10 minūtes ar Ivaru Grāvleju

Ivars Grāvlejs (1979) ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Latvijas māksliniekiem, viņa darbus mēdz raksturot kā ironiskus, kritiskus un provokatīvus. Latvijā viens no skandalozākajiem Grāvleja projektiem bija karaoke Informatīvi muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu Latvijas fotogrāfu daiļradē, kurā latviešu fotogrāfu darbi tika samiksēti ar pašmāju šlāgerdziesmām, taču ārvalstīs plašu uzmanību izpelnījās britu Mack izdevniecībā izdotā grāmata Early Works, kurā apkopoti viņa pusaudža gados uzņemtās fotogrāfijas, zīmējumi un citi mākslinieciski eksperimenti.

Grāvlejs studējis fotogrāfiju Prāgas FAMU, bet šobrīd pats pasniedz fotogrāfiju Brno un Bratislavā. Viņam ir bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes Rīgā, Prāgā, Budapeštā, Briselē un citur. Šogad viņš piedalās festivālā Rīgas Fotomēnesis, kura programma lielākoties sastāv no dažādām mākslinieku performancēm un mini izstādēm pilsētvidē. Viņa performance Urxova būs skatāma tiešraidē Facebook, ceturtdien, 28. maijā plkst. 19.30. Grāvleja darbi būs skatāmai arī FK ikgadējā izdevumā Latvijas fotogrāfija 2020, kas iznāks jūnija nogalē.

Vai vari atklāt, ko darīsi šī gada Rīgas Fotomēnesī?

No sākotnējās ieceres bija jāatsakās. Atrodos Prāgā un diemžēl uz Latviju tik ātri netikšu. Darīšu to, ar ko nodarbojos jau divus mēnešus – kā ieslodzīts skeneris stalkošu cilvēkus no savas istabas loga Prāgā. Iespējams, ka mans strīms būs garlaicīgs. Kā alternatīvu iesaku skatīties Alfrēda Hičkoka filmu Logs uz sētu (1954).

Kā tu pārdzīvoji pandēmijas laiku?

Kā apdullusi muša vazājos pa tukšajām Prāgas ielām. Ceļoju un iepazinu Čehiju bez tūristiem. Centos motivēt savus studentus, rādot viņiem striptīzu. No grāmatām slaucīju putekļus, jo lasīt nevarēju. Sāku skriet. Meitai mācīju matemātiku. Pēc iespējas mazāk mazgāju rokas, jo brutāli hlorētais ūdens sāka kaitēt manai ādai. Sapņoju par to, kā būtu, ja internets tiktu izslēgts. Visticamāk, ka tad arī nebūtu vairs vīrusa, un cilvēku smadzenēs būtu mazāk adrenalīna un kortizola. Domāju par mūsdienās destruktīvo cinismu, agresīvo mediju teroru un informācijas izolāciju.

Kā tavu ikdienu iespaidoja karantīnas ierobežojumi Čehijā?

Čehijā atrasties sabiedriskā vietā bez sejas maskas var izmaksāt 400 eiro. Bez sejas maskas esi kā nūdists pilsētā. Paslēpties nav kur. Pat mežā ne. Lai pastiprinātu baiļu sajūtu, bieži var dzirdēt sirēnu skaņas un ik pa mirklim sajust policijas klātbūtni. Tiesa gan, šeit policisti ir mazliet tolerantāki nekā Latvijā. Vienlaikus cilvēki pilda policijas funkciju un ar vien vairāk monitorē viens otru.

Pie kādiem projektiem tu šobrīd strādā?

Jā, ir daži projekti, bet par tiem tikai sapņoju. Piemēram, garāmgājējiem, kuri lieto sejas maskas, dāvināt krāsu sprejus, lai tie izskatītos pēc grafiti huligāniem. Cits projekts būtu par pārvietošanos un izsekošanu. Tas varētu saukties Jaunie Latvijas Anarhisti. Latvijā nopirkt daudz mobilos telefonus ar derīgām SIM karēm un aizsūtīt tos uz Čehiju. Tad no Čehijas sūtīt tālāk uz Itāliju, bet no Itālijas nosūtīt atpakaļ uz Čehiju.

Kā, tavuprāt, mainīsies kultūras dzīve pandēmijas laikmetā?

Nezinu. Būtu muļķīgi turpināt paternu, kādā esam pieraduši raudzīties uz pasauli, un izlikties, ka nekas nav noticis. Tajā pašā laikā man noteikti besīs māksla, kas būs par Covid-19 pandēmiju. Manuprāt, tas tikai kultivēs bailes un totalitārisma kulmināciju. Iespējams, ka tas, ko mēs līdz šim definējām kā pornogrāfiju, kļūs par dominējošo kultūras dzīves sastāvdaļu.