Vienas fotogrāfijas stāsts: Kristaps Kalns
Atjaunojam rubriku, kurā aicinām fotogrāfus pastāstīt par kādu savu fotogāfiju – sākot ar tās tapšanas aizkulisēm un beidzot ar attēla ceļu pie skatītāja.
Kristaps Kalns (1981) izvēlējies fotogrāfiju, kas izmantota Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) Ziemassvētku un Jaungada apsveikumā 2007. gadā. Kalns jau kopš 2001. gada strādā par fotogrāfu laikrakstā Diena, bet pēdējos gados veic arī dažādus pasūtījuma darbus, piemēram, Nacionālajam teātrim un Operai. Strādājot Dienā, izveidojās radoša sadarbība ar mākslinieci Sarmīti Māliņu, ar kuru kopā veidotas vairākas izstādes, piemēram, Pacieties LNMM izstāžu zālē Arsenāls (2012), Mīlestība nekad nebeidzas Cēsu Mākslas festivālā (2008), Altāris Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā (2006) u. c. “Kopš 2003. gada [VKKF direktors] Edgars Vērpe mums ar Sarmīti pasūta Jaungada apsveikuma kartītes. Pirms krīzes tās bija drukātas, tad bija pārtraukums, un pēdējos divus gadus mēs tās atkal taisām, bet nu jau elektroniskas. Mums ir bijusi absolūta izvēles brīvība, un sākumā tas tā izveidojās, ka vienā pusē ir liela bilde, bet otrā pusē apsveikums ar mazu bildīti, kurā tiek atklāts, kā fotogrāfija uzņemta,” stāsta Kristaps, kurš izvēlējies tieši šo attēlu, jo tā radīšana prasījusi īpašu radošu un fizisku piepūli. “Neatceros nevienu citu gadījumu, kur vienas fotogrāfijas dēļ būtu ieguldīts tik daudz darba.”
Fotogrāfijā mēs redzam jaunu puisi, kas uz ezera virsmas spēlē ģitāru. Ir sajūta, ka jaunais cilvēks, līdzīgi kā Jēzus, pārvietojas pa ūdens virsmu. Attēlā redzamais puisis ir labs Kristapa paziņa – mūziķis Juris Tipa, kurš spēlējis grupās Depo un Pasaules gaisma, bet apmēram nedēļu pēc fotografēšanās pārvācies uz dzīvi Meksikā. Fotogrāfija tapusi Zvirgzdu ezerā netālu no Kuldīgas, pie kura uzņemta arī populārā latviešu filma Ezera sonāte (1975). Lai arī fotografēts ar digitālo kameru, viss process noritējis analogi. “Dienā viens atsaucīgs tehniskais darbinieks palīdzēja uzmeistarot galdu ar garām kājām, veikalā nopirku makšķernieka tērpu, un devāmies uz ezeru.” Vēsā, bet saulainā rudens dienā Kristaps, tērpies garā makšķernieka kostīmā, galdu ienesis ezerā, bet pēc tam bija domājis pašu modeli līdz galdam nogādāt ar piepūšamo laivu. “Domāju, kamēr es to laivu piepūtīšu un viņu nogādāšu līdz galdam, ātrāk būs man pašam viņu aiznest. Tas bija diezgan traki. Uzvilku viņam virs kedām plastmasas maisiņus un nesu viņu uz pleciem,” stāsta fotogrāfs, kuram ezera gludais dibens palīdzējis izvairīties, lai nepaslīdētu vai lai neiegrimtu galds. “Pēc tam aiznesu ģitāru. Un beigās arī to visu atpakaļ. Tā teikt, Lielais Kristaps dara savu darbu,” smejas fotogrāfs, kurš atceras, ka toreiz ballītēs jautrā prātā bieži vien žonglējis ar cilvēkiem – pacēlis aiz kājām, griezis pa gaisu, tāpēc modeļa nešana ūdenī neesot licies kaut kas nedabisks.
Fotografēšana ezerā aizņēmusi vairākas stundas. Kristaps parasti izmēģina dažādus plānus un pozas, lai beigās būtu materiāls, no kā izvēlēties. Apsveikuma kartītes tekstus parasti izdomājis pats Vērpe, tos saistot ar fotogrāfijā redzamo motīvu. “Rokzvaigzne kā Jēzus uz ūdens virsmas… it kā primitīva doma, bet mani fascinē popkultūras un reliģisko motīvu mijiedarbība,” stāsta Kristaps, kuram gandarījumu sagādāja fakts, ka apsveikums tolaik daudziem cilvēkiem atradās uz galda, nevis miskastē.
