Atdarinošais skatiens
Regulāri klejojot pa Instagram, nākas sevi pieķert pie domas, cik tomēr lielākoties vienveidīgs ir tā saturs – ne tikai tēmas (selfiji, ceļojumi, dzīvnieki, ēdiens), bet arī veids, kā šīs fotogrāfijas tiek uzņemtas. Selfiju gadījumā to var saprast – cilvēks atklāj mīmiku un pozu, kurā tas, viņaprāt, izskatās vislabāk, un pēc tam to ekspluatē neatkarīgi no vietas un apstākļiem. Taču bieži vien arī visi ceļojumi, ballītes, kūciņas un kaķi šķiet vienādi. Tie, kas kādreiz bijuši pie Pizas torņa Itālijā, noteikti ir ievērojuši, ka teju visi tūristi mēģina iegūt identisku attēlu – kā viņi ar rokām notur perspektīvā esošo slīpo torni. Līdzīga aina paveras pie jebkura populāra tūrisma objekta visā pasaulē. Taču šo fenomenu, kam angliski jau ir dots nosaukums copy cating, mēs varam attiecināt uz lielu daļu Instagram satura, kur cilvēki apzināti un neapzināti kopē viens otra attēlus. Mūsu vizuālo valodu veido tas, kādā vidē uzturamies, kādus attēlus ikdienā redzam, šī vide pasaka priekšā arī to, kādi attēli mums jāuzņem, lai mēs spētu apliecināt savu eksistenci. Amerikāņu māksliniece Emma Šefere pirms kāda laika izveidoja projektu Insta Repeat, vienā kolāžā saliekot dažādu cilvēku fotogrāfijas no vienas un tās pašas vietas. Tās bija pārsteidzoši līdzīgas. Viņa apgalvoja, ka Instagram algoritms stimulē klišejas un vienveidību nevis izsmalcinātību un oriģinalitāti. Taču par līdzīgu vienveidību mēs varam runāt arī fotogrāfiju sēriju kontekstā.
Atceros, ka pirms vairākiem gadiem, izvērtējot kādas fotogrāfijas meistarklases dalībnieku darbus, atskārtu, ka no apmēram 60 dalībniekiem teju katrs trešais savā projektā bija iekļāvis kailas sievietes muguru. Projekti bija dažādi, taču katrā varēja atrast šo vienu vizuālo klišeju, kas simbolizē melanholiju, noslēpumu, vienlaikus intimitāti un atsvešinātību – maģiskos atslēgas vārdus, lai laikmetīgās fotogrāfijas projektā iesētu dziļi emocionālu dimensiju.
Pēdējos desmit gadus fotogrāfijas pasaulē dominē trīs veidu foto projekti. Pirmajā vietā ir fotostāsti par kādu nomaļu, necilu vietu, kurai draud iznīcība. Šādi projekti ir cilvēcīgi, romantiski, nostaļģiski, un tajos visbiežāk ietilpst vecu cilvēku portreti atslābinātās pozās, liriskas ainavas un vēsturiski artefakti. Reizēm fotogrāfi šādus projektus taisa par vietām, no kurienes nāk viņu ģimene, reizēm tās ir apkārtnes, kurās bijusi kāda industrija, kas bankrotējusi, un vieta kļuvusi par visiem aizmirstu bēdu ieleju.
Otrajā vietā ir personiska dienasgrāmata, kas taisīta ar analogo ziepjtrauku. Parasti tās ir krāsainas fotogrāfijas, uzņemtas it kā nejauši, garāmejot. Ja senāk šādas dienasgrāmatas bija intīmākas, tad mūsdienās, pateicoties sociālo tīklu krūšugalu aizliegumiem, pārsvarā dominē ballīšu reportāžas un pilsētvides kuriozu dokumentācijas. Šādi projekti daudz biežāk ir jautri, ironiski, dzīvespriecīgi nekā depresīvi, provokatīvi un trauksmi ceļoši.
Trešajā vietā ir projekti, kurus varētu dēvēt par melnbalto poētisko konceptuālismu. Parasti tās ir kontrastainas, reizēm neasas melnbaltas fotogrāfijas ar situācijām, mākoņainām ainavām un vientuļiem kokiem puskrēslā, reizēm parādās arī pa kādam anonīmam cilvēkam. Šīs sērijas ir poētiskas, smeldzīgas un kinematogrāfiskas – šeit domājot gan estētiku (film noir bez cilvēkiem), gan laika sajūtu (garais kadrs). Šīm sērijām parasti nav saprotamu koncepciju, jo mēdz uzskatīt, ka attēli nāk no fotogrāfa zemapziņas. Dažreiz tas skatītājam paver plašas interpretācijas iespējas, taču reizēm rada sajūtu, ka projekts ir ne par ko.
Arla, Milāna, Krakova, Maskava vai Rīga – globalizācija ir skārusi arī fotogrāfijas valodu. Ne tikai Instagramā, arī fotomākslas pasaulē dominē konkrētas tēmas, vizuālie standarti un algoritmi, kurus nosaka šīs jomas influenceri – slaveni fotogrāfi, kuratori, muzeji, žurnāli u.tml. Šis homogēnisms ir ar divām atšķirīgām pusēm. Pozitīvais – fotogrāfiem bez īpašas piepūles ir gatava recepte, kā artikulēt savu stāstu, bet skatītājs spēj viegli un ātri lasīt attēlu struktūras kādas pirms 20 gadiem nebūtu iespējamas (kaut vai vienā fotostāstā miksējot portretus, ainavas, reportāžu, detaļas). Tajā pašā laikā negatīvais ir fakts, ka fotogrāfam, darbojoties ārpus ierastiem vizuālajiem šabloniem, ir drauds palikt nepamanītam, nesaprastam un nenovērtētam. Mierinājumam jāsaka, ka visos laikos atrodas cilvēki, kas gatavi peldēt pret straumi. Dažiem laimējas kļūt par atzītiem revolucionāriem, bet jau mirkli vēlāk – par tiem, kurus kopē, tātad jau atkal par vienveidīgā skatiena iniciatoriem.
