/ Toms Ķencis / Komentārs

Kā mākslīgais intelekts redz Latvijas tēlu un paštēlu?

Kā var nofotografēt nāciju? 2023. gada sākumā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs laida klajā izdevumu par pirmajām latviešu fotogrāfijām Kamēr vēl laiks. Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā. Tikai dažus mēnešu vēlāk sākās Arņa Balčus kūrētā Rīgas Fotomēneša izstāde Mākslīgā intelekta Latvija. Sakritība, ka vienlaikus parādās pētījumi par pašiem senākajiem un jaunākajiem Latvijas un latviešu fotoattēliem, tā vien aicina atskatīties uz nācijas reprezentācijām pēdējo 160 gadu laikā. Turklāt pats pēdējais fotogrāfs – dažādi mākslīgā intelekta (MI) moduļi – ir tik vien kā radoši interpretējis tiešsaistē brīvi pieejamo attēlu kopumu (līdz ar to arī vēsturiskās reprezentācijas prakses, kas ietver gan noteiktu tēmu izvēli un to nosaukšanu, gan vizuālās valodas kodus un plašākus kultūras kontekstus, kuros tie ir veidojušies).

Kā jau jauna tehnoloģija, MI pagaidām vēl ir kā bērna prātā. Savukārt, kā vēsta folklora, ar bērna muti runā patiesība. Vismaz šajā gadījumā tieši MI neveiklība un attēlu saturiskās dīvainības ir dekonstrukcijas iespēja, kas ļauj ieraudzīt citādi – ar ierastu kvalitatīvu vai socioloģisku analīzi – apslēptas attēlošanas noteiksmes. Ja pieņemam, ka MI darbojas kā Lielais Dekonstruktors, kas atklāj statistiski vidējo no pieejamās reprezentāciju kopas, aina par Latviju un latviešiem tā interpretācijā nav gluži spoža. Kā izteiktākie “latviskuma marķieri” (atbildot uz aicinājumu attēlot latviešu kultūru, latviešu tradīcijas u. tml.) izstādei atlasītajās fotogrāfijās parādās sarkanbalt(sarkan)s krāsu kods, dažādi tautastērpu elementi, priekšmeti, kas varētu iederēties Brīvdabas muzeja ekspozīcijā, un vispārēja, noplukusi austrumeiropiska noskaņa.

Latviešu pāris. Dall-E / Arnis Balčus

Protams, Latvijas karoga smalkumi vēl arvien pa laikam nepadodas arī cilvēku aktoriem, it īpaši vietās, no kurām Latvija, Austrija un Polija izskatās aptuveni turpat. MI īstās karoga krāsas un proporcijas būs apguvis gan jau līdz šī gada beigām. Pa to laiku man kā nacionālisma un kultūras mantojuma pētniekam interesantāks šķita mežonīgais etnogrāfisko elementu kokteilis, liekot aizdomāties par skatu uz Latviju no malas. Tautastērpa simboliskā vērtība kopš 19. gadsimta ir nemitīgi augusi apgriezti proporcionāli tā ikdienas lietojumam – jo vairāk cilvēkiem ir iespēju to nevalkāt, jo vairāk tas izsaka kādu identitāti. Līdz ar nācijas veidošanos un identitātes meklējumiem, dažādos reģionos tautastērpus sāk pētīt, kodificēt un skrupulozi klasificēt. Piemēram, pirmo latviešu tautastērpu katalogu izveido mākslinieks, dizainers un tā paša sarkanbaltsarkanā standarta autors Ansis Cīrulis tikai 20. gadsimta 20. gados. Tautastērpi patiesi “nāk modē” tieši dažādu autoritāro un fašistisko režīmu valdīšanas laikā kā daļa no nacionālistiskās varas estetizācijas. Izņēmums nav arī Padomju Savienība, kur etnogrāfiskais apģērbs ļauj ērti komunicēt virspusējas atšķirības brālīgajā tautu saimē – bieži vien uz propagandas plakātiem un citiem materiāliem attēlojot padomju republikas kā tautumeitas stilizētos tautastērpos. MI ir gluži dabīgi atpazinis šo konvenciju un mēģina attēlot latviskos tērpus, tikai tā skats no mums nesasniedzamajiem neironu tīklu un datu mākoņu dziļumiem ja ne gluži atklāj nāciju kailu, tad vismaz izgaismo šādas reprezentatīvās prakses apdullinošo vienveidību plašākā kopumā. Kas mums šķiet svarīgs, no malas raugoties, nav nozīmīgs.

Drūmā Austrumeiropa varētu būt kāds amerikāņu stereotips, bet arī galīgi ne tas, kā mēs sevi redzam vai gribētu parādīt. Ja nu tā ir patiesībā, to būtu vēlams stratēģiski kapitalizēt. Ja nav patiesībā – varbūt pārdomāt valsts lomu nācijas reprezentācijā ne tikai vecmodīgā kvalitatīvā (kampaņu, institūciju, reprezentatīvu izdevumu un pasākumu), bet arī kvantitatīvā skatījumā. Kuri vizuālie un valodas datu korpusi brīvpieejā ir pieejami MI moduļiem – mediatoriem, kuri arvien vairāk un neatkarīgāk noteiks mūsu tautas un valsts tēlu pasaulē ar visām no tā izrietošajām sekām? Kādas ir mūsu iespējas tos valstiski ietekmēt, un ar kādām morāli novecojušu autortiesību barjerām ir mūsu pienākums cīnīties?