Gaismas un siltuma pienākumi

Kauņas Fotogrāfijas galerijā līdz 30. augustam aplūkojama Janas Kukaines kūrētā izstāde Siltumnīcas mūza. Izstādes ietvaros turpināts aplūkot tēmas un jautājumus, ar ko mums saistās Janas Kukaines pētnieciskā un kuratoriskā darbība – caur feminisma teoriju un ideju prizmu izgaismota sievietes pieredze un šīs pieredzes attiecības ar sabiedrības gaidām, normām, stereotipiem un vispārpieņēmumiem, kas tiek projicēti viņas virzienā. Izstādes Siltumnīcas mūza koncepcijas pamatu veido niansēta, bet vienlaikus pamatīga teorētiskā bāze, kas šoreiz aptver dzimtes, telpas un darba savstarpējās pārklāšanās vektorus un to lomu sievietes dzīvē. Siltumnīcas metafora sevī ietver gan dzīvības rašanās vietu, gan zināmu izolāciju, un abi šie aspekti dažādos veidos caurvij izstādes darbus. Siltumnīcas motīvā kuratore saredzējusi iespēju runāt par plaša spektra parādībām – pavadtekstā tiek minēta gan sievietes mitoloģiskā piesaiste dabas un zemes auglības funkcijām, gan Austrumeiropas viesstrādnieku migrācija uz labāk apmaksāta darba iespējām Rietumu valstu plantācijās, visbeidzot arī pandēmijas laika aktualizētā urbānā dārzniecība un zaļā dzīvesveida ekskluzivitāte.

Par izstādes dominējošo aspektu tomēr kļūst siltumnīca kā telpa un tās konfrontēšana ar tradicionālajiem priekšstatiem par “sievietes vietu”. Sievietes attiecības ar telpu ir veidojušas fundamentāli svarīgu pespektīvu feminisma ideju attīstībā un nav zaudējušas savu aktualitāti arī mūsdienās. Atminēsimies Virdžīnijas Vulfas eseju Sava istaba, igauņu mākslinieces Līnas Sības foto projektu Sieviete neaizņem daudz vietas vai nu jau hrestomātiskos feminisma pētnieču Lindas Nohlinas un Grizeldas Pollokas rakstus par to, kā telpas koncepcija impresionisma un modernisma glezniecībā atspoguļoja tā laika priekšstatus par sievietes lomu un funkcijām sabiedrībā. Arī mūsdienu publiskajā telpā bieži vien parādās “atgādinājumi” par sievietes pienākumiem sargāt pavardu, vienlaikus akli ignorējot faktu, ka sievietei mājas visbiežāk ir otrā darba, nevis atpūtas vieta. Bērnu audzināšana un mājas spodrināšana joprojām tiek uztverti kā dabiski sieviešu pienākumi, kuru vienīgais atalgojums ir pašas prieks par iespēju kalpot.

Līdzīgs tematiskais rāmis bija arī Janas Kukaines kūrētajā izstādē Silta, jauka istabiņa (2019, Kultūras pils Ziemeļblāzma), kurā tika kritizēti tradicionālie priekšstati par sievietes pienākumiem ģimenē, mākslas darbos uzsverot nepieciešamību arī sievietei pašai sajust istabas siltumu un jaukumu, ne tikai to ģenerēt citu vajadzībām. Vienlaikus Kauņas Fotogrāfijas galerijā redzamā ekspozīcija ir arī pietiekami atšķirīga, pirmkārt, tā pievēršas citiem “sievietes telpas” aspektiem, ne tikai mājām, otrkārt, izstādes kūrēšanas metode balstās uz brīvākām, elastīgākām attiecībām starp pamatvēstījumu un mākslas darbiem – Siltumnīcas mūzas stāsts tiek pasniegts ne tik ilustratīvi tiešā veidā kā iepriekšējos Janas Kukaines projektos, līdz ar to tiek izveidota plašāka telpa starp izstādes teorētisko uzstādījumu un skatītāja uztveres iespējām, asociācijām. Laikmetā, kurā kultūras artefakti bieži vien tiek izmantoti par statiskas informācijas izpušķotāju un izskaistinātāju, manuprāt, ir svarīgi izstādes veidošanā sajust un saglabāt līdzsvaru starp katra mākslas darba autonomo pašvērtību un tā spēju iekļauties plašākos naratīvos, tos papildināt, atmaskot vai izgaismot, un šajā gadījumā tas ir izdevies.

Atšķirībā no iepriekš minētajiem kultūras piemēriem, kuros mākslinieciski interpretētas sievietes attiecības ar apkārtējo vidi, izstādē “Siltumnīcas mūza” sieviete ir tā, kas pati lēnām vēro savu telpu, viņa nav pakļauta svešam skatienam. Tādējādi arī izstādes fokuss no izolētības un ieslodzītības ir pārvirzīts uz sievietes spēju radīt jēgpilno, dzīvo, kā arī uzsvērt sievietes pārvaldītās telpas “auglību” gan izjautājoši ironiskā nozīmē, gan bioloģiski burtiskā. Izstāde iekārtota pēc mājvietas principa – ekspozīcija sākas ar rūpīgi izveidotu siltumnīcas improvizāciju ar īstiem dārzeņu stādiem, caur gaiteņa galeriju tā pārtop dzīvojamā istabā ar “televizoru” un grāmatplauktu, kurā atlasīta ar izstādes tēmām saistītā literatūra, un nobeigumā seko neliela “bērnistaba”. Šāda scenogrāfija organiski izriet no izstādes tēmas un arī izceļ tos aspektus, kas abstrakti neitrālā baltā kuba telpā kļūtu dekoratīvi – šāds plānojums skatītājam neļauj būt pasīvam novērotājam.

Darbs un privātā dzīve, privātā telpa un darba telpa izstādē Siltumnīcas mūza savstarpēji pārklājas, ilustrējot arī šo pārklāšanos sieviešu ikdienas dzīvē. Interesanti, ka no kuratores pozīcijām tā tiek atklāta nevis kā nevienlīdzības forma vai sievietes “spēka” avots, bet drīzāk piesaka un atklāj, manifestē un padara redzamu šo pieredzi pašu par sevi, iztiekot bez kategoriskiem vērtējumiem. Šī pozīcija raksturīga arī izstādes darbiem, kas par sievietes dzīves un darba telpu vēsta caur novērojumiem, uzklausīšanu, dokumentēšanu – izstādes mākslinieces savos darbos radījušas platformu citu sieviešu stāstiem vai Elīnas Brasliņas darbā radošas pašizpausmes iespējām. Klasiskais privātās/publiskās telpas nošķīrums tiek paplašināts ar siltumnīcu kā vēl vienu mentālās telpas kategoriju – daļēji privāta telpa, kas paredzēta “publiskā” labuma radīšanai, telpa, kurai nepieciešama gaisma, siltums un rūpes.

Par izstādes vizualās identitātes attēlu kalpo lietuviešu fotogrāfes Irēnas Giedraitienes fotogrāfija no sērijas Laborers. Greenhouse factory. Vilnius (1975), kurā autore fiksējusi sievietes, kuras strādā milzu siltumnīcu angāros. Tā ir padomju darba dzīves dokumentācija, kurā ideoloģiskās prasības pēc pozitīvisma un sociālisma iekārtas slavināšanas līdzsvaro portretēto ļaužu dabiskums, vitalitāte iepretim (un vienlaikus cieši kopā) ar nedzīvajām propagandas dogmām. Giedraitienes fotogrāfijas izstādē, pirmkārt, iekļaujas kā postpadomju sabiedrībās joprojām aktuāli pašrefleksijas rīki, jo tie ilustrē neviennozīmīgo padomju mentalitātes mantojumu, tā nospiedumus mūsdienu cilvēku domāšanā, attieksmē pret ķermeni, seksualitāti, reproduktivitāti. Otrkārt, tā ir pati industriālā siltumnīca, kas no hobijdārziņa pārvērsta par milzu audzētavu, kurā prioritāra ir efektivitāte un produktivitāte, nevis saikne ar dzīvo. Attēli atgādina par padomju feminisma binaritāti – balsstiesības, dzimumu vienlīdzība publiskajā telpā, vienlaikus ignorējot tiesības uz brīvību privātajā dzīvē un pietuvinot abus dzimumus aseksuāliem bezdzimumu robotiem, kas kalpo sabiedrībai, nevis savām privātajām vēlmēm. Neticēt dzimumu vienlīdzībai, ko sludināja oficiālā vara, nozīmēja pakļaut sevi briesmām. Mēģinājumi pārvarēt šo traumu, kas sakņojas no padomju perioda mantotajā ambivalentajā attieksmē pret dzimumu vienlīdzību, ir būtiska Austrumeiropas reģiona feminisma diskursa šķautne, ko atklāj arī Giedraitienes fotogrāfijas.

Ziemeļīrijas mākslinieces Klēras Galagēras fotogrāfijās redzamais ir diametriāli pretējs – tā ir melanholiska ikdienas rutīna, kurā par cilvēku dzīvi stāsta šīs dzīves priekšmetiskā vide. Fotogrāfiju sērijas Domestic Drift (2011) un The Second Shift (2019) var uzlūkot kā ironiskas vanitas žanra parafrāzes, kurās dominē pārtikas atkritumu, netīro drēbju kaudzes, nesakārtotu istabu stūri utt. Izteikti vēsā apgaismojumā fiksētie interjera fragmentu foto aktualizē sievietes mājas dzīvi kā darbu, un rēgainā pirms-saullēkta-gaisma norāda uz to, ka fotogrāfijas top laikā, kad pārējie mājinieki vēl guļ (sērijā redzami arī guloši bērni) – radošās intereses ir pakārtotas citu vajadzībām un māksliniecisko darbību sievietei var atļauties tikai brīžos, kad nav jāapkalpo citu vēlmes. Vienlaikus Klēras Galagēras fotografētie mājas dzīves nieki ir tas, kas kādu vietu padara un ļauj saukt par mājām. Sievietes “mājas darbs” ir izstumts no sabiedrības uzmanības loka tieši tāpat kā Klēras Galagēras fotogrāfijas netiktu iekļautas ģimenes bilžu kolekcijā, lai gan proporcionāli šīs ainas daudz lielākā mērā attiecas uz to, ko nozīmē “ģimenes dzīve”, nekā tās glīti oficiālā daļa (svinības, atvaļinājumi utt.).

Dzīvojamās istabas ekrānā ir skatāma somu mākslinieces Jānas Koko filma An Hour of a Working Woman (2020), tā ir vizuāli dokumentāla eseja par vietu Valgā, kurā dzimusi igauņu-somu dramaturģe un marksiste, politiķe Hella Vuolijoki (1886-1954). Šajā vietā uz Igaunijas un Latvijas robežas atrodas dārzs, ar kura kopšanu aizrāvusies politiķe. Taču pats video darbs pievēršas mūsdienu sievietēm, kas dzīvojušas un dzīvo šajā vietā. Vienkāršo sieviešu nevienkāršos dzīves stāstus vieno tām kopīgā zeme, augsne kā matērija. Ekspozīciju noslēdzošais Elīnas Brasliņas darbs What’s Up In the Greenhouse? (2020) ļauj apmeklētājiem kopīgi iesaistīties un veidot savu siltumnīcu, izkrāsojot un izkārtojot instalācijas elementus. Simpātiski, ka darbs pozicionēts kā patstāvīga instalācija, nevis bērnus iesaistošs papildinājums.

Lai arī visi izstādes pavadtekstā pieteiktie “siltumnīcas” aspekti neatklājas, Janas Kukaines piedāvātais skatījums šķiet vērtīgs izejas punkts pārdomām par to, kāpēc rūpes kā psiholoģisks fenomens joprojām ir sieviešu pārziņā un varbūt sievietes spēja parūpēties ir mūsu vienīgā cerība pārvarēt ekoloģiskās katastrofas, kas mūsu ikdienu savelk arvien ciešākā cilpā? Kā sabiedrības konstruētās dzimtes lomas atspoguļojas telpas konstruēšanā, cilvēka spējā sajust un pārvaldīt viņam apkārt esošo vidi? Kā cilvēka saikni ar dabu ietekmējuši un deformējuši dažādi laikmeti un ideoloģijas? Izstāde nepiedāvā skaļus lozungus, tā drīzāk aktivizē apmeklētājā jūtīgāku skatījumu uz šiem jautājumiem, atklājot ne vienmēr vienkāršo mājas sajūtu psiholoģiju saudzīgā attēlu un telpas saspēlē.