Piromāns
Ko mēs redzam, kad redzam sevi?
G. Heivolls. Pirms es sadegu
2012. gadā Uļjanovku – nelielu ciematu Ļeņingradas apgabalā Krievijā – pāršalca ugunsgrēku vilnis. Kulmināciju tas sasniedza pirmajos divos gados.
Saskaņā ar oficiālajiem datiem 2012.–2013. gadā tur notika 90 ugunsgrēki, no kuriem 32 bija ļaunprātīgas dedzināšanas izraisīti. Precīzs upuru skaits nav zināms. Viena no izmeklēšanas versijām bija, ka ugunsgrēkus izraisīja piromāns – cilvēks ar slimīgu, maniakālu tieksmi dedzināt. Viņš nekad netika noķerts. Kopš 2016. gada ugunsgrēku skaits ir samazinājies.
Mani interesē piromānijas fenomens. Tas ir reti sastopams psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kas konstatēts mazāk nekā 1% iedzīvotāju, un to ir ļoti grūti diagnosticēt.
Saskaņā ar vienu no versijām tieksme dedzināt parādās bērnībā vai pusaudža vecumā personības struktūras noviržu dēļ. Piromānija parādās kā reakcija uz traumu, īpašs psiholoģiskās aizsardzības mehānisms – aizvietošana, kad emocijas un reakcijas tiek novirzītas uz neatbilstošu objektu, kas nav tieši saistīts ar attiecīgo situāciju. Piromānam raksturīga nestabila impulsīva uzvedība un neatvairāma vēlme dedzināt. Šī slimība bieži ir viens no maniakāli depresīvās psihozes vai šizofrēnijas simptomiem. Precīzi sindroma cēloņi nav zināmi.
Klīniskajā praksē piromāns tiek portretēts šādi: vīrietis, jaunāks par 30 gadiem, problēmas mācīties vai apgūt profesiju, bieži cieš no fiziskas invaliditātes, ir grūtības ar komunikāciju, vientuļš vai šķīries.
Man visinteresantākais piromānu uzvedībā šķiet tas, ka viņi no dedzināšanas negūst nekādu materiālo labumu. Dedzinot viņi nemēģina slēpt noziedzīgu darbību vai izteikt sociālu vai politisku protestu. Viņus fascinē pats process. Piromāns ir apmierināts vai atvieglots par to, kas notiek, un neslēpj savu iesaisti ļaunprātīgā dedzināšanā. Noslēpumainais uguns aicinājums dod iespēju pārkāpt pāri sociālajām normām un likumiem, tādējādi šī uzvedība atrodas ārpus vispārpieņemtās kultūras kodu sistēmas. Tā ir tīra aizrautība – baudas dēļ, pretēji veselajam saprātam.
Psihologi piromāniju dēvē par primitīva instinkta pamošanos, ko slimais vai nenobriedušais nespēj kontrolēt. Lai dalītos šajā apsēstībā ar uguni un sajustu tās destruktīvo spēku, man jāiekļūst piromāna prātā.
Es viņu meklēju. Es sekoju viņam. Es kļūstu par viņu.
Marija Kokunova (1983) ir krievu fotogrāfe, kas dzīvo Sanktpēterburgā. Bijušas izstādes Krievijā, Itālijā un Šveicē.
