Baznīca kā jūra

Pag’, kurš gads tas ir? – bija mana reakcija jau pie pirmajiem darbiem Ilmāra Znotiņa izstādē Latgales ļaudis. Iesteidzos atpakaļ Latvijas Fotogrāfijas muzeja foajē, lai noprasītu, vai tiešām nav lapiņas ar gadiem un darbu nosaukumiem, un saņemtu atbildi, ka viss, ko autors atklāj par šo fotogrāfiju tapšanas laiku ir “pēdējie trīsdesmit gadi” un gadalaiki – tik, cik ir pagājis kopš iepriekšējā režīma beigām, un es nezinu, vai tas ir daudz vai maz. Redzu Atmodas liecības, padomju paliekas, kombainus un dažādu mašīnu markas, dažu attēlu krāsainums un kvalitāte liecina par jaunākiem laikiem, bet citiem es dotu arī piecdesmit un pat simt piecdesmit gadus – tik, cik veco lauku māju sienām, kas vēl nav sabrukušas un tur sevī ļoti specifisku, tikai šim reģionam raksturīgu garu.

Varētu atrunāties, sakot, ka tas viss – tikumīgo latgaliešu portreti, čaklo, vienkāršo ļaužu dzīve laukos, nabadzīgie sadzīves apstākļi kontrastā ar cilvēku skaidro, reliģijā balstīto optimismu, progresa trūkuma slavinājums un emigrācijas problemātika – jau ir bieži redzēts un laikā, kad vizuālie mediji tiecas uz neidealizētu pašrefleksiju par savām patiesības attēlošanas iespējām, nepienes neko sevišķi jaunu. Bet tādējādi es neizstāstītu par Znotiņa izstādes būtību un to, kā tā iedarbojās uz mani kā skatītāju, pārņemot savā varā ar savu atklāti tiešo un tīro skaistumu, ne tik daudz sociāli politisko vai ilustratīvo vēstījumu, kas vairāk varbūt attiecas uz apstākļiem un kontekstu, kādēļ katrs no šiem attēliem ir tapis savā konkrētajā laikā – šajā izstādē tie iegūst pārlaicīgu vispārinājumu.

Katra fotogrāfija – vismaz muzeja pirmajā zālē – ir dokumentāls šedevrs, kas ar savu kompozīciju, rakursu, gaismu, kinematogrāfiski estētiskajiem dažādajiem plāniem liek noelsties – kas par ķērienu! Ir skaidrs, ka profesionālajam reportāžu meistaram Znotiņam piemīt apbrīnojama spēja noķert un saskatīt daiļrunīgas situācijas vēl brīdi pirms to notikšanas, bet šajā izstādē fotogrāfs dalās ļoti personiskās atklāsmēs, kas viņam ir atnākušas caur šiem darbiem un ir saistītas ar savas izcelsmes apzināšanos, novērtēšanu, identitātes meklēšanu, pieaugšanu un vēlmi piederēt šai vietai un cilvēkiem. No vienas puses, fotogrāfa sakāpināto un mazliet trauksmaino attieksmi baro kāda viņa dāņu drauga sacītais: “Tā visa drīz nebūs, pie mums jau vairs nekā tāda nav.” – bailes, ka Latgale ar visu tās specifisko autentiskumu tagad izslīd mums caur pirkstiem. No otras puses, šķiet, var just viņa paša elpas aizraušanos brīžos, kad ir izdevies fiksēt precīzu Latgales sajūtu vai portretu, kas sevī emocionāli vispārina latgalieša tēlu.

Tie nav teiksmainās senatnes meklējumi vai mākslīga konstruēšana. Nē, tas, uz ko Znotiņš vērš uzmanību, ir diezgan vienkārša patiesība, par ko vēsta jau pirmais darbs izstādē: vērpjamais ratiņš Latgalē ir pa īstam. Tāpat kā ziedu rakstu lakats un pašadītās vilnas zeķes – tie tur vēl dažkārt tiek lietoti arī bez nostalģiskas, tautiski romantiskas un suvenīros konvertējamas vērtības – tie ir saglabājušies līdz ar cilvēkiem, kas nav paspējuši mainīties iespējams ģeogrāfiskas, kulturālas vai ekonomiskas izolācijas rezultātā vai kādu citu paradoksālu sakritību dēļ. Šur tur laukos palicis zirga vilkts arkls, kāds joprojām piesnigušajā pagalmā smeļ ūdeni no āliņģa vai apkopj savu nelielo saimniecību ar instrumentiem, kas gadu gaitā nav sevišķi mainījušies, – tie, visticamāk, ir kadri no deviņdesmito gadu sērijas, bet es instinktīvi vēlos, kaut izrādītos, ka tas noticis kaut kad tuvāk mūsdienām. Esmu jau paspējusi inficēties ar Znotiņa vēlmi nepazaudēt Latgali.

Vai, pamīšus izstādot dažādos laikos uzņemtas fotogrāfijas, Znotiņš mēģina parādīt, kā šis novads mainās, vai tomēr atrast kaut ko, kas nemainās? Ir sajūta, ka viņš mēģina sevi pārliecināt, atbildot uz dāņu drauga ierosināto jautājumu – vai Latgale var beigties? Ja neskaita Aglonu un ceļmalas krucifiksus, pēc kādiem vēl vizuāliem atribūtiem atšķiram latgaļus, kas nekad nav ietilpuši dzintara latviešu – sudrabiņa smēlēju tēlā?

Es savu Latgali atpazīstu viesību ainās, kad galdā tiek likti bufetē blakus baznīcas svecēm pārāk ilgi turēti saldumi. Trīsdesmit gadi – apmēram tik ilgi neesmu satikusi savus Latgales krustvecākus un ēdusi vietējos prjaņikus, bet kaut kas latgaliski raksturīgs vienmēr saglabājies arī vecmāmiņas radu Rīgas dzīvokļos – visu pamatskolas laiku mūsu Zolitūdes viesistabā vienmēr tika iekārtots katra mēneša nelaiķa radam veltīts altāris un tantes regulāri pulcējās, lai dziedātu psalmus.

Iespējams, pateikšu kaut ko kontroversiālu, bet latgalieši fotogrāfijās gandrīz nekad nav stalti un skaisti! Vismaz ne tie, kas nonāk fotogrāfu redzeslokā, – viņiem ir vēja aprauti sejas vaibsti, saulē samiegtas acis, tie ir reizēm sīki, salīkuši vecīši vai padrukni jaunākas paaudzes pārstāvji apaļīgām izplūdušām sejām, darba drēbēs vai treniņtērpā, biezās pufaikās vai gumijas zābakos uz lauka. Bet viņiem piemīt tas pats skaistums, kas maratonu noskrējušam cilvēkam – spēka, darba pūļu skaistums un nekautrēšanās no šī stāvokļa. Latgaliešu pozas saistās ar fizisku darbu pat miera stāvoklī, bet vecākās paaudzes sejas iezīmē lauka putekļu ietonētas rievas. Kontrastā šim tēlam ir iesvētības, sakramenta pieņemšana, svētki un baznīcas rituāli, kad meitenes eņģeliski baltās kleitās soļo caur Aglonas bazilikas vārtu arku.

Viens no izstādes Latgales ļaudis atslēgvārdiem, man šķiet, ir “tīrība”, kas to caurvij vairākos līmeņos. Gan kadru estētiskā tīrība, gan tīrā atmiņa par Latgali – tāda, kāda paliek no aizgājuša tuvinieka, kad pieminam tikai labo, cēlo un skaisto. Tā nav manipulēšana vai apzināta neredzēšana, tas ir dvēseles stāvoklis, kurā citādāk par savu tuvinieku runāt nav iespējams. Bet arī tīri praktiski nevienā fotogrāfijā neienāk neglītais – pat tur, kur valda nabadzība, vecums un apkārt ir gruži, to kompensē kadra estētiskums, dabas leknums vai gaisma, kas apmirdz notikumu, piešķirot tam majestātisku un rituālu noskaņu. Izņemot tās dažas fotogrāfijas, kur apzināti parādīts, kā pagātnes liecības iemītas dubļos – šī izstādes daļa gan varbūt liekas par daudz simboliska un kritizējoša. Tā seko uzreiz aiz Baiku ģimenes stāsta par jauno paaudzi, kas aizceļojusi uz karalisko Angliju, tomēr Baiku stāstā, lai arī tajā tieši skarta viena no svarīgākajām Latgales sociālajām problēmām, nav jaušams jaunās paaudzes izvēles nosodījums un joprojām turpināts Latgales tēmas vispārinājums un latgalisko vaibstu meklējumi arī it kā svešādajā Anglijas realitātē.

Dubļos iemītie tautiskie raksti ir stāsta dramatiskais pagrieziens, aiz kura seko pašanalīze un fotogrāfa dzimtas stāsts, saulainas ainas no kaimiņu bērēm, kapu svētkiem, sirsnīgi sadzīviskām lauku kāzām un katoļu baznīcas, kas dāsni lej svēto gaismu pāri Dienvidlatvijas stūrim, ko tā tur savā aizgādībā. Es saprotu, kādēļ fotogrāfijām nav parakstu – Dievs. Daba. Darbs var nolasīt arī nepierakstītu. Znotiņš piedāvā šai latviešu mantrai savu Latgales versiju, un tā nav lakoniski minimālistiska, bet raiba kā deķis un bagātīga kā latgaliešu kāzu galds. Fotogrāfs pamanās atrast daudzveidīgus un pārsteidzošus leņķus Dieva, dabas un darba kombinācijām: Dievs ienāk ikdienas ainās kā rakurss no īpaši augsta vai īpaši zema leņķa, turpretī eņģeliski debešķīgos uzņēmumus kompensē dzīves realitātes sūbējums, kāda sadzīviska detaļa vai gudrs un caururbjošs bērna skatiens kamerā. Arī nāve Latgalē ir turpat uz zemes – tai tiek atdots gods, bet tajā nepazūd sirsnīgi vienkāršā attieksme pret cilvēku, kad zārks ar golfiņu tiek vests uz kapu kalnā vai brangs puisis bezroku krekliņā nelaiķei cenšas uzstīvēt pēdējo kurpju pāri.

Es saprotu, ka fotogrāfam problēmas sagādājusi it kā pārlieku reliģiskā izstādes tematika, kuras dēļ nav bijis iespējams to parādīt Dānijā, bet bez kuras Latgali parādīt nevar. Viņš skaidro, ka Eiropas sabiedrība aizvirzījusies izteikti liberālā virzienā, bet man gribas cerēt, ka tas drīzāk ir pārpratums vai nianses, kuras cittautieši neatpazina mums zināmajā Latgalē. Būt liberālam nozīmē spēt saprast un respektēt citu domas un jūtas. Es uzskatu, ka esmu liberāla un spēju novērtēt un apbrīnot reliģiozo Latgali – izstādi Latgales ļaudis apmeklēju svētdienas rītā un saņēmu tajā savu daļu gaiša svētuma. Pat ja man personīgi tuvākā bija izstādes daļa, kurā stāstīts par Znotiņa tēva foto laboratoriju Rīgas vannasistabā, kur tika “tīstītas” fotogrāfijas, mazgāti bērni un marinēti gurķi, – kontrasts starp it kā nepieciešami sterilajiem apstākļiem, kas vajadzīgi mākslas darba tapšanai, un dabas, darbu, bērnu – reālās dzīves – klātbūtne, kurā sterilitāte nav iespējama un vajadzīga. Znotiņš parāda, ka Latgale notur savas vērtības un tur dzimst idejas un māksla, tostarp laikmetīga un moderna.