Sieviešu izstāde
Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs koncentrēta sieviešu enerģija. Tajā pašlaik skatāma četru somu fotogrāfu – Mias Dambergas, Esi Orpanas, Tīnas Palolas un Patrisias Rodasas – izstāde Pazušana, kuras kuratore ir Tūla Alajoki. Plakāta titulbildē – sārta degoša kleita. Muzeja darbiniece ar siltu smaidu noplēš biļetīti, otra klusām ieslēdz zālē gaismu, un tad tur ienāku arī es – viena pati starp fotogrāfijām, kurās redzamas un jūtamas tikai sievietes. Mēs saprotamies no pusvārda, man nav jākavējas pie mākslas darba, lai saprastu, atminētu tā nozīmi, es to sajūtu un māju ar galvu – “es zinu, par ko tu runā” un “novērtēju, cik precīzi tev izdevies noformulēt”. Runa nevienā brīdī, protams, nav par vārdiem – tās ir situācijas, pozas, lietas un to kompozīcijas, kas manī izraisa spēcīgas asociācijas un reakciju. Tiek skarti arī mani baiļu, kauna, nojausmu un vēlmju punkti, kurus labi apzinos un atpazīstu jau kopš bērnības, kad sāka darboties hormonu raisītas neērtības un atkailinātības sajūtas, un tām pretspēks – vēlme ietīties, iekļauties, noslēpties, noticēt sev, iemācīties sevi lietot.
Šādu emocionālo toni jau izstādes ievadā uzdod Mias Dambergas studijas darbi, kas ar klasiskajām kompozīcijām un gaismēnām, pavirši uzmetot aci, atgādina salonglezniecības izstādi, kurā dominē klusās dabas un simboliski akti, gaumīgi melni, tumši brūni un miesas krāsas toņi. Pirmajā fotogrāfijā kā skaļa metafora uz zemas kolonnas guļ padevīgā pozā sakņupis sievietes ķermenis, atgādinot upurēšanai noguldītu kautķermeni (kaujamo ķermeni?) – piemineklis sievietes ķermenim, kurš pazemīgi paplestām kājām sevi ziedojis uz mākslas altāra, jeb tā objektifikācijai. Kadra uzstādījums, slidenais drapēriju fons – viss kā klasiskā aktā, tikai poza neparasta un kolonna ar dorisko kapiteli, kas iemieso mākslas tempļa ideju, tāda īsa un neiespaidīga. Aktā fiksētais brīdis liek domāt par laiku un fakta konstatēšanas nozīmi: vai tas ko maina, ka kaušanai nolemtais vēl ir dzīvs? Kurā brīdī mēs varam sākt to saukt jau par nokautu? Vai kaušanai nolemto vispār jebkad var uzskatīt par dzīvu?
Fotogrāfiju sērijā Ilgu asmens Damberga apspēlē dažādus kolektīvajā apziņā iesēdušos simbolus – vecais zirgs (nojātā ķēve), nogriezti mati kā zaudētā vērtība, izrautā mēle, ķermenis bez ādas, kā arī ievieš jaunus, iespējams pašas zemapziņas jaunradītus simbolus – zobu protēzes melleņu šķīvī un zupas terīni, kas pildīta ar sirmo matu skalpu. Atšķirībā no līdzīgiem barokāliem motīviem un nīderlandiešu vanitas klusajām dabām ar galvaskausu, kas atgādina par dzīves un nāves ciešo tuvumu, Dambergas vanitas fotogrāfijās galvaskausam vēl klāt turas miesa – mirušais asiņo vēl arī pēc nāves, stigma neizbeidzas ar bojā eju, un sarkanā krāsa izskatās kliedzoši dzīva.
Dambergas darbi izsit no līdzsvara, tie liek domāt par ļoti privātu mākslinieces pieredzi un traumu, iespējams, vērojot savu novecošanu vai tuvu ģimenes sieviešu paaudzes aiziešanu. Darbos redzamajām nāves bailēm pievienojas vēl izteiktāka nožēla – bezpalīdzīga turēšanās pie vecā skapja kā šīs pasaules laicīgo lietu esences. Vai tās ir bailes no pašas nāves vai no tā, cik bezjēdzīgs ir bijis tas dzīves posms, kas pavadīts, gaidot nāvi un vērojam tās neizbēgamu tuvošanos? Tumšais, mēmais skapis, kas paliek pāri no cilvēka, izrotāts ar jasmīna vāzīti vai kādu citu īsajās ziemeļu vasarās uzplaukušu augu, liekas kaut kur redzēts arī pašmāju laukos, kur vecā saimniece ar šo sīko ziedu centusies nomākt savu, savas mājas un baiļu smaku. Šos skapjus parasti ir grūti izkustināt, tie kā kapličas stāv un klusē vēl ilgi pēc cilvēka aiziešanas.
Pagātnes mēmajās vietās un interjeros atgriežas arī māksliniece Esi Oprana ar darbu sēriju Šāds ir klusums, kas apskatāma tajā pašā zālē. Kolorīta ziņā arī viņas fotogrāfijas pieturas pie bēši brūnā, pelēkā un sēpijas – Oprana līgani pārņem Dambergas iesāktā stāsta pavedienu, bet ieved skatītājus jaunā emocionālā slānī. Opranas klusumā un aizgājušajā laikā ir mazliet vairāk cerību, tajā ir jūtama it kā jaunatklājēja fascinācija par senatnes telpu un tās noslēpumu. Man tā ir bērnībā spilgti izjusta sajūta, kad, uzkāpjot bēniņos, atrodot veco naktslampas abažūru, tantes kleitu un rotu lādīti, kāds instinkts lika to visu uzvilkt sev virsū un iejusties priekšgājējas pozās un soļos, padzīvot sen mirušās, nekad neredzētās radinieces dzīvi. Oprana precīzi notver šīs ķermeniski pazīstamās sajūtas – noslēpties aiz aizkara, patverties nišā, sajust ap sevi pieputējušo telpu, klusumu un iztēloties tās dzīvi. “Manas klātbūtnes dēļ šīs telpas atkal kļūst dzīvas,” – saka Oprana, kam tukšās pamestās mājas asociējas ar Markesa Simts vientulības gados aprakstīto, eksistenciālas pārdomas raisošo Makondo pilsētu.
Kā vispār ir dzīvot mājās bez bēniņiem? Ko vēl citu darīt, kad ārā līst un jau ir uzspēlēts “mājās”, kur vēl lai dodas meklēt piedzīvojumus, ja ne bēniņos? Kur vēl izdzīvot princešu, mītu un pagātnes iztēles stāstus? Pamesta māja vai bēniņi ir ļoti spēcīgs stimuls iztēlei, kas ierauj rotaļā vēl spēcīgāk nekā disnejlenda, kur kāds visu izdomājis tevis paša vietā. Opranas darbos var just aicinājumu apstāties, ļaut iztēlei spēlēties pagātnē un klusumā pretstatā mūsdienu pastāvīgajam skrējienam pretī nākotnei, progresam un produktivitātei. Klusums un tukšā telpa – kā vieta radīšanai simboliski visuzskatāmāk ienāk viņas fotogrāfijā ar nosaukumu Materializēties (2017), kurā redzam sievieti senlaicīgā kleitā levitējam virs platās laulības gultas. Šāds skats arhetipiski saistās ar dzimšanu, nāvi vai sapnī atbrīvotu libido. Materializēties sevī koncentrē rašanās enerģiju – sievietes spēju radīt tukšumā un klusumā, apmest kūleni gaisā, atsperoties pašai pret sevi.
Nonākot pie radīšanas, stāstu pārtver trešā māksliniece Tīna Palola ar performatīva rakstura darbiem Domu aušana (2019) un Ilūzija (2019), kuros redzam cilvēka veidolu, kas, ietinies baltā audumā, cenšas iekļauties dabā un aptīties kokiem. Tā ir autores atzīšanās, ka viņai piemīt tendence neredzēt realitāti un censties veidot pasauli labāku, vienmēr to saskatīt pozitīvāku, nekā tā ir: “Ap mani attīstās maigas, labas domas. Es esmu radījusi ilūziju.” Var just mākslinieces iekšējo cīņu, paškritiku, tomēr pēdējā izstādes darbā Domu aušana I (2019) man bija jāieskatās atkāroti, lai aiz Palolas radītās iluzorās formas saskatītu realitāti – lai aiz kokiem apvītā auduma saredzētu pašus kokus. Baltā forma šķita eksistējam pati par sevi, un tumšajā mežā šai formai piemita tas pats levitācijas koncentrētais vieglums un spēks, kas sievietei Opranas darbā Materializēties.
“Cilvēks dzīvo pasaulē, kuru pats rada,” – reiz Rietumu civilizācijas vārdā ir teicis vācu filozofs Johans Gotfrīds Herders. Tomēr mēs joprojām bieži ienākam pasaulē, kuru kāds jau ir radījis, un mums reizēm pietrūkst spēka izlauzties tai cauri, lai pašas tiktu pie radīšanas. Vai šie krūmi un brikšņi ir īsti vai iedomu šķēršļi, bet tie stājas ceļā, liekot grimt, krist vai sabrukt histērijā. Fotogrāfe Patrisia Rodasa cenšas atainot emocionālos stāvokļus, ko piedzīvo sievietes, kas cieš no fiziskas un emocionālas vardarbības. Fotogrāfijās ar nosaukumu Kritusī grācija redzam sievietes, kas stieg purvā, sabrūk sniegā un krūmos, bet darbos ar nosaukumu Intīmākais patvērums – viņas pašas iecienītākās slēptuves, vietas no bērnības, kur viņa centusies patverties, bet šīs drošās vietas satricina belziens pa kameru fotogrāfijas uzņemšanas brīdī. Degošā rozā kleita fotogrāfijā Nepateiktais (#327) (2018) plīvo kā karogs, signalizējot, ka vardarbība ģimenē joprojām ir reāla šajā rožainajā graciozo sieviešu pasaulē. Ar apdomu blakus izstādes zāles plānam nolikta kaudzīte ar centra MARTA bukletiem, piedāvājot atbalstu sievietēm krīzē. Jo kādai šīs izstādes apmeklējums var atgādināt par dziļām rētām un vēl kādai citai dot impulsu – mēģināt izlauzties.
