Mākslīgā intelekta seja

Jurģis Peters ir jauno mediju mākslinieks, un meklējumos Google ar viņa vārdu un uzvārdu redzami tādu darbu nosaukumi kā “Alternatīvās realitātes” un “Dievišķā tēli”, iezīmējot mākslinieka interesi reliģijas un realitātes tēmās, kā arī mākslīgajā intelektā gan kā mākslinieciskā līdzeklī, gan kā izpētes objektā. Savukārt ISSP Galerijā līdz 7. septembrim skatāma Petera personālizstāde Sintētiskā klātbūtne, kurā spocīgā aurā¹⁾Šādu vārdu savienojumu par savu izstādi izmanto pats mākslinieks. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/17.07.2023-rotaliga-un-izzinosa-satiksanas-ar-maksligo-intelektu-jurga-petera-personalizstade-sintetiska-klatbutne.a516637/ mākslinieks reflektē par cilvēka, mākslīgā intelekta un ticības mijiedarbību.

Daļa izstādes apskatāma jau no ārpuses – galerijas logus klāj lielformāta attēls, kurā redzama mākslīgā intelekta interpretācija par svēto atveidiem gleznās. Galerijā apskatāmas divas instalācijas un svēto attēlojums uz auduma. Galvenā intalācija, kuras vārdā nosaukta arī izstāde, ir interaktīva: sensors, reaģējot uz cilvēka labās rokas kustību, izstrādā reneasenses, flāmu un baroka laika gleznu sejas, kas pārplūst cita citā, mainoties vaibstiem, dzimumam, matiem pārtopot cepurē vai īsiem rugājiem – biezā bārdā. Viņi visi raugās skatītājam acīs, iznirstot no krāsu nekurienes un atgriežoties turpat, pārtopot abstrakcijās, kurās nekas vairs nav nolasāms. Otrā instalācijā astoņu minūšu garumā mainās mākslīgā intelekta radītu roku attēli; rokas maina pozīcijas, pirksti – izmērus. Tās it kā iegrimst ūdenī, izmaina formu un atkal parādās virs ūdens virsmas. Attēla nomainīšanās ātrums ritmiski saskan ar otras instalācijas skaņu. Instalācijas ievelk un notur uzmanību, bet pati izstāde kopumā šķiet ķermeniska, ciktāl skatītājs darbojas ar ķermeni, klābūtni, bet izstādītajos darbos īpaša uzmanība pievērsta rokām un sejām. Izstādes aprakstā samērā daudz izceltā reliģijas tēma tomēr šķiet vairāk paliekam galerijas ārpusē gan burtiski (jo tur atrodas darbs), gan tēlaini, jo ticības tēma vairs tik ļoti nav nolasāma instalācijās, izņemot otrās instalācijas gaismas riņķi, kas atgādina oreolu. Reliģiskais gan paliek manās asociācijās par galveno instalāciju – kustinot roku, skatītājs ieņem diriģenta pozīciju, izjūt savu klātbūtni, kaut ko rada vai liek kaut kam notikt, gluži kā Vecās Derības Jēzus, kurš paceļ roku, un jūra atveras. Rokas kustība ir neliels akts, kas neprasa piepūli, bet rada daudz un no nekā – dažās sekundēs rodas sejas, kurās sintezēta glezniecības vēsture. Attēla tapšanai vairs nav nepieciešama klātbūtne vai dārgs molberts. Mākslīgais intelekts Petera izstādē rāda tiešām simbiotiskas cilvēka un tehnoloģiju attiecības, tomēr ne mākslīgā intelekta pārākumu – sajūtot cilvēka klātbūtni, mākslīgais intelekts arī kļūst cilvēcisks, proti, rāda cilvēkus, radot iespaidu, ka mašīna pielāgojas mums, cilvēkiem, strādā mūsu labā un palīdz mums.

Vēl viena būtiska dimensija galvenajai instalācijai ir sejas koncepts. Izstādes aprakstā teikts, ka seja franču filozofa Žila Delēza izpratnē ir komunikācijas instruments, kas pauž emocijas. Mākslīgā intelekta sejas līdz galam vai pa īstam nav sejas, jo tās nepauž īstas emocijas, bet ko tad tās vēsta? Peters jautā – vai tas nav svešums tā pilnībā, svešums, kuru mūsu kā cilvēku kapacitātes nevar uztvert? Šī tēma gan izstādes ietvaros nešķiet izsvērsta līdz galam; drīzāk dominē pozitīvs skatījums uz cilvēka un mākslīgā intelekta attiecībām, nevis tiek iezīmēta realitāte, kurā cilvēcei būtu jācīnās pret intelektu, kurš būs pārņēmis varu arī pār mums. Izstādes atmosfēra ir nedaudz baisa un ērmīga, bet arī rotaļīga un neuzbrūkoša. Peters izsaka versiju, ka mākslīgais intelekts varētu piedāvāt tādu virtuālo reliģiju, kas mūs padara vienotākus, empātiskākus, pazemīgākus un disciplinētākus, cilvēciskākus. Tas savukārt liek domāt par cilvēka jēdzienu, kurš izsenis veidots, nošķirot cilvēkus no dzīvniekiem kā zemākām radībām. Varbūt patlaban cilvēka definīciju nosaka nevis viņa atšķirības no dzīvniekiem, bet no mākslīgā intelekta? Un tiktāl mākslīgais intelekts būs būtiskā dimensijā mainījis to, ko domājam par sevi kā cilvēci.

Mākslīgais intelekts citu algoritmu, programmu un mašīnu starpā izceļas ar to, ka tas ir dinamisks – tas ir pašdarbīgs, visu laiku mācās darbībā, līdz ar to nostiprinās iespaids, ka tas ir kaut kas dzīvs. Arī valodā var novērot, ka jau tagad par ChatGPT runā trešajā personā, rādot cilvēku tendenci robotu personificēt, un pat novērojama tāda parādība kā iemīlēšanās robotos (robosexuality), redzot tos kā emocionālas būtnes. Mainīgums un paškustība piemīt ne tikai dzīvajam, bet arī mašīnai, tādējādi izstāde var likt arī pārvērtēt to, ko uzskatām par dzīvu un ko ne. Filozofe Donna Haraveja posthumānismu ieskicējošā esejā Kiborgu manifests norāda uz izplatītu uzskats, ka tehnoloģijas glābs cilvēci vai arī apvienos visu cilvēci vienā lielā kopībā, atjaunojot zaudētās saites, lai cīnītos pret mākslīgā intelekta varu. Haravejasprāt, būtu drīzāk jāatzīst sava neskaidrā robeža ar dzīvniekiem, mašīnām un mākslīgo, jo tas ļautu pārvarēt dažādas dualitātes, kas vienmēr paredz hierarhiju, galvenokārt cilvēka varu pār pasauli, iztēlojoties sevi par pārāku. Petera izstāde tomēr saglabā nošķīrumu starp cilvēku, uz kura reālu klābūtni telpā un laikā reaģē sensors, un sejām, kas pārtop abstrakcijās, citiem vārdiem, starp cilvēku un mašīnu. Galvenajā instalācijā mākslīgais intelekts viegli pakļaujas skatītāja darbībām – pietiek pacelt roku un attēls rodas –, bet estētika liek justies neomulīgi, baisi. Instalācijā, kurā redzamas rokas, tiek parādīta mākslīgā intelekta pašattīstībā balstītā daba, bet arī neprasmīgums, neveiklums, kļūdainums, kas arī to liek vairāk uztvert kā dzīvu radību, kura kļūdās, nevis perfektu augstāko būtni, kas glābs.

Doma par mākslīgo intelektu kā pārāku par cilvēku objektivitātes spējā man šķiet samērā bīstama – mākslīgais intelekts tiek barots ar to informāciju, ko ir radījuši cilvēki, un šajā informācijā ir stereotipi, kurus mākslīgais intelekts atražo. Par mākslīgā intelekta fotogrāfiju vienveidību un tendencēm Mārtiņš Eņģelis Arņa Balčus kūrētajā Rīgas Fotomēneša izstādē Mākslīgā intelekta Latvija norāda, ka, ierakstot mākslīgā intelekta attēlu ģeneratorā vārdu “Rīga”, piedāvātie attēli ir panorāmas skats no augšas, visbiežāk Vecrīgas jumti. Bet tieši šādus attēlus mākslīgais intelekts piedāvā, jo tie ir pirmie piedāvātie arī Google. Petera izstādē pamanu, ka cilvēku rokas ir gaišas ādaskrāsas cilvēku rokas, bet sejas, ko redzam, lielākoties ir vīriešu sejas. Arī mākslinieks norāda, ka darbā intencionāli nav iecerējis atsauci uz kristietību, taču kristietības motīvi lauztin laužas mākslīgā intelekta veidotajā fotogrāfijā.

Nu jau labi pazīstamo jēdzienu “uncanny valley” 1970. gadā piesaka japāņu robotiķis Mašario Mori, norādot, ka roboti ar cilvēciskām īpašībām cilvēkiem šķiet simpātiski un patīkami, taču, sasniedzot kādu robežu, kurā tie ir pārāk cilvēciski, cilvēkiem ir emocionāls diskomforts un nepatika. Savukārt nākamajā punktā, kurā roboti nav atšķirami no cilvēkiem, tie atkal ir patīkami. Mori izstrādā grafiku, kurā ataino arī to, ka nepatīkamā izjūta rodas tajos brīžos, kad robots atgādina līķi vai zombiju, atgādinot par mūsu bailēm no nāves. Mori pretīguma izjūtu skaidro ar reakciju uz nāves un slimību draudiem (interesanti, ka draudzene, ar kuru otrreiz apmeklēju izstādi, teica, ka sejas viņai atgādina mirušu cilvēku, ko tieši no rīta redzēja izvedam no blakus mājas). Petera izstādē jūtams neomulīgums, baismas, neērtums, un instalācija Sintētiskā klātbūtne ar mainīgajiem parametriem ļauj sastapties gan ar tādām sejām, kuras biedē, gan tādām, kuras šķiet patīkamas. Izstādes kontekstā neērtums šķiet saistīts tieši ar sejas izkropļotību, kas rada saskarsmi ar cilvēkveidīgām būtnēm, kuras tomēr nav klasificējamas kā cilvēki. Tas ir svešais, bet līdzīgais, ko pagaidām ir grūti konceptualizēt.

Petera izstāde ir ne tikai konceptuāli un mākslinieciski veiksmīga, bet arī īstajā laikā, kad robežas starp īsto un neīsto, dzīvo un nedzīvo, cilvēku un mašīnu kļūst arvien neskaidrākas. Varbūt tieši intuīcija palīdzēs atšķirt reālo no nereālā – mākslīgās sejas tomēr izdodas kaut kā atšķirt, bet neizdodas paskaidrot, pēc kā tieši. Vai arī mēs saražosim mākslīgus attēlus, ko vairs nespēsim atšķirt no īstiem, un tad ražosim jaunas mašīnas, kas palīdzēs mums atšķirt to, ko paši esam saražojuši no īstā. Ironiski, bet varbūt reāli.