Ķermenis un pašreprezentācija. Diskusija ar Latvijas fotogrāfija 2019 autoriem

13. maijā plkst. 18.00, NicePlace Telpā norisināsies žurnāla FK ikgadējā izdevuma Latvijas fotogrāfija 2019 atvēršanas svētki. Pasākums notiek festivāla Rīgas Fotomēnesis 2019 ietvaros.

Izdevums jau devīto gadu popularizē Latvijas laikmetīgo fotogrāfiju un šoreiz tajā iekļauti pieci projekti, kas pievēršas ķermeņa reprezentācijai fotogrāfijā. Piedāvājam fragmentu no FK redaktora Arņa Balčus diskusijas ar izdevumā iekļauto fotogrāfiju autoriem – Annu Maskavu, Andu Magoni, Reini Hofmani, Annemariju Gulbi un Sandiju Ruļuku. Pilnu sarunu atradīsiet izdevumā, kurā lasāma arī mākslas kritiķes Janas Kukaines eseja.

Arnis Balčus: Pirmais, ko skatītājs ieraudzīs, atverot izdevumu Latvijas fotogrāfija 2019, ir daudz kailuma. Kāda ir jūsu motivācija ķermeņa izmantošanai fotogrāfijā?

Anda Magone: Projektu Dvīnes sāku 2006. gadā, kad ar savu draudzeni no Vācijas izdomājām, ka mums jānofotografējas kailām katru reizi, kad satiekamies. Viņa tolaik dzīvoja Augsburgā, un es katru gadu braucu pie viņas ciemos. Ideja bija paskatīties, kā mēs novecojam. Toreiz nebija ambīciju, ka tas varētu izvērsties par ilgstošu projektu.

Cik nu manos projektos ir parādījies kails ķermenis, esmu secinājusi, ka, tiklīdz tu nobildē to fotogrāfiju – vai nu tajā būtu es vai kāds cits cilvēks –, attēls sāk dzīvot pats savu dzīvi. Tur nav nekādas aiztures vai aizspriedumu pret kaila ķermeņa eksponēšanu, jo tas savā ziņā kļūst par izteiksmes instrumentu. Un līdz ar to kaila ķermeņa eksponēšana šķiet organiska, vienmēr ir licies, ka ķermenis ir pateicīgs un skaists materiāls, kam ir arī ļoti daudz nozīmju un zemtekstu.

Sandijs Ruļuks: Kā tev ir ar ķermeņa patikšanu un nepatikšanu, īpaši, ja tas ir tavs?

Anda: Jā, strādājot pie sērijas, es ar to saskāros. Eksponējot šo projektu izstādēs, man nācās izvēlēties, kuru attēlu vēlos kā galveno, kura būs vadošā bilde. Un es pieķēru sevi domājam, ka gribētu, lai es tur izskatītos labi. Mēģināju izvēlēties to kadru, kurš man likās labāks, kurā mazāk redz, piemēram, celulītu. Bet es ātri sapratu, ka ir jāmēģina distancēties, jādomā par to, ko es īsti gribu panākt ar savu fotogrāfiju – eksponēt sevi ideālā izskatā vai tomēr parādīt realitāti, kā es pa īstam izskatos. Jautājums par to, kas izskatās skaisti, ir ļoti relatīvs. Šajā projektā es izgāju uz kompromisu un idejas vārdā upurēju to bildi, kurā izskatos vislabāk.

Sandijs: Es visu laiku domāju – kādēļ es uz vienu ķermeni skatos tā un uz citu – pilnīgi citādi. Pašportrets vienmēr ir bijusi teritorija, kurā neeju. Savus pašportretus nevienam nerādu, jo pats nemaz nesaprotu, kā uz tiem skatīties.

Anda: Man ir liekas, ka ir jāmēģina ieņemt distancētu pozīciju pret saviem darbiem, bet parasti māksliniekam to izdarīt ir šausmīgi grūti. Bet tā varētu būt kaut kāda atslēga.

Anna Maskava: Domāju, ka pašportreta galvenajā ideja ir skatīties uz sevi distancēti. Bet savā projektā es no tā izvairos, jo portrets un miesa ir anonīmi. Galvenokārt tiek fiksētas ķermeņa reakcijas.

Projekts Taka, kas nekad neaizaug ir par atgriešanos Latvijā pēc ilgstošas dzīvošanas Norvēģijā aiz polārā loka. Neilgi pēc atgriešanās mani pārņēma iepriekš nezināmas un nepieredzētas sajūtas – atskārtu, ka daudz ko par man svarīgiem notikumiem spēju atsaukt atmiņā tikai tad, kad atkal ieraudzīju tos atgādinošas lietas. Un manī radās dažādi atmiņu uzplaiksnījumi, kas signalizēja par atgriešanos. Signalizēja arī mans ķermenis – tu ēd citu pārtiku, lieto citu ūdeni, un tavs ķermenis sāk reaģēt – piemēram, tu sāc kasīties, piemetas alerģijas…

Annemarija Gulbe: Savā projektā Love Re-search vēroju un dokumentēju apkārtējo sabiedrību, meklēju atbildes, kādēļ jūtu distanci pret mīlestības konceptu – divu personu romantisku mijiedarbību, kādēļ esmu tik neitrāla un neieinteresēta. Kaut gan mana sērija saistīta ar seksualitāti, kailums tajā neparādās tik bieži. Varbūt tas vēlreiz apliecina manu distanci vai to, ka nav tik daudz sanācis būt klāt kailai miesai, lai to dokumentētu.

Reinis Hofmanis: Mans projekts par Latvijas Mākslas akadēmijas modeļiem aizsākās pasen, kad veidoju bakalaura darbu, un tagad to turpinu. Studējot akadēmijā, modeļus un viņu ķermeņus vairāk uztver kā objektus. Skatījums ir izzinošs un ļoti distancēts – tas kailums ir ļoti lietišķs. Nevaru iztēloties citu situāciju, kur kailums ir tik pašsaprotams un tam būtu tik maz intīmās pieskaņas.

Sandijs: Man gan savās fotogrāfijās nav izdevies pilnībā izslēgt cilvēka seksualitāti. Pirmo reizi kailu cilvēku redzēju akadēmijā, viņš bija krietni vecāks par mani. Tas man bija pārsteigums pirmajā skicēšanas nodarbībā – kā tā vispār drīkst!

Tas, ko Anna minēja par bildēšanu bez sejas… Ja es bildēju sievieti bez galvas, tad kāds mierīgi var teikt – vai tad sievietēm ir tikai krūtis un nav galvas? Lai gan nereti cilvēks speciāli mēģina paslēpt sevi, savu personību, bet, ja es mēģinu kādu citu apslēpt, tad tas jau ir riskanti.

Arnis: Mūsdienās cilvēki ļoti apzinās to, kā viņi izskatās fotogrāfijās. Ko darīt situācijā, ja modelim ir kaut kādas ekspektācijas par savu reprezentāciju, kas nesakrīt ar fotogrāfa vīziju?

Anna: Man tā nav problēma, jo es fotografēju galvenokārt tikai sevi vai pašus tuvākos cilvēkus, es ar viņiem aprunājos par to – vienkārši pajautāju, vai to varu publicēt vai ne. Tas šķiet cieņpilni pret otru cilvēku.

Annemarija: Es fotografēju tajos brīžos, kad jūtu, ka gribu to situāciju nofotogrāfēt. Es tiešām visu daru it kā dokumentāli un nejautāju, vai tu vēlies, lai es tevi tagad nofotografēju, jo tad tā situācija pazustu. Ir gadījumi, kad es esmu kaut ko nofotogrāfējusi un es aizsūtu fotogrāfijas tiem cilvēkiem, kuri pat nezina, ka viņi tikuši nofotogrāfēti. Citreiz viņi ir apmierināti, bet citreiz ne pārāk. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks negrib, lai fotogrāfiju kaut kur publicēju. Man tomēr šķiet, ka tā ir mana brīva izvēle, jo es to fotografēju. Es nenozogu viņu realitāti, bet drīzāk veidoju savu, jo tas ir mans skatījums uz konkrēto situāciju. Līdz ar to pēdējā laikā man liekas, ka patiesībā es netraucēju nevienam pat, ja kādam liekas, ka kaut kas tur nav, kā gribētos.

Reinis: Vai nevarētu būt tā, ka tas satraukums – kā es izskatīšos – ir saistīts tieši ar faktu, ka tā ir fotogrāfija? Jo es neesmu ievērojis, ka akadēmijā būtu kaut kas līdzīgs situācijā, kad zīmē vai glezno.

Arnis: Tas ir stāsts par fotogrāfiju, ka tā tomēr tiek uztverta kā realitātes nospiedums, tātad patiesība, kurai gribas uzticēties. Vai jūs esat kādreiz jutušies tā, it kā izmantotu cilvēku, ko fotografējat?

Anda: Jā, es izmantoju savus bērnus! Ir bijis tā, ka bērni pasaka – būs tikai divi kadri, vairāk ne. Dažreiz man jālūdzas – vēl vienu kadru, nu, lūdzu, lūdzu! Bija ļoti jāsakoncentrējas. Tomēr savā ziņā viņas ir pateicīgākie modeļi.

Annemarija: Man visu laiku ir sajūta, ka es izmantoju cilvēkus.

Reinis: Bet mēs jau to arī darām savā ziņā. Tas ir neizbēgami – ja viņš ir tajā bildē, viņš tiek izmantots kā modelis.

Sandijs: Ar vienu meiteni man ir tā, ka gandrīz pēc katras fotosesijas viņa aiziet ar jaunu rētu, jo viņai ir tendence tik ļoti aizrauties tajā visā, ka viņa, piemēram, krīt no koka un sevi savaino. Tā kā es kaut kādā mērā jūtos viņu izmantojis tikai tāpēc, ka vispār viņu bildēju. Tajā pašā laikā arī modeļi mani izmanto. Mēdz būt fotografēšanas, kurās cilvēki vienkārši grib skaistas bildes – viņi uzkrītoši pozē, lai iegūtu tādus attēlus, kurus ir izdomājuši savā galvā.

Anda: Man bija viens gadījums, kad safotografēju laukos radiniekus, un tā bilde tika nopublicēta avīzē. Viņi ieraudzīja un šausmīgi apvainojās, bet es nesapratu īsti, par ko, jo man likās, ka es ļoti reāli viņus notvēru – tā, kā viņi izskatās, kādi viņi ir. Man tā bilde likās laba, bet viņiem laikam bija baigās ekspektācijas, droši vien viņi gribēja izskatīties skaistāki, nekā ir īstenībā. Tā viņiem bija milzīga vilšanās un publisks apvainojums.

Arnis: Kas jums ir skaistums fotogrāfijā?

Anda: Skaistums ir ļoti slidena lieta fotogrāfijā. Dažkārt ir pārāk skaisti, lai fotografētu, jo tur vairs nav vietas manai interpretācijai. Viens no labākajiem fotogrāfa izaicinājumiem bija piedalīties Andreja Granta rīkotajā foto plenērā, kur tēma bija skaistums. Bija vēlams fotografēt jaunas meitenes, kaķēnus, kucēnus un saulrietu, taču bija liels izaicinājums to izdarīt tā, lai tas nekļūtu par banalitāti.

Annemarija: Man bija tas pats Granta uzdevums ISSP Skolā, bet es kaut kā ļoti viegli tiku ar to galā.

Anda: Man liekas, ka cilvēkiem ir baigi daudz aizspriedumu pret savu ķermeni. Kad man bija izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, biju lieciniece vienai sarunai, kur apsargs ļoti sašuta par to, ka izstādi taču nāks skatīties bērni! Jā, un nāca bērni skatīties, bet bērniem nebija aizspriedumu kā pieaugušajiem – vai tad bērni nav redzējuši pliku mammu? Šie aizspriedumi, pirmkārt, ir pašam pret sevi un to, cik viņi paši sevi spēj pieņemt. Sabiedrībā ir arī izveidojušies priekšstati par to, kas ir skaisti, piemēram, šķidrautā pie jūras nofotografēta kaila sieviete ir skaisti, bet reālistiski nofotografēti cilvēki gados nav skaisti.

Reinis: Mūsdienās kailums visu laiku parādās reklāmās, turklāt ļoti seksualizētā veidā, taču tas cilvēkus mazāk šokē nekā situācijas, kad kailums tiek parādīts sadzīviskā līmenī.

Sandijs: Vai jums vispār ir svarīgi, ka kāds pasaka, vai bilde ir skaista? Vai jūs kādu klausāt?

Anna: Man parasti ir nācies skaidroties vecmmmai un vectēvam, jo vecāka gadagājuma cilvēki vairāk ir pieraduši pie tā šķidrauta.

Annemarija: Man ir svarīgi, ko citi domā par manām fotogrāfijām, jo dažreiz liekas, ka tās nav labas, bet, ja kāds pasaka – šis ir labi, tad es vairāk sev noticu. Laikam esmu ļoti kritiska pret to, ko daru, un ļoti baidos no publikas komentāriem.

Arnis: Vai jums ir svarīgi citiem rādīt savus darbus?

Sandijs: Esmu domājis, vai es varētu bildēt un nevienam nerādīt? Domāju, ka ne. Es sāku fotografēt, un bilžu likšana instagramā man šķiet dabisks turpinājums fotografēšanai.

Anda: Senāk man bija ļoti svarīgi atrādīt un dzirdēt citu cilvēku viedokli, bet parasti beigu beigās daru tā, kā pati gribu, un tas ir tas foršākais. Pašlaik ir tāds posms, kad esmu kļuvusi ļoti pašpietiekama un man drīzāk ir svarīgs process, nevis atrādīšana.

Anna: Man ļoti svarīgs ir performatīvais aspekts, ko jūt mans ķermenis, bet rezultāts un publicēšana aizvirzās otrajā plānā – process, kurā fotogrāfija tiek sasniegta, ir svarīgāks nekā pats fotogrāfiskais iznākums. Tas ir meditatīvs process. Tādā ziņā varbūt nedaudz egoistiski.

Annemarija: Man ir ļoti svarīgi parādīt to, ko es daru. Mana paaudze ir piesaistīta instagramam, un tā ir vieta, kur nepārtraukti atrādīt dzīvi. Tā arī ir vieta, kur sevi reklamēt, sagaidīt vērtējumu vai viedokli, kas palīdz apzināties to, ko tu dari.

Reinis: Man zināmu asumu uzdzen tieši tie brīži, kad kāds saka, ka viņam mani darbi nepatīk. Ir bijušas reizes, kad kāds ļoti dedzīgi stāsta, cik ļoti viņam nepatīk tas, ko es daru, bet manī tas raisa tieši pretēju efektu. Mani projekti drīzāk beidzas, ja neviens neko nesaka vai arī man pašam paliek garlaicīgi. Es gūstu enerģiju no paša procesa, un to nevar salīdzināt ar pasūtījuma darbiem.

Arnis: Vadoties pēc jūsu fotogrāfijām, kādu priekšstatu cilvēki veido par jums kā fotogrāfiem?

Anna: Mēs nevaram zināt, ko cilvēks iztēlojas par mūsu fotogrāfijām vai mums kā cilvēkiem, tas ir nedaudz ārpus mūsu kontroles.

Sandijs: Gadās, ka cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats par mani. Es esmu arī dizaineris, un tad man likās – kāpēc gan nedizainēt emocijas un kā tās dabūt fotogrāfijā. Kā nofotografēt to sajūtu, ka tur kaut kas noteikti ir bijis. Un tad pēc laika kāds pārliecinoši stāstīja, ka tur viss ir skaidrs – man ar visiem kaut kas ir bijis personiski. Tad es sapratu, ka man ir izdevies nobildēt mīlestības sajūtu. Tai pašā laikā tas rada diezgan jocīgu stāstu, jo esmu dzirdējis no citiem cilvēkiem, ka Latvijā ir fotogrāfi, kuri grābstās. Fotogrāfiem vīriešiem nāk līdzi tāda tumšā puse, bet par to Latvijā daudz nerunā. Nezinu, varbūt tās ir tikai baumas, jo arī nekāds #meetoo Latvijā nav bijis. Iespējams, ka Latvijā ir paveicies un fotogrāfijas vidē nekad nav bijusi seksuāla uzmākšanās.

Arnis: Kā tad! (Visi smejas.)

Sandijs: Tas ir stāsts par sabiedrības gatavību par to runāt. Pašlaik nav sajūtas, ka tas vispār ir izkustējies.

Reinis: Tevī klausoties, likās interesants tas aspekts, kā fotogrāfs apietas ar modeli – ir tāds, kas uzvedas tā, it kā tā būtu sporta nodarbība, kur viņš stāsta “super, super, forši, aiziet!”, tad citi fotogrāfi ir tādi ļoti klusi un nerunā praktiski neko. No vienas puses, tev kā fotogrāfam vajadzētu modeli iedrošināt vai radīt komfortablus apstākļus, bet, no otras puses, komfortā kaut kas zūd. Man ir interesanti darīt pilnīgi pretēji – nemēģināt kaut kā palīdzēt.

Sandijs: Tas atkarīgs, kā tu palīdzi. Ja tu saki “ģērbies, ģērbies droši, neuztraucies!” – tad tas robežojas ar kaut kādu uzbrukumu. Ārzemju video ir nācies redzēt tādus fotogrāfus, kas apveltīti ar pārdabiski labām komunikācijas spējām un humoru, un viņi spēj atvērt jebkuru cilvēku.

Reinis: Es no tā visa neko nedaru. Es par to domāju, bet man personīgi vismaz ar šo projektu, kas šajā izdevumā, bija svarīgi uzturēt tādu klusinātu distanci, kurā es nekādā veidā nemēģinu likt justies labi vai ērti. Man liekas, ka fotogrāfi bieži vien ar savu runāšanu un tādu pārspīlētu omulīgumu diezgan daudz var nojaukt atmosfēru. Man ir bijušas situācijas, kurās vajadzētu darīt citādi, bet jūtu, ka mani tas galīgi neinteresē. Mani laikam nesaista izteikti erotiska fotogrāfija. Man tā liekas ļoti paredzama ar to visu, kas tās ievaros tiek darīts.

Sarunu pierakstīja Paula Jansone. Pilnu diskusiju lasiet izdevumā Latvijas fotogrāfija 2019. Pieejams Jāņa Rozes un Globuss grāmatnīcās, Mr. Page, Fotomuzejā un mūsu interneta veikalā.