Laimes meklētājs

Es varu tikai aptuveni iztēloties, kā tas ir, kad pētnieku komanda atrod ieeju aizmūrētās kapenēs vai izceļ nogrimušu kuģi ar visiem tajā nogrimušajiem vēsturiskajiem artefaktiem. Kad atver lādi, kas līdz malām pilna ar vērtslietām, no kurām katra nes sevī senu stāstu, noslēpumu un atklāsmes par cilvēces attīstības vēsturi. Es, protams, nevaru zināt, kā ir īstenībā, bet man ir priekšstats par zeltainu gaismu, kas, atverot lādes vāku, iespīd atklājēju sejās, pat ja lādē atrodas tikai melnas monētas. Tāpat priekšstats par lāpas silto gaismu, kas piramīdas tumšajā ejā pirmo reizi izgaismo kādu sena teksta un zīmējuma fragmentu, kuru neviens šajā laikmetā vēl nespēj ne izlasīt, ne novērtēt, bet tikai nojaust tā vērtību. Tumšā eja tad kļūst līdzīga kādam koridoram mūsu prātos, kurš tikai ved uz apziņu un saprašanu, brīdī, kad tajā vēl nedefinēta atmirdz atmiņas vai patiesības gaisma.

Šāda, mazliet misticisma apdvesta gaisma šomēnes iespīd sejās apmeklētājiem Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kura zālēs Rīgas Fotomēneša ietvaros apskatāma Ata Ieviņa personālizstāde Faraona dārgumi. No pēdējā laikā muzejā redzētajām ekspozīcijām šī pirmkārt atšķiras ar savu trajektoriju. Šeit nav pirmā, otrā, trešā darba, gar kuriem, secīgi virzoties, pamazām atklātos stāsts, nav arī nosaukumu, kas dotu konceptuālas norādes uz mākslas darbā redzamo, šķietami nav priekšzināšanu un noteikumu, kā tos aplūkot, ja neskaita pazīstamā autora vārdu un viņam raksturīgo tehniku. Abās muzeja zālēs izstādītie darbi atklājas kā jau faraona dārgumi – apņemot no visām pusēm un liekot uz brīdi apjukt no krāšņuma – uz kuru pusi iet, kuru pirmo skatīties, kāds ir rituāls šajā svešajā templī? Bet tur ir arī centrālais altāris ar mākslinieka vārdu un trim atvērtām lādītēm, kurās ieliktas trīs “labas lietas” jeb trīs simboliski artefakti, kas raksturo Ieviņa darbus: 1) sagraizītu fotogrāfiju un filmu fragmenti – kā Ieviņa darbu izejmateriāls, 2) sažuvis auglis – kā eksistējošu lietu mumificēšanas un vecināšanas process, 3) plīvuru, sietiņu un zelta kārtīte – apdare, kas saglabātajām liecībām piešķir mazliet noslēpuma, ļaujot skatītājam iedarbināt vēl kādu citu maņu, bez piecām zināmajām.

Kas definē “dārgumu”? Tā ir lieta, kam piemīt vērtība un nezināmā aura, majestātiskums, izredzētība, vārdos nepasakāmais, bet sajūtamais. Tas ir viss, ko es varu pateikt par dārgumiem, bet Atis Ieviņš zina vairāk – viņš tos pēta jau gadu desmitiem, cenšoties tos savās alķīmiķa laboratorijās sintezēt dārgumus jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad uzsācis eksperimentus ar glezniecības un fotogrāfijas apvienošanu. Viņš ir absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratīvās noformēšanas nodaļu, studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, kur aizsākas viņa interese par šķiedru, jaunu tekstūru meklējumi, aizrāvies ar fotokodinājumiem un vēlāk ar sietspiedes tehniku. Ieviņš strādā autortehnikā, kuru pats dēvē par “foto sietspīdi” un kuras mērķis ir piešķirt sūbējumu, vērtību, mūžību kādam tagadnes realitātes fragmentam.

Kā reportāžu fotogrāfs Ieviņš daudzu gadu desmitu garumā ir izbraukājis pilsētas un perifēriju, klaiņojumos ar riteni piekļūstot maz izpētītām teritorijām, piedalījies daudzos vēsturiskos un kultūras notikumos un saglabājis liecības neskaitāmām vietām un reālijām, kuru vairs nav. Viņam ir milzīgi fotogrāfiju un negatīvu krājumi, paša uzņemti zelta fondi ar Rīgas Modes modelēm, klusajām dabām, ainavām. Šo bagātību viņš pārstrādā asamblāžās – daudzslāņainās, plaši interpretējamās kompozīcijās, kurās izmanto savas fotogrāfijas, veicot ar tām dažādas manipulācijas, deformācijas, liekot uzslāņojumus. Ieviņš ir pēcapstrādes meistars, dzīvs, elpojošs fotošops.

Šīs asamblāžas tad nu arī ir Faraona dārgumi, un katrā no tiem izlasāms vesels stāsts jeb pasaka – tā ritmā, kārtās un krāsās, kas ved skatītāju dziļumā, nevis no viena darba pie cita. Principā var atnākt un apstāties arī tikai pie viena Ieviņa darba un ilgi pētīt, ko tajā atpazīsti un kas tajā no dažādiem attālumiem un leņķiem parādās. Mēģināt lobīt kārtu pa kārtai, cenšoties saprast, no kā tas veidots, un/vai ļaut nesaprotamajam uz tevi iedarboties. Darbiem raksturīgi, ka tajos ietverts kāds viens vairāk atpazīstams fotogrāfijas fragments, zīmīgs cilvēka vai putna veidols, preses fotogrāfija, teksta fragments vai ready-made priekšmets – kāds konkrētāks, laikmetu raksturojošs pieturas punkts, no kura sākt ieskatīšanos. Fotogrāfijas motīvs asamblāžās reizēm parādās tikai kā nospiedums vai atpazīstama taisnstūra malu proporcija, šur tur pavīd fotofilmiņas robotā maliņa, kas asociatīvi saplūst ar apkaklītes vai apakšsvārka malas mežģīni. Pārējie elementi ir minami, šifrējami, daži neatšifrējami. Arī darbos, kuros fotogrāfijas šķietami nav, tās klātbūtne tomēr kļūst detektējama formā, dažreiz par to atgādina rāmis, dažreiz albuma vāks. Skatīšanās notiek, kā kārtu pa kārtai urbjoties cauri daudzus gadu desmitus līmētām tapetēm vai caur albumu vāku kartona slāņiem – tas ir process, kuru mēs katrs kaut reizi, kaut vai bērnībā, esam darījuši – ar mazliet destruktīvu interesi izšķīdinājuši kartonu vai, palielināmajā stiklā koncentrējot saules staru, pakāpeniski pa slāņiem dedzinājuši caurumu, ar baudu paplēsuši nost tapešu kārtas. Katrā no mums kaut neliela indeve ir paskrubināt kārtas, lai paskatītos, kas ir apkašā lietām un sienām, kuras veido redzamo pasauli.

Bet Atis Ieviņš ir šī procesa meistars. Viņš staigā pa pasauli, pētīdams, no kā tā ir veidota, apbraukā pamestas mājas, ielien bēniņos, atplēš tapetes un vecus izolācijas materiālus, izpēta armatūru, krāsvielas, rūsu, trūdus, pelējumu – seko tam, kā kārtu pa kārtai noārdās esošais, lai no šī izšķīšanas procesa mācītos radīt. Lai mācītos pakāpeniski likt atpakaļ jūkošās un trūdošās lietas, sastiprināt, salīmēt un piekodināt ar izturīgāku vielu, lai apturētu sadalīšanās procesu un tā blaknes – lai nofiksētu rūsas putekļus, kad tie mirdzoši uzvirmo caur bēniņu logu iespīdējušā saules starā, vai iekonservētu dzelti, kas nenovēršami piemeklē attēlu, no kura mūžam jauns pretī raudzīsies mums svarīgais cilvēks vai īsais laimes brīdis.

Tādā veidā Atis Ieviņš mācās radīt dārgumu no atmiņas, kura reizēm ir bijusi tikai īss uzplaiksnījums. Viņš ar to piesūcina mēbeļu kartonus, apstrādā ar skābi, noklāj lakām, piesvilina ar lodlampu – it kā spītējot digitālās pēcsapstrādes laikmetam, taču tajā nav jūtama kritika vai laikmetīgo tehniku noliegums. Mākslinieks ar entuziasmu sagaida arī jaunus, modernus materiālus vai dodas klejojumos internetā, taču viņš tikai grib pats ar paša atrastiem līdzekļiem veikt savu attēlu modificēšanu, jo šī procesa fiziskums veido viņa mākslu. Tomēr arī rezultāts nav nesvarīgs – Ieviņa asamblāžas ir pabeigtas, novestas līdz harmoniskai pilnībai, visas kārtas sastājušās savās vietās, viens stāsts ir pabeigts un atmirdz pats sevī.

Ieviņš ir strādājis arī pie interjeriem, un viens no projektiem, par kuru mākslinieks pats mīl stāstīt, ir sienas flīzes (80×110) dzīvās mūzikas kafejnīcā Arhitekts – kāda no šīm relikvijām aplūkojam arī izstādē ar visu laiviņu, kurā tik pat labi pa Daugavu brauc senie līvi vai pa Nīlu piramīdu cēlāji. Vai bēgļi pa Vidusjūru vai citi laimes meklētāji, kā min pats autors, piemetinot, ka viņa mīļākais materiāls pēdējā laikā ir “brīnumainās folijas” vai siltumsegas, kuras var salocīt mazā kvadrātiņā un kuras palīdz neatdzist ķermenim – viņš tās dāsni izmanto, lai piešķirtu saviem darbiem zeltainu mirdzumu. Tagadne, pagātne, dažādas kultūras un ģeogrāfiskās vietas ar apbrīnojamu vieglumu savietojas vienā Ieviņa kompozīcijā.

Ideja par dzīvās mūzikas restorāna interjeru palīdz saprast arī to, kā uz Ieviņa darbiem skatīties. Arhitekts savulaik bija viena no retajām šāda tipa kafejnīcām, kurā vieni un tie paši viesi iegriezās daudzkārt un sēdēja stundām – dekoratīvās interjera flīzes radītas tieši viņiem, kas, pamazām noreibdami, stundām ilgi sēdēs pustumsā, uz tām skatoties. Mākslinieks ir padomājis par to, lai ikreiz citā leņķī, gaismā, stundā vai atmosfērā apmeklētāji atklātu un saskatītu jaunu niansi, jēgu un kārtu, kuru autors tajā varbūt pat neapzināti ir ielicis. Šie darbi paredz dziļu, ilgu un cilvēcisku vērojumu, atrodoties tepat sadzīviskajā tagadnē, nevis pazemīgi un nostalģiski meklējot vērtīgo tikai zaudētā senatnē. Ieviņš atklāj kārtas, kas ir tagadnei apakšā, bet caur greznojošu zelta filtru palīdz ieraudzīt esošo. Viņš it kā ieliek skatītāju starp lappusēm albumā, kurš šķirams no pagātnes līdz nākotnei, ļaujot spilgti sajust to, ka šodienas kārtai klāsies pāri citas, kā tās līdz šim ir klājušās.

“Kad tu beigsi reiz bojāt labas fotogrāfijas?” – Ieviņam reiz vaicājis fotokluba Rīga mākslinieciskais vadītājs. Tik pat labi kāds varētu jautāt – kāpēc šīs gleznas izstādītas Fotogrāfijas muzejā? Tāpēc, ka fotogrāfijas māksla jau labu laiku ir daudz vairāk par meistarīgi uzņemtu kadru, tā ir realitātes nospiedums, kas uzdod jautājumu par attālumu un laiku, kas mūs no tā šķir. Ieviņš šo jautājumu paceļ ļoti augstā līmenī, vienlaikus reflektējot par lokālo, globālo un mākslas vēsturi, bet izmantojot tikai divus rakstītus vārdus šajā kontemplācijā – savu vārdu un izstādes nosaukumu. Ir aizkustinoši vērot, kā viņš cenšas – varbūt naivi, varbūt fanātiski un mazliet kičīgi – piešķirt fotogrāfijai vērtību kā priekšmetam… Cik viņš labi to pazīst un cik viņš ļoti tai tic. Kā viņš nepaguris cenšas atrast jaunus veidus, kā iemūžināt laicīgo un aizejošo, pienaglot to, iekodināt, pielīmēt, piesūcināt ar vielām, lai tas neizbalē, nepazūd vai lai izbalē apzināti, ar jēgu, skaisti noveco un kaut kādā formā turpina eksistēt tūkstošiem gadu. Jo dārgumu, šķiet, ir spējīgs radīt tikai cilvēks, kuram pašam esošais mirklis ir ļoti dārgs.