Kas ir gada fotoizstāde Latvijā?

Alnis Stakle, fotogrāfs un pedagogs RSU:
Kaut arī RIBOCA ir laikmetīgās mākslas pasākums, es izvēlos to arī kā ar fotogrāfiju saistītu notikumu. Vairāku biennāles autoru darbi bija balstīti gan fotogrāfijas medija valodā, gan arī bija par fotogrāfijas valodu un mediju kā tādu.

Līga Lindenbauma, mākslas zinātniece un kuratore:
Janas Kukaines un Rasas Jansones kūrētā izstāde Vilna un zīds. Jaunā erotika Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kas bija svaigs un laikmetīgs skatījums uz sievietes ķermeni, seksualitāti un erotiku.

Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
No visām izstādēm, kas šogad redzētas, man gribas izcelt Georga Avetisjana izstādi Dzimtene Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kas ir informatīvi un emocionāli ļoti piesātināts darbs, panākts ar pētniecību un dziļu interesi par savu dzimto vietu Kalteni un tur mītošajiem cilvēkiem.

Kārlis Vērpe, filozofs:
Mana šīgada fotoizstāde ir Arņa Balčus Izstāde pēc izstādes. Izvēlēties šo piemēru nav grūti gan tādēļ, ka šogad esmu redzējis salīdzinoši maz Latvijas fotonotikumu, gan arī tādēļ, ka Balčus izstāde kā autordarbs ir spilgti ierakstījies atmiņā. Izstāde pēc izstādes bija elegants un atjautīgs Balčus fotoaroda un konceptuālās izveicības paraugs, viņam tuvo Latvijas cilvēku identitātes tēmu vienā labskanīgā veselumā savijot ar Latvijas mākslas fotogrāfa identitātes apceri.

Eva Saukāne, fotogrāfe:
Viena konkrēta nenāk prātā, bet gribas izcelt jaunās ISSP Galerijas kūrētās izstādes. Laikā, kad fotogrāfija lien ārā no rāmjiem un fotogrāfiju izstādēm tiek meklētas arvien netipiskākas izstādīšanas vietas, tomēr priecē, ka Rīgas centrā tagad ir kvalitatīva laikmetīgai fotogrāfijai veltīta izstāžu telpa. Interesanti vērot, kā telpa transformējas atkarībā no autora. Spilgti palikusi prātā Maijas Savolainenas izstāde Solarophytes. Turpina pārsteigt arī Vikas Ekstas radošie izgājieni, tostarp Velnezers ISSP Galerijā un viņas kūrētā izstāde festivāla Process ietvaros Micēlijā.

Andrejs Strokins, fotogrāfs:
Ivara Grāvleja izstāde Outlet Mūkusalas Mākslas salonā ir vienlaicīgi labākā un sliktākā šī gada izstāde.

Jānis Taurens, filozofs:
Rīgas Fotomēneša ietvaros skatāmā fotogrāfiju izstāde Vilna un zīds. Jaunā erotika Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Eds Rušejs teiktu – “patīk nosaukums”, bet tas tikai novirzītu no svarīgākā – izstāde cita starpā parādīja, kā mainās vēsturisku darbu, arī fotogrāfiju, nozīme, ja palūkojamies uz tiem no mūsdienu skatpunkta un izmantojot laikmetīgo mākslu – šajā gadījumā, pieņemot feministisku patriarhālā diskursa dekonstrukciju; un vai gan tieši fotogrāfija ar savas tehnikas fallisko alegoriju nav bijusi šī diskursa zelta lauks?

Kristīne Madjare, fotogrāfe:
Ļoti intriģējošas bija Ivara Grāvleja izstāde Outlet Mūkusalas Mākslas salonā, Diānas Tamanes izstāde Comissions ISSP Galerijā un Ērika Kesela izstāde The Human Zoo Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvarā. Manuprāt ļoti tieši, asprātīgi un kritiski par cilvēkiem un sabiedrību.

Santa Remere, mākslas kritiķe:
Absolūtā klasika – Intas Rukas izstāde Fotomuzejā Atcerēties dzīvi, kas veltīta drošsirdības un varonības definīcijai mūsdienās un “miera laikā”, kas nebūt nav mierīgs visur pasaulē. Es to izvēlos kā numur viens ne tikai pamatīgi iztirzātā filozofiskā un sociālā vēstījuma dēļ, kas viena izstādes apmeklējuma laikā spēj stipri sašūpot iesīkstējušas pārliecības, bet galvenokārt formas dēļ – tā bija izstāde, kas atļaujas nebūt provocējoša vai ironiska, tomēr satricina līdz pamatiem; arī paranoiski nebaidās no teksta vai kļūt “pārāk paskaidrojoša”, bet pilnībā paļaujas uz fotogrāfijas valodu kā svarīgāko vēstījuma nesēju. Apbrīnojami plaša emocionālā gamma – no melanholijas un pašpaļāvīga cēluma līdz bailēm, trauksmei un pilnīgi destabilizētai iekšējai pasaulei, ko Ruka spēj fiksēt formas ziņā it kā tik līdzīgos, rāmos melnbalti klasiskos portretos, saglabājot milzīgu cieņu pret cilvēku, pret ikviena personību un dzīvesstāstu, un spējot visiem atrast vietu savā sirdī un vienotā fotosērijā.

Santa Hirša, mākslas kritiķe:
Ingas Erdmanes izstāde un izdevums Nezināšanas prieks – manuprāt, projekts ļoti sirsnīgā veidā aktualizēja tā dēvētās amatierfotogrāfijas estētiku un sociālo nozīmi, atgādinot par tiem iztēles horizontiem, ko profesionālu zināšanu nasta bieži vien bloķē. Izdevums noder lieliskam domu eksperimentam laikmetā, kad viss ir māksla un ikviens var būt fotogrāfs, turklāt realizējot to bez laikmetīgajai mākslai ierastās ciniskās atsvešinātības.

Georgs Avetisjans, fotogrāfs:
Atskatoties atpakaļ, vēlos izcelt trīs vietējo autoru izstādes Latvijā, kurās veiksmīgi tika risināts līdzsvars starp saturu un formu kā arī saspēli starp materialitāti un tās saturu. Pirmā no izstādēm, kurā veiksmīgi tika apspēlēta ideja par komunikāciju tehnoloģijām, modernizācijas procesiem un nu jau pašsaprotami ātrajām saziņas iespējām, kas varbūt jau ir notrulinājušas mūsu priekšstatu par tās reālo fizikalitāti un materialitāti, veiksmīgi ir risinājis radošais un poētiskais autorfotogrāfs Kārlis Bergs izstādē Re, ko Dievs sadarījis Latvijas Fotogrāfijas muzejā šī gada martā. Otra izstāde, kuru vēlos izcelt, ir Reiņa Lismaņa piedāvātais eksperiments ar dažādiem drukas tehnoloģiju veidiem grupas izstādē Jaunais šiks Rīgas Fotomēneša ietvaros Rīgas Kongresu namā, kur autors, izmantodams nepabeigtas sienu konstrukcijas un attēlus, mudināja mūs ieskatīties zonā starp radīšanas procesu un gala rezultātu, kur pats gala rezultāts kļūst par šo pašu radīšanas procesu. Trešā – Arņa Balčus izstāde Izstāde pēc izstādes šī gada oktobrī Latvijas Fotogrāfijas muzejā šķita tematiski saistoša diskursam par privāto un institucionālo arhivēšanu, mantojuma saglabāšanu un tā nozīmi ilgākā laika griezumā. Šī tēma no autora puses bija liela uzdrīkstēšanās, jo “lielie” mākslinieki, it sevišķi Rietumos, par šīm tēmām ne visai labprāt runā.

Jana Kukaine, mākslas kritiķe:
Gada izstāde – vārdu “izstāde” saprotot plašākā nozīmē, kā jebkuru sakārtotu attēlu kopumu – manā skatījumā ir dažu partiju priekšvēlēšanu kampaņu neproporcionāli milzīgās politiķu sejas Rīgas ielās. Šajos attēlos ietvertais nesamērīgums, agresija, draudīgums un klajā cilvēciskā mēroga ignorēšana, kā izrādījās, bija precīzi priekšvēstneši ciniskajai pēcvēlēšanu “drāmai”.

Inese Baranovska, DMDM vadītāja:
Arņa Balčus izstāde Izstāde pēc izstādes Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Visu cieņu māksliniekam, kas spēja piedāvāt tik ironisku četrdesmitgadnieka retrospekciju, atskatīšanos uz savas daiļrades jēgu vai ne-jēgu, vienlaicīgi akcentējot jautājumu par fotomākslas vai vispār mākslas jēgpilnu pastāvēšanu publiskajā telpā ilgstošās tagadnes formā. Arnis Balčus nekad nav vairījies kritiski preparēt mūsu sabiedrībā neērtas tēmas: latviskā identitāte, padomju mantojums, latviešu krievu attiecības. Arī šoreiz viņš provocēja uz sarunu par sāpīgiem jautājumiem – kas notiks ar fotomākslinieka radošo mantojumu, kāda ir viņa darba specifika, kādas ir attiecības ar skatītāju un oficiālo varu.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Ievas Raudsepas Cik labi vien vari – viena vakara izstāde/notikums autores lauku mājās Skujās. Ieva smalki izmantoja fotogrāfijas, teksta, performances un vides kombināciju, lai radītu daudzdimensionālu sajūtu telpu.

Ieva Balode, māksliniece:
Mani ļoti patīkami pārsteidza izstāde Bodybuilding Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā, kurā bija skatāmi jauno autoru – Elizabetes Ezergailes, Elizabetes Džeinas Rubenes, Luīzes Nežbertes, Rasas Pavilonas un Beates Poikānes darbi Rīgas Fotomēneša ietvaros. Patika, ka autores uzdrošinājās pārkāpt ierastajai stikla rāmjos ierāmētajai Latvijas nostalģisku portretu un ainavu tradīcijai. Darbi bija formāli un konceptuāli interesanti, ļaujot skatītājam izvērtēt laikmetīgā attēla plaša spektra reprezentāciju izstādes situācijā. Šķiet, ka arī pievienotā humora deva bija tieši tas, kas vajadzīgs mūsu poētiski nostalģiskajā fotogrāfijas vidē.

Arnis Balčus, FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs:
Kaspara Vanaga un Zanes Zajančkauskas kūrētā grupas izstāde Tev pienākušas 1243 ziņas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lai arī tā nav gluži fotoizstāde un vietām varētu pārmest saturisko vienveidību, fotoattēls šeit atklājās savā daudzveidībā kā viens no centrālajiem elementiem atmiņu kultūras veidošanā. Izstādē bija arī interaktīvi darbi un labs balanss starp tekstu un attēlu, kas Latvijā šādās lielās, ambiciozās izstādēs ir retums.