Kā lai nofotografē vīrusu?

Ārkārtas stāvoklis veicinājis cilvēku atkarību no masu medijiem. Neesmu izņēmums, apskatu vietējos un ārzemju ziņu portālus vairākas reizes dienā. Man šķiet interesanti vērot, kā Covid-19 kontekstā tiek izmantotas fotogrāfijas.

Fotogrāfijām ir milzīga loma mūsu pasaules uztveres veidošanā – tās ietekmē to, kā mēs veidojam savu attieksmi, priekšstatu, viedokli par kādu problēmu. Ir maldīgi domāt, ka fotogrāfijas nemelo. Fotogrāfijas ne tikai dokumentē un stāsta par realitāti, bet arī konstruē mūsu sociālās normas par visdažādākajām tēmām. Ar fotogrāfijām var manipulēt tā, ka mēs to pat nepamanām, jo tas nav stāsts par digitālām manipulācijām, bet to, ko un kā fotografējam, kādus attēlus izvēlamies, kur un kā tos izmantojam. Pat vissausākajai ziņai mēs varam pielikt klāt attēlu, kas iespaidos to, kā mēs šo ziņu uztveram un ko domājam par problēmu vai cilvēkiem. Ja medijs vēlas veidot negatīvu priekšstatu par kādu politiķi, tas var publicēt objektīvu LETAs ziņu ar tādu fotogrāfiju, kurā konkrētais politiķis izskatās apjucis, vājš, neveikls vai nepārliecināts par sevi. Bet, ja politiķis simpatizē, var izvēlēties pie tās pašas ziņas publicēt politiķa attēlu, kur tas izskatās spēcīgs, pārliecināts, drosmīgs utt. Respektīvi, nav nepieciešams manipulēt ar tekstuālo informāciju, pietiek ar attēlu, lai iespaidotu lasītāja attieksmi. Viltus ziņu laikmetā mēdz būt arī otrādi – nepatiesai tekstuālai informācijai pievienot šķietami objektīvu fotogrāfiju, kas ziņu padara ticamāku. Mūsdienās, kad robeža starp īstenību un safabricējumu ir grūti nosakāma, fotogrāfijas vērtību nenosaka tās patiesums, bet gan spēja iespaidot skatītāju, proti, nav svarīgi, vai attēls ir dabā tverts, inscenēts vai fotošopēts, galvenais ir tas, vai mēs tam ticam vai neticam. Attiecīgi mēs ticam tam, kam piekrītam, jo tas atbilst mūsu priekšstatiem par realitāti, bet to, kam nepiekrītam, uzskatām par fake news.

Fotogrāfijas dažādos laikos ir tikušas izmantotas, lai iespaidotu sabiedrību, politiķus, vai tas būtu Vjetnamas karš, klimata pārmaiņas vai bēgļu krīze, piemēram, fotogrāfija ar Vidusjūras krastā izskalotu sīriešu puisīša līķi raisīja globālu reakciju un iespaidoja politiķu lēmumus saistībā ar bēgļu krīzi. Pirms vairākiem gadiem internetā cirkulēja fotogrāfijas ar vientuļiem polārlāčiem uz ledus gabaliem, kas aģitēja par klimata pārmaiņām, taču beigās tika pārmesta manipulēšana.

Arī fotogrāfijas, kas saistītas ar Covid-19, veido mūsu priekšstatu par problēmu. Šorīt, 20. martā, Delfi visi pirmie astoņi raksti ir veltīti vīrusam. Pusei no rakstiem titulattēls atsvešina problēmu, piedāvājot nepretenciozus kadrus ar tukšām vietām – kadrs ar kuģi, plāksne ar Ministru kabinetu, datora ekrāns ar jaunāko statistiku, podziņas start un stop kādā fabrikā. Citi trīs attēli ir kārtējie masu skati ar cilvēkiem maskās, no tiem tikai viens tapis Latvijā. Protams, rakstu par vīrusu ir tik daudz, ka redaktoriem ļoti iespējams pietrūkst fotogrāfiju, tāpēc tiek izmantoti bezjēdzīgi kadri, jo to prasa lapas dizains.

Latvijas interneta medijos saistībā ar Covid-19 pēdējās nedēļās dominē trīs veidu attēli – politiķu sejas, cilvēki maskās un pasīvas ilustrācijas. Situācijās, kur problēma ir saskatāma vien mikroskopā, rodas jautājums, – kā to vizualizēt? Ilustrācijas ar košām vīrusa bumbām atgādina degošu Zemi, palīdzot radīt draudu sajūtu, tomēr šādiem attēliem trūkst personifikācijas, kas tuvinātu lasītāju šai problēmai. Ilustrācijas bez cilvēkiem arī noder tajos brīžos, kad negribam šo problēmu sasaistīt, piemēram, ar konkrētiem slimniekiem, mediķiem vai ierēdņiem. Fotogrāfijas ar politiķiem palīdz problēmu institucionalizēt, radīt iespaidu, ka valsts kontrolē situāciju un rīkojas. Šādi attēli dominēja dienā, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, arī tagad parādās ik dienas. Fotogrāfijas ar cilvēkiem maskās palīdz uzturēt paniku un iemācīt jaunās kolektīvās uzvedības normas. Šie attēli emocionāli visvairāk iedarbojas uz skatītāju, taču ņemot vērā lielo ārzemju attēlu proporciju, problēma joprojām ir tur ārā, kaut kur citur. Apzināti vai neapzināti, izmantotās fotogrāfijas liecina par zināmu eskeipismu. Medijos iztrūkst fotogrāfijas un stāsti ar slimniekiem un to tuviniekiem, mediķiem, policistiem, aizvērto krogu un viesnīcu īpašniekiem, tātad cilvēkiem, kurus vīruss ietekmējis vistiešāk. Šādas fotogrāfijas varētu palīdzēt veicināt cilvēkos gan izpratni, gan atbildību daudz spēcīgāk par politiķu drūmajām sejām, vīrusa bumbām un plikiem lokāciju kadriem. Citu realitāti atliek meklēt sociālos tīklos, kamēr vietējos medijos Covid-19 pagaidām ir bezpersoniska seja.