksperimentēt – vai nu nelielā izstādes telpas arhitektoniskajā modelī vai jebkur citur, kur tos uz kādu laiku var atstāt. Šis ir piemērs, kā izskatījās mana studija, kad 2016. gadā strādāju pie savas grāmatas The Epic Love Story of a Warrior.

Arnis Balčus:
Tas ir pats sarežģītākais posms, jo no attēliem tiek artikulēts naratīvs. Parasti pēc pirmās atlases fotogrāfijas izprintēju nelielā izmērā, līmēju pie sienas vai izklāju uz galda. Un tad skatos, domāju, lieku kaut ko klāt un ņemu kaut ko nost. Reizēm tas var ilgt veselu mūžību un tāpat šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Parasti sāku ar to, ka izvēlos tā saucamos atslēgas attēlus, kas kļūst par stāstījuma kodolu. Lēmumi mēdz būt gan racionāli, gan intuitīvi.

Sergejs Ļebedinskis:
Man nav nekāda īpaša algoritma, visbiežāk pēc tam, kad esmu uzņēmis pāris labus attēlus par konkrētu tēmu, es turpinu veidot projektu, paturot prātā šos pirmos attēlus – kā ceļot māju un liekot vienu ķieģeli pie otra. Es domāju par secību jau fotografējot.

Marija Kapajeva:
Tas atkarīgs no konkrētā darba. Manu darbu bieži uz priekšu virza objekti, stāsti vai attēli, kurus atrodu. Bet, ja es strādāju ar daudziem attēliem, veidojot no tiem stāstījumu, kā manā grāmatā You can call him another man, tad tas ir vairāk par manis pašas pieredzi un manu iztēli, kā skatītāji/lasītāji tos pieredzēs. Šai grāmatai izvēlējos tos attēlus no mana tēva arhīva, kas mani ieintriģēja: tos, kas vispār neizskatījās pēc ģimenes fotoalbuma, vai par kuriem man nācās lauzīt galvu, kas tajos notiek un kāpēc tie vispār uzņemti. Tad es tos izliku uz studijas grīdas un pārvietoju turpu šurpu, veidojot dažādus naratīvus, stāstus, kombinācijas un secības, līdz šķita, ka izmēģināts viss iespējamais un jutos apmierināta ar rezultātu. Ir svarīgi, lai tam būtu vieta un laiks. Man pavaicās, ka biju uzaicināta uz Londonas Four Corners Film rezidenci, lai strādātu pie šī projekta; varēju izmantot viņu telpas un man bija pietiekami daudz laika domāt un eksperimentēt. Bet to pašu var izdarīt kaut vai ar vienu tukšu sienu istabā, tas dod iespēju atstāt uz tās attēlus uz kādu laiku, tos visus redzēt uz vienas sienas, ik pa laikam kādu noņemt un pārvietot kā daļu no rediģēšanas procesa.

Dragana Jurišiča:
Es strādāju ar domubiedru grupu. Kad esmu nonākusi pie pirmās skices, parādu savu darbu aptuveni desmit cilvēkiem, kuru viedokli augstu vērtēju, un lūdzu, lai viņi man pasaka trīs lietas, kas tur nav kārtībā. Kad konkrētajā jautājumā ir panākta vienprātība, es ieklausos un tās lietas izlaboju. Ir jābūt atvērtam pret kritiku jau no paša sākuma, ja vēlaties, lai jūsu darbam būtu stingrs pamats un tas varētu brīvi doties pasaulē.

Endrjū Miksis:
Atkarīgs no situācijas. Kad taisu grāmatu, man patīk strādāt ar dizaineri, kas saprot grāmatas uzbūvi un kā izvēlēties attēlu izmērus un secību, kas atbilst dizainam. Ja esmu strādājis pie projekta daudzus gadus, nav viegli uz attēliem skatīties objektīvi. Dažreiz dizaineris var ienest grāmatā svaigumu. Attiecībā uz izstādēm esmu sācis domāt, ka mazāk ir vairāk. Nav jāparāda viss. Svarīgāk ir izveidot estētiski interesantu instalāciju, nevis mēģināt parādīt daudz attēlu.