Maģiskais un netveramais. Intervija ar Alfonso Borragonu

Alfonso Borragona (1983) darbus var saukt par “nereproducējamu pieredzi”. Viņš rada dažādas situācijas un rituālus, kurus nepieciešams piedzīvot konkrētā vietā un telpā. Sarīkojis vairākas izstādes un lekcijas Spānijā, Portugālē, Lielbritānijā, ASV, Kolumbijā un citur.

Borragons dzimis Spānijā, pašlaik dzīvo un strādā Londonā. Ieguvis bakalaura grādu Barselonas Tēlotājmākslas fakultātē un studējis Londonas Sleidas mākslas skolas maģistrantūrā. Jūlijā viņš bija viens no pasniedzējiem šī gada Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP), kur viņa meistarklase solīja “spert soli tālāk no tradicionālās izpratnes par fotogrāfiju kā attēlu radīšanas ierīci un atklāt tās potenciālu kā relāciju rīku, burvju lādi un veidu kopienas iesaistīšanai.” Tiekos ar Alfonso, kad radošā darbnīca Zaļeniekos vēl notiek pilnā sparā.

Ko tu dari ISSP?

Labs jautājums. Es nezinu, ko šeit daru (smejas). Fotogrāfijā savā ziņā esmu citplanētietis. Uzaugu kā fotogrāfs – tas daudzējādā ziņā bija manas prakses sākums, taču pēdējos gados esmu ļoti attālinājies no fotogrāfijas. Sāku eksperimentēt, cenšoties atrast fotogrāfijas robežas – veidoju savas fotokameras un gaismjūtīgos materiālus: pinhole kameras olu čaumalās vai keramikas objektos, kas peld pa ūdeni, camera obscura no ledus. Taču visērtāk sajutos, veidojot performances. Joprojām uzskatu, ka esmu fotogrāfs, taču to ir grūti pierādīt (smejas). Manas domāšanas konceptuālā bāze ir ļoti fotogrāfiska. Man šķiet, ka tad, kad ISSP ar mani sazinājās, viņi meklēja praksi, kas fotogrāfijā varētu iekļaut rituālu un performanci. Ideja pulcināt cilvēkus, kuriem ir kopīga pārliecība – varbūt fotogrāfija vienmēr ir par ticību, jo mēs ticam, ka attēlos redzama patiesība. Fotogrāfijai piemīt šī maģija, kas liek parādīties attēlam, un mūs fascinē ideja, ka varam izveidot attēlu un to aplūkot. Jad šis attēls tiek veidots kamerā, tas kļūst par fizisku procesu, un tas ir ļoti aizraujoši, tas ir tāpat kā ieraudzīt mūsu smadzenes apvērstas uz āru… Šādu pieeju vēlējāmies ieviest meistarklasē, iesaistot cilvēku grupu un saudzīgi izmantojot fotogrāfiju. Šī gada programma lielā mērā ir par kopienu un par fotogrāfijas ētiskajām un politiskajām attiecībām ar pasauli. Ir ļoti interesanti redzēt sevi telpā, kas pilna ar fotogrāfiem un aktīvistiem.

Vai meistarklasei būs kulminācija?

Jā, būs. Nedomāju, ka šāda veida meistarklasēs tā ir nepieciešama, bet tāds ir formāts. Tas vienmēr ir izaicinājums – apvienot dažādas disciplīnas tik īsā laika posmā, kad redzat prakses, kas cieši saistītas ar fotogrāfiju. Kopā ar viņiem domāju par fotogrāfiju kā ierīci un mudinu viņus šai kontekstā atrast kaut ko tādu, ko viņi var padarīt personisku un pēc tam ar to iepazīstināt grupu. No šīm idejām mēs cenšamies radīt kolektīvu formu, kurās apvienota fotogrāfija un performativitāte.

Vai atceries brīdi, kad no fotogrāfijas pārslēdzies uz šīm aktivitātēm?

Manas attiecības ar fotogrāfiju vienmēr ir bijušas nedaudz īpašas. Izmantoju melnbaltu filmu, kas tika ieskenēta ar salauztu skeneri, krāsas veidoja sudraba blīvums. Pēc tam sāku pats izgatavot kameras un eksperimentēt ar šīm ierīcēm, tāpēc domāju, ka mana izpratne par fotogrāfiju nekad nav bijusi īpaši konvencionāla. Doma paplašināt ideju par to, kas ir fotogrāfija, man nāca ļoti dabiski. Tomēr domāju, ka Herreruelas projekts bija nozīmīga pieredze, kas lielā mērā ietekmēja manu pašreizējo darbību. Kādu dienu man piezvanīja mana draudzene Suzana Velasko un pastāstīja, ka netālu no Herreruelas Spānijā viņi pa vidu diviem ciematiem kā miera paktu būvē nelielu kapelu. Viņa bija apsēsta ar domu, ka šī konstrukcija izskatās kā kamera, tāpēc es devos turp, lai to apskatītu un piedalītos atklāšanas ceremonijā.

Mēs nolēmām kapelu pārklāt ar plēvi, lai tā kļūtu par lielu camera obscura, kas iekšpusē projicētu ārpasaules attēlus. Gaisma, kas ienāca baznīcā, uz tās sienām veidoja sadrumstalotus attēlus. Taču mēs nekad nebūtu varējuši iedomāties, kas notiks atklāšanā. Cilvēki pārņēma šo dienu savās rokās, radot ļoti sirreālu situāciju. Mēs zaudējām kontroli pār visu. Attēli baznīcā bija kājām gaisā un cilvēki sāka stāvēt uz galvas, beigu beigās viņi sakūra ugunskuru baznīcas iekšienē un dziedāja pie gleznām. Spānijas dienvidos reliģija ir kaut kas ļoti emocionāls un pagānisks, tā ir ļoti saistīta ar ikdienas dzīvi, taču mēs nekad nebūtu domājuši, ka tas aizies tik tālu. Tajā brīdī es sapratu, ka tas ir daudz jaudīgāk, nekā uzņemt attēlu. Un kamera aktivizēja šo situāciju, tas bija maģiski. Pēc tam es sāku strādāt citādāk.

Vai pienāk brīdis, kad tavs darbs ir pabeigts? Kā to noteikt?

Man patīk darbs, kas nekad nebeidzas. Tāda veida prakse, kad viena darbība teleskopiskā veidā noved pie nākamās. Bet es domāju, ka manā praksē nobeigumam vislīdzīgākās ir šīs kolektīvās darbības. Šajās darbībās notiek tas, ko es saucu par neskaidra impulsa kritisko piemēru. Cilvēki pulcējas, lai aktivizētu darbu, un tas ģenerē visus šos latentos attēlus. Būtībā šai brīdī viņi piedzīvo kaut ko kondensētu: ēd gaismu, staigā ar akmeni pa upes gultni, peld camera obscura iekšpusē. Tās ir kolektīvās darbības, kas dažreiz atgādina ceremonijas, bet man tās vairāk ir spēles, kuru noteikumiem mēs visi kopā piekrītam sekot.

Kā tu izdomā, kāds būs rituāls?

Tas ir kolektīvs lēmums. Man nepatīk vārds “rituāls”, jo tam ir daudz konotāciju un tas ierobežo kaut ko patiesībā daudz spēcīgāku – cilvēku grupa nolemj kaut ko darīt kopā, lai no jauna iezīmētu savu eksistenci konkrētā vietā. Es domāju, ka cenšos to darīt caur savu darbu visu laiku, un fotogrāfija man palīdz. Izmantoju daudz stratēģiju, kas saistītas ar fotogrāfiju, – gaismu, nefiksētu attēlu, laiku, mirkli, kad viss notiek, ideju par attēlu radīšanu galvā, atmiņu, kurā attēli glabājas, tie turpina mainīties, un tad mēs izveidojam mītu. Manā gadījumā attēls nav fiksēts un visu laiku mainās. Es spēlējos ar visām šīm lietām, un tas ir mana darba konceptuālais fons, bet tad ir tas, ko mēs nolemjam darīt, un tas notiek kolektīvi. Parasti mani projekti ir ļoti gari, no pusotra līdz deviņiem gadiem.

Vai tu atkārto darbības?

Nē, darbības nekad nenotiek divreiz, jo šī kopiena tai vietā atradīsies tikai vienreiz. Ja mēs to darīsim vēlreiz, tam jābūt kam atšķirīgam.

Vai tu varētu to darīt viens pats?

Nē, es nekad to nedaru viens pats. Dalībnieki ir ļoti būtiska darba sastāvdaļa.

Cik daudz dalībnieku bija vislielākajā grupā?

Fosfofagia 04 Bogotā bija apmēram tūkstoš cilvēku.

Kā tu aprakstītu savu lomu šajās akcijās?

Domāju, ka esmu tas, kurš aicina kaut ko aktivizēt. Taču parasti cenšos panākt stāvokli bez vadības, kad kopiena pati sevi vada. Es analizēju situāciju un dodu fokusa punktu, bet tad kaut ko rada cilvēku komanda.

Kas tev šajā darbā sagādā gandarījumu?

Negaidītais, nekad nevari zināt, kas notiks. Tas ir tik aizraujoši, tev ir viena iespēja, un tu nezini, kas notiks. Un tu pastāvīgi centies pārkāpt pāri savām robežām. Visjaukākais ir, ja tu kaut ko izveido, bet kādā brīdī kļūsti par tā novērotāju.

Kā nākas, ka jūsu prakse ir pretrunā ar fotogrāfijas pamata mērķi – radīt fizisku attēlu, iemūžināt mirkli.

Man tas ir brīdis, kas paliek ierakstīts cilvēku prātos, un tas ir spēcīgāks par fiksētu attēlu. Tas ir attēls, kas dzīvo kolektīvajā atmiņā.

Fotogrāfijas industrija ir ļoti sarežģīta, tā ir saistīta ar laiku un ātrumu, un tev visu laiku sevi jāpierāda. Es neko nepierādu. Es tikai uzdodu jautājumus.

Vai to pašu varētu darīt citi cilvēki?

Es ceru, ka kāds tās apropriēs. Domāju, ir pāragri par to spriest. Nepieciešams laiks, lai redzētu, kā šis darbs var dzīvot bez tevis, kā šī pieredze var tikt pārnesta.

Vai tavā darbā ir arī neveiksmes?

Visu laiku. Neveiksme ir vissvarīgākā lieta (smejas). Viss var noiet pavisam greizi, piemēram, ja kaut ko atceltu vairāk par vienu reizi, cilvēki paliktu apbēdināti un vairs nesaprastos savā starpā. Tas notiek arvien retāk, un tikai dažas reizes man ir nācies apstāties un saprast, kas ir noticis, kur esmu izgāzies. Tev sevi ir jāizliek vispārējai apskatei, taču tev ar to jāriskē – ja neizdodas, tad neizdodas.

Kāpēc tev vajadzīga fotogrāfija sava darba dokumentācijai?

Tas ir svarīgs jautājums. Es jau sen pārtraucu dokumentēt. Patlaban cenšos pārdomāt, kā šai dokumentācijai vajadzētu notikt. Ir tik daudz zināšanu, kuras nedrīkst pazaudēt. Es to saku, jo, tā kā visu daru ļoti intensīvi, pats aizmirstu. Cenšos atrast citus veidus, kā dokumentēt, jaunu veidu, kā atcerēties šīs zināšanas, lai tās atkal varētu izmantot. Meklēju labāko valodu, iespējams, tā nav fotogrāfija, bet gan stāstījums. Pēdējā laikā eksperimentēju ar filmu veidošanu, bet man nav ne mazākās nojausmas, kas no tā iznāks.