Vienas fotogrāfijas stāsts: Elīna Semane

Elīna Semane ir māksliniece, kuras darbi skatītāju neatsāj vienaldzīgu. Ar mobilo tālruni uzņemtās fotogrāfijas – pašportreti, draugi un paziņas dažādās neformālās situācijās – lielākoties ir pielādētas ar ekstrēmām emocijām, kas var raisīt pretrunīgas reakcijas. Viņas jaunākā fotosērija Viss ir sūds, izņemot čuras iekļauta šī gada drukātajā izdevumā Latvijas fotogrāfija 2020, kas iznāks pēc nepilna mēneša, bet improvizēta fotoizstāde un performance ar tādu pašu nosaukumu būs aplūkojama jau rītvakar festivāla Rīgas Fotomēnesis ietvaros. Pasākumam varēs sekot 10. jūnijā plkst. 19.00 festivāla Facebook lapā.

Elīna ir izvēlējusies pastāstīt par kādu savu pašportretu, kas uzņemts pirms nepilna gada. “Šī fotogrāfija tapusi pēc vienas no manām visradikālākajām ballītēm,” stāsta Elīna, kura savos darbos nebaidās runāt par tādām tabu tēmām, kā depresija, nāve un pašiznīcināšanās. “Manam draugam Rūdolfam bija dzimšanas diena, kas notika bārā Bolderāja. Tovakar uzstājās Armands Benders, kurš nenormāli šķībi spēlēja un dziedāja dažādus šlāģerus. Man tas šķita brīnišķīgi. Mēs ēdām ikru maizes, kuras man negaršo, bet tā bija vienīgā uzkoda pie šņabja. Pēc tam mēs barā braukājām ar riteņiem pa Upīša ielas vidu un skaļi dziedājām The Doors dziesmu Break On Through (To The Other Side). Tad devāmies uz bāru Čē, un viss aizgāja pašplūsmā. Tur tapa vairāki dark video, kurus Didzis Kalniņš uzņēma ar manu mobilo telefonu, bet pēc tam es tos izdzēsu, ko vēlāk nožēloju. Vienā no tiem bija nofilmēts, kā uz dīvāniņa guļ kāds džeks, kuram es, nez kapēc, izdomāju uzvemt, taču man īsti nenāca vēmiens. Priecājos, ka viņš uz mani nedusmojas. Mājās atgriezos ap septiņiem rītā un vēl ilgu laiku norunāju pa telefonu ar savu labāko draugu, “ trako nakti atceras Elīna. “Man mugurā bija vilnas džemperis, biju nenormāli nosvīdusi.” Tieši tad arī tapis pašportrets, lai gan uzņemšanas brīdi viņa vairs neatceras. “Man ir daudz tādu bilžu, par kurām neatceros, kad tās ir uzņemtas, parasti tās atklāju vairākas dienas vēlāk. Taču tas nebūt tā nav vienmēr. Šajā brīdī fotografēju sevi, lai iegūtu kādu piemiņu no notikuma. Tas noteikti pērn bija visdrūmākais brīdis.”

Elīnas fotogrāfijas ir atklātas un drosmīgas, tajās nereti redzama arī viņa pati dažādos dvēseles stāvokļos, kas varētu radīt priekšstatu, ka šādās situācijās viņa nonāk regulāri. “Tā ir tikai viena diena. Tas nenozīmē, ka šādi ir katru dienu. Tai pat laikā es ļaujos dzīvei, ko tā piespēlē”, apgalvo Semane, piekrītot performanču māksliniecei Marinai Abramovičai, ka kontrole ir jāuzņemas par saviem darbiem, nevis par savu dzīvi. Elīna sevi neuzskata par feministi, tomēr viņas fotogrāfijas raksturo dumpinieciskums par to, kā sievietei būtu jaizskatās. “Man ir noruna ar draugiem, ka, lai arī cik sūdīgi nebūtu, es drīkstu viņus fotografēt. Citi cilvēki parasti fotografē kaut ko tradicionāli skaistu, bet es mēdzu iemūžināt arī dzīves nežēlīgākos mirkļus. Es neatsakos no šādiem brīžiem un nemēģinu tos izslēgt no savas dzīves. Pie tam, tie vēlāk labi darbojas kā pašizpētes process par notikušo.”