Ātrais Vanags

Māksla kā sociālantropoloģisks pētījums un fotogrāfija kā šāda pētījuma instruments – tāds īsumā ir pirmais iespaids par Georga Avetisjana izstādi Dzimtene Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Domājot par Avetisjana darbiem – ne tikai fotogrāfijām, bet arī atmiņu pierakstiem un pašu izstādi kā instalācijas formu – mēles galā bija Klementa Grīnberga frāze no kāda 1968. gada Annai Trūitai veltīta raksta: “…immediately posed the question … only to solve it the next instant…”. Arī mani izstāde rosināja jautāt, lai arī, atšķirībā no Grīnberga, jautājumi nākamajā mirklī atrisināti netika. Recenzijā mēģināšu formulēt šos jautājumus, atbildes atstājot lasītāju un izstādes apmeklētāju ziņā.

Vispirms, un tiešā pretstatā Grīnberga formālismam, fotogrāfija, kas izmanto jebkādus citus materiālus un medijus, un māksla, kas izmanto fotogrāfiju, kopš 60. gadiem vairs nav nošķiramas – dalījums ir tikai tīri institucionāls (pastāv fotogrāfijas biennāles, galerijas, žurnāli, balvas utt.). To apliecina arī šī izstāde – ja vēlaties to apmeklēt, tad laiks jāieplāno krietni ilgāks nekā citkārt, jo Kaltenes iedzīvotāju stāsti, kurus varat noklausīties, ir nevis fotogrāfiskās melodijas melisms jeb izrotājums, kas pievienots tikai kādai vienai vai divām fotogrāfijām, bet svarīgākā izstādes sastāvdaļa ar uzstājīgu regularitāti. Turklāt austiņas ir bez kaitinošiem vadiem un stāstījums pārdzīvojams, ne tikai skatoties kādā vienā attēlā, kurā, visticamāk, redzams balss īpašnieks, bet arī brīvi pārvietojoties izstāžu telpās. (Radikālajos 60. gados varētu būt tapusi fotogrāfiju izstāde, kura sastāvētu tikai no šādiem audio ierakstiem.) Stāstu dokumentalitāti apliecina arī piezīmju grāmatiņu lappuses ar datumiem, kuros pieraksti veikti, taču neveiklie burti pieder nevis fotogrāfa antropologa, bet gan paša stāstītāja rokrakstam un tādējādi ir konceptuāli tuvāki cilvēku attēliem, kuru fotogrāfijas savukārt nav vis tikai antropologa informatora sejas vaibstu fiksācija, bet apliecina noteiktu pašpietiekamību jeb “fotogrāfisku kvalitāti”. Taču rodas jautājums: kas šeit svarīgāks – dokumentalitāte vai vizuālā pašvērtība, māksla, ko vērot, vai māksla, par kuru domāt?

Ja reiz esat uzlicis un ieslēdzis austiņas, pamanīsiet, ka stāsti ir ne tikai dokumentāli, bet arī literāri saistoši tieši ar savu neapstrādāto materialitāti. Pat atbildot uz “īstam” lauka pētījumam pārāk naivajiem jautājumiem, piemēram, “Ar ko etniski atšķiras Kaltenes iedzīvotāju identitāte?” (jautājumu pierakstu aptuveni, pēc atmiņas), varat izdzirdēt negaidītu stāstu par “iesaukām”, tādām kā “Ļeņina mazdēls”, “Sarkanlūpīte” vai “Ātrais Vanags”: “Visvairāk te ir iesaukas kā indiāņu filmās, vai zini…”

Taču izstādes nosaukums ir nevis Kaltene, bet patētiskais Dzimtene – vai tā ir nodeva paskaļam nacionālismam, lai iegūtu finansējumu kāda simtgades projekta ietvaros, vai pretenzija uz Kanta reflektējošo spriestspēju (“…ja dots tikai atsevišķais, kuram spriestspējai jāatrod vispārīgais, tad šī spēja ir (..) reflektējoša.”)? Skaidrs, ka māksla ir kaut kas vairāk par atsevišķo artefaktu, bet kurā virzienā jāvērš šī refleksija?

Izstāžu zālē bez attēliem, skaņas un aprakstītām lapiņām ar vēstījuma drukātu tulkojumu angļu valodā, kā arī kāda panaiva dzejoļa skandējumu redzami vēl daži priekšmeti no jūrmalas ciema. Akmeņi, sakrauti uz minimālisma stila podesta, atsauc atmiņā Roberta Smitsona nevietas darbus (pie sienas ir arī viena karte), taču, uzkāpjot trešajā stāvā – izstāde, kā parasti, izvietota otrā un trešā stāva zālēs –, priekštelpā aplūkojama melanholiska ziemas ainava, zem kuras līdzīgi akmeņi izvietoti uzsvērti “estētiski”, it kā nevērīgi. Vai tā ir nodeva jūras ainavu pavedinošajam “smukumam” vai ironisks komentārs par “mierīgi sentimentālo latvietību”? (Parīzē, salīdzinājumam, atkal ir nemieri, policija spiesta izmantot ūdensmetējus un asaru gāzi – tik vien kā cēlušās degvielas cenas, kamēr Latvijā par dalību pēc neatkarības atgūšanas vienīgajā nedaudz vardarbīgajā tautas akcijā 2009. gada 13. janvārī Ansim Ataolam Bērziņam piespriests nesamērīgs sods, ko var saprast kā varas mēģinājumu iebiedēt iedzīvotājus…)

Māksla ir kaut kas vairāk par sociālantropoloģiju, taču ne jau patētisku vispārinājumu līmenī, kā tas lasāms izstādes aprakstā (to necitēšu), bet gan mākslinieka vērībā un iejūtībā pret sīko un šķietami nenozīmīgo. (Šeit gan vēlos nocitēt, saglabājot rakstības īpatnības, Smaidas Čeksteres 2016. gada 30. aprīlī par veikalu Putniņi stāstīto: “Ap 1980 gadiem gājām uz veikalu. Produkti tur bija samērā maz. Sevišķi trūks gaļas izstrādājumi. Tur to gaidītāju bija ļoti daudz. Satikās turpat visas Kaltenes sievas.”) Lasot šīs rindas, atceros gan savu vecmāmiņu, kura aptuveni tajā pašā laikā arī stāvēja līdzīgās rindās, tikai Rīgā, gan Simonu de Bovuāru, kurai pretēji viņas paradumiem, kā viņa raksta savās atmiņās, rūpes par pārtiku okupētajā Parīzē pārvērtušās par tādu kā māniju, kas turpinājusies trīs gadus. “Man kā sievietei nav dzimtenes” – teiktu Virdžīnija Vulfa (sk. izdevēju piezīmes Savai istabai, 136. lpp.), un varbūt arī mākslinieka dzimtene ir tikai kāds ciemats kādas jūras krastā, kurā padomju laika iebraukšanas aizliegumus pierobežas zonā un rindas pie pārtikas veikala nomainījis trūkums naudas maciņos un sarkans uzraksts Coca-Cola bez valstiskas piederības virs tukšā veikala durvīm. Vietas konkrētība – tāda kā Ātrā Vanaga planējums, ko zīmēju savā iztēlē, – atceļ ideoloģiskus vispārinājumus, tā ir “bez dzimtenes”.