Dori Lazara

Dori Lazara (1985) ir ungāru māksliniece, kura ar darbu Utopija/Distopija piedalās Rīgas Fotomēneša izstādē Ēdot ananasus uz Mēness, kas līdz 16. jūnijam norisinās Okupācijas muzejā. Viņas darbs ir balstīts formālā eksperimentā un, ja ir iespējams objektificēt fotogrāfijas, tad Dori tas ir izdevies. Fotogrāfija kā medijs tiek uzskatīta par tādu, kas gan reprezentē, gan objektificē, respektīvi, fotogrāfija ir medijs, kuram kultūrā tiek piedēvēta būtiska saikne ar attēloto norišu, objektu un personību autentiskumu. Mākslinieces žests sasniedz augstākā iespējamā formālisma pakāpi, izdzēšot fotogrāfijas medija kultūrnozīmes, transformējot tās apēdamās kapsulās.

Kas tevi interesē fotogrāfijā? Kas vieno visus tavus darbus?

Manas attiecības ar fotogrāfiju sākās visai skarbi, un tas joprojām ir bedrains ceļš. Vizuālie mediji nebija mana prioritāte, jo pirms sāku fotografēt, taisīju mūziku un rakstīju. Viss sākās ar tīru attēlu estētikas apbrīnu. Galu galā es esmu vienkārša meitene. Vēlāk sāku pievērst uzmanību idejām, un atklāju, ka fotogrāfijas medijs ir ļoti ierobežojošs. Kad pirmoreiz pamanīju tās trūkumus, iedegos kaislīgās dusmās uz fotogrāfiju, un tagad joprojām mēģinu to pieņemt. Es studēju fotogrāfijas nodaļā, kur man paveicās iegūt ļoti progresīvu mākslas izglītību, kas mani noveda pie tā, ka es nepieturos ne pie viena medija, lai arī fotogrāfijai manā sirdī vienmēr būs īpaša vieta. Katrai tēmai, kurai savos projektos pievēršos, vēlos atrast piemērotāko mediju. Un, tā kā es esmu mazliet dusmīga uz fotogrāfiju, gribu izaicināt medija robežas, pētot un eksperimentējot.

Esmu Geštaltpsiholoģijas principa fane. Kurts Kofka rakstīja: “Veselums ir kas cits, nekā tā daļu summa”. Man patīk strādāt ar maziem elementiem un sastāvdaļām un domāt par saviem projektiem, ka tie kļūst par vienu veselumu, kad skatītāji to kontekstualizē savā galvā. Piemēram, mans darbs, ko varat redzēt Rīgā, veidojas no niecīgiem fragmentiem, kas satur informāciju katrs par sevi, taču, kad tie tiek savienoti, tiem ir citādāk nozīme. Atšķirībā no vairuma mākslas prakšu mūsdienās, man ir tendence pārdomāt katru svarīgu problēmu vai tēmu, es nevaru pieturēties tikai pie vienas tēmas.

Vai vari nedaudz pastāstīt par darbu, ko redzēsim Rīgā?

Mani patiešām fascinē jēdziens “plašsaziņas līdzekļu patēriņš”, un man patīk, kā informācijas patēriņš ir kļuvis par kapitālisma daļu. Tātad es sakrāju visus attēlu, ko varēju atrast interneta ziņu portālā katru dienu nedēļas laikā. Samazināju tos līdz mazmazītiņam izmēram. Tad es izdrukāju šos attēlus ar ēdamu tinti uz ēdama papīra, izgriezu un piepildīju ar tiem kapsulas, pa kapsulai katrai nedēļas dienai. Katrā kapsulā ir aptuveni 40 fotogrāfiju, katra 10 x 5 mm izmērā. Produkta attēlā varat redzēt nedēļas porciju tabletes organizatorā. Man arī patīk ideja par to, kā cilvēkiem, uzņemot attēlus, ir vēlme piesavināties dažādus skatus, piemēram, es domāju tūristus, kuri fotografē slavenas ēkas. Vēlmei iegūt un piesavināties informāciju ir cieša saikne ar ar attēliem piepildītas tabletes iedzeršanu, jo jūs burtiski ievietojat tableti savā ķermenī, fiziski. Darba tapšanas laikā, kad manās rokās bija šīs kapsulas, mani vajāja šie distopiskie attēli. Es turpināju domāt par to, cik viegli būtu kontrolēt kāda prātu. Man šķiet, ka es tikko izklausījos pēc sazvērestību teorētiķes. Es negribēju. Man ir tendence veidot darbus, kuros izmantoju apropriāciju, ko uzskatu par patiešām izteiksmīgu rīku, kad runāju par simulakru.

Cik daudz attēlu tu pati ikdienā patērē?

Daudz par daudz – kā jau visi patlaban. Taču man ir lēts aizbildinājums. To darot, varu sev teikt, ka tas ir mans darbs, tātad man jātiek gala arī ar tā netīro daļu. Taču lielākoties es to patiešām izbaudu.

Šķiet, ka esi ļoti produktīva. Kāds parasti ir darba tapšanas process?

Savā galvā esmu pati savs ļoti stingrais, vēsais un atsvešinātais vecāks, uz kuru vēlos atstāt iespaidu. Tas ir ļoti grūti, tāpēc es kļuvu visai nemierīga un laiku pa laikam izdaru uz sevi spiedienu. Man ne pārāk patīk slinki mākslinieki, kas saka: „jūs īsti nevarat piespiest tapt mākslai”. Protams, ka jūs varat, tā būs šausmīga pieredze, bet parasti maģija rodas, ja jūs pietiekami smagi strādājat. Man šķiet, ka man ir ko teikt. Tāpēc man ir jādara viss iespējamais, lai savus argumentus noformulētu. Taču man arī šķiet, ka jādod sev pietiekami daudz laika domāt par idejām. Tā ir mana mīļākā procesa daļa. Tā un pētniecība.

Man arī ļoti patīk apspriest savas idejas ar dažādiem cilvēkiem un man patīk strādāt ar cilvēkiem. Kādreiz taisīju mūziku grupā, tādēļ man tiešām ļoti pietrūkst komandas darba vizuālās mākslas jomā. Kad es veidoju mākslu, mani visvairāk interesē izveidot diskusiju ar/starp cilvēkiem, tāpēc es vēlos veltīt tam laiku un konsultēties par savu ideju ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

Pie kā tu strādā patlaban?

Pēdējā laikā manas galvenās tēmas ir iespējamās protesta un komunikācijas formas starp valsti un pilsoņiem, jo tā manā valstī kļuvusi par problēmu. Pēdējā rezidencē es kopā ar vīru izveidoju objektu, kas pievēršas kara un miera tēmai. Mēs savācām māla baložu gabalus un salīmējam tos kopā, lai tie atgādinātu miera balodi.

Ikdienā es lielākoties mācu fotogrāfiju un mākslu divās skolās, kā dēļ esmu diezgan aizņemta, bet naktī man ir tā sauktais laiks priekš sevis (kā teiktu Instagram influenceri), kad varu strādāt. Patlaban man patiešām patīk strādāt naktīs. Gulēt varēšu vēlāk.