Marija Luīze Meļķe: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Tā laikam nedrīkstēja darīt, bet es pavisam nesen apciemoju draugus. Netaisnošos, kāpēc un tamlīdzīgi, vienkārši biju aizgājusi ciemos. Lūk, un teicu, ka nevaru iedomāties fotogrāfiju, par kuru rakstīt, ka tā mani iedvesmo. Tūliņ radās dažādi konceptuāli aizraujoši risinājumi šai likstai, bet prāts šoreiz nenesās uz noteikumu apiešanu – es gribēju tiešām iedomāties kādu fotogrāfiju. Un tieši iedomāties. Bet prātā nāca vai nu varianti, par kuriem man būtu rakstot jāpārsniedz vismaz uz pusi ieteicamais vārdu apjoms, lai būtu vērts to vispār darīt, vai arī šim gadījumam jāizvēlas kaut kas pārmēru pašsaprotams. Kad es domāju par fotogrāfiju, kas iedvesmo, acu priekšā sākas slaidšovs ar Anrī Kartjē-Bresona tipa dzīvības piesildītām bildēm (Lūk, pasaule, kurā es vēlos būt, un tā taču ir šī pati pasaule! Skaistums! Tā es mēdzu skatīties arī uz Jura Justa Rīgas ielu fotogrāfijām, izjūtot lielu pateicību autoram, ka viņš man iedevis lēcu, ar kuru paskatīties vēlreiz uz cilvēkiem un vidi, kura citādi bieži vien nemaz neliekas apburoša), vai tieši ļoti mīlētiem, bet vēl vairāk skaudriem attēliem, kādi tie ir, piemēram, Nenai Goldinai – tas ir tas pārmēru pašsaprotamais scenārijs. Proti, mani šobrīd neinteresē izplūst priekā un rakstīt slavas dziesmas (citādi tas, manuprāt, ir gluži cēls laika pavadīšanas veids, bet, jā, ne tagad, un ne man) darbiem, kuri man personīgi neprasa pamest savu komforta zonu un stāties pretī nezināmajam. Taču es arī negribēju sevi mākslīgi apgādāt ar šim brīdim atbilstošu stāstu, piemēram, speciāli meklējot kaut ko internetā. Iedvesmai bija jābūt jau notikušai, jo likās, ka tikai tā es zināšu, ka neblefoju. Lūk, draugi, palīdziet man. Termiņš, starp citu, rītdien.
“Labi. Kādu fotogrāfiju tu gribētu tagad redzēt?” jautā Beate. “Ārā,” es sāku teikt un saprotu, ka tas arī viss, ko varu pateikt. Es gribētu redzēt fotogrāfiju ārā – un vispār dzīvot šūpuļtīklā, bet ne tikai tāpēc. Es nesaprotu, kāpēc tagad, kad nenotiek stāvēšana rindā uz izstādīšanos mazapmeklētās telpās kādā prestižā kaktā, un arī uz ārzemēm nav iespējams aizbraukt, es neredzu uz ielas un parkos, koku galotnēs un uz māju jumtiem Latvijas mākslu atplaukstam iepriekš neredzētā godībā. Ā, pareizi, varbūt tāpēc, ka nav naudas. Netālu no manām mājām ilgus gadus bija diezgan amizanta reklāmas vieta pie tramvaja sliedēm. Lielais metāla rāmis ar telefona numuru bija piestiprināts pie reklāmas vietai netipiski mazas privātmājas sienas, un es bieži domāju, ka, ja man būtu nauda, es gribētu tur izvietot kādu bezjēdzīgu fotogrāfiju, un tad vērot, kā tā iegūst nozīmi. Un tajā brīdī es turpat, draugu virtuvē, iedomājos par vienu no visšokējošākajām kultūras pieredzēm manā bērnībā. Man varēja būt kādi seši gadi un, man šķiet, es pirmoreiz biju Berlīnē. Man nekad nav veicies ar mērogiem, bet, Berlīnes centrā bija kāda ēka, kas šķita tik liela, kā mana dzimtā pilsēta Cēsis, un pa visu tās nenormāli milzīgo sienu bija izklāta grandioza fotogrāfija – gludekļa reklāma. Un pa tām attēla vietām, kurās bija gludekļa metāla virsmas caurumiņi, ik apmēram piecas minūtes izpūtās īsts tvaiks. Es neko tik iespaidīgu pirms tam nevarēju būt iedomājusies. Andrejs minūtes divdesmit meklēja internetā kādu dokumentālu liecību šai nepārspējamajai (visticamāk kompānijas Philips) instalācijai, bet lielā mērā velti. Iespējams, tā nemaz nebija tāda, kādu to atceros, bet fakts ir tāds, ka šie gludekļi piederēja kādam cilvēkam ar ļoti daudz naudu, un viņš mācēja to izmantot, lai paliekoši satricinātu sešgadīga Austrumeiropas bērna sirdi. Daudz dzirdēts, ka tā Berlīnē notiek, es tikai vienmēr iztēlojos to mazliet citādi. Es esmu ļoti viegli emocionāli saviļņojama, tāpēc esmu skatījusies uz dažnedažādām fotogrāfijām, gan rokām trīcot, gan asarām acīs, gan aizgūtnēm smejoties, gan dvēselei gavilējot, bet, atceroties šo gludekļa reklāmu, man tiešām nešķiet, ka pēc tam viens vienīgs attēls bez unikāli interesanta konteksta būtu uz mani atstājis kaut tuvu tik episku iespaidu.
Kaut kāda fotogrāfija man tomēr bija šim apcerējumam jāpiesaista, tāpēc ierakstīju Google meklētājā – best photography of ironing. Un pirmais piedāvātais attēls man, jāsaka, it nemaz nelika vilties.
