Sievietes baltā: Intervija ar baltkrievu fotožurnālistēm

Plašsaziņas līdzekļi joprojām ir pilni ar fotogrāfijām un video no notikumiem Baltkrievijā. Galvenie spēki, kas virza masu protestus Baltkrievijā, ir politiķes – sievietes, tajā skaitā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska, un pašorganizēta iniciatīva Sievietes baltā. Protesti Baltkrievijā notiek teju katru dienu. Daudzus ikoniskos attēlus, kas iemūžina dramatiskos notikumus Minskā, ir uzņēmušas arī sievietes – fotogrāfes, piemēram, Olgas Šukailas fotogrāfija ar sieviešu protestētājām pirmajās dienās pēc prezidenta vēlēšanām dominēja pasaules medijos un sociālajos tīklos.

FK vēlas iepazīstināt ar trim Baltkrievijas fotožurnālistēm, kuras riskē ar savu dzīvību, lai atspoguļotu realitāti, par kuru valsts mediji cenšas klusēt. Olga Šukaila strādā lielākajā neatkarīgajā Baltkrievijas medijā TUT.by, Nadja Bužana fotografē senākajam baltkrievu laikrakstam Naša Ņiva un Taņa Kapitonova ir pirmās neatkarīgās Baltkrievijas televīzijas TV Belsat fotožurnāliste.

Šīs intervijas pamatā ir saruna, kas notika mūsu Facebook lapā 27. augustā, veicot nelielus papildinājumus vēlāk. Pilnu video var skatīt raksta beigās. Mēs arī esam pagarinājuši iespēju ar ziedojumu atbalstīt šo trīs fotožurnālistu darbību, vairāk informācijas meklējiet raksta nobeigumā!

Vai varat pastāstīt, kur jūs strādājat un kāda ir jūsu ikdiena?

Taņa Kapitonova: Pamatā esmu ārštata fotogrāfe, bet pēdējā pusotra gada laikā strādāju poļu-baltkrievu TV ar nosaukumu Belsat. Baltkrievijā tas ir nelegāls, jo parāda dažādus mūsu valsts aspektus. Es teiktu, ka strādāt tajā ir diezgan bīstami. Protestu laikā mēs kopā esam četri fotogrāfi. Es nestrādāju katru dienu, mēs rotējam. Mums ir redaktori, kas palīdz atrast stāstus, arī fotogrāfi mēdz tos ierosināt.

Olga Šukaila: Sešus gadus strādāju lielākajā interneta medijā Tut.by. Pa šo laiku esmu arī strādājusi kā fotoredaktore un fotogrāfe, bet pēdējā laikā esmu tikai fotožurnāliste. Gandrīz katru dienu es fotografēju dažāda veida notikumus, aptverot politiskās, sociālās, kultūras tēmas. Parasti strādāju no pirmdienas līdz piektdienai, bet tagad jau rit mana 19. darba diena bez jebkādām brīvdienām, un tas ir patiešām grūti, galvenokārt fiziski, jo man nav pietiekami daudz laika atpūtai un miegam. Mēs esam četri fotogrāfi – 2 vīrieši un 2 sievietes, un nodaļas vadītājs. Foto redaktors izlemj, kādi notikumi tiks fotografēti un kurš to darīs. Ja tas ir liels vai bīstams notikums, mēs mēdzam strādāt divatā. Piemēram, šodien protestos mums bija divi fotogrāfi un viens no viņiem tika aizturēts, kamēr otrs turpināja strādāt.

Nadja Bužana: Es strādāju Naša Ņiva, kas ir senākā neatkarīgā avīze Baltkrievijā, kas tagad pieejama tikai tiešsaistē. Esmu vienīgā fotogrāfe, tāpēc man jāfotografē visi galvenie notikumi pilsētā. Tik intensīvs darbs mani mazliet satrauc, jo man nav laika domāt par citiem projektiem.

Nadja, tieši pirms šīs sarunas tu tiki atbrīvota no apcietinājuma. Vai vari pastāstīt par savu pieredzi?

Nadja: Šodien bija kaut kas līdzīgs aizturēšanas akcijai, kopumā tika aizturēti aptuveni 50 žurnālistu. Drošības spēki bija pārsteidzoši pieklājīgi, bet mūs turēja apmēram 3,5 stundas vietējā policijas iecirkņa pasākumu zālē. Vismaz bijām priecīgi satikt kolēģus, kuri nāca iekšā. Kad mūs sāka vienu pēc otra atbrīvot, policija lūdza atbloķēt mūsu mobilos tālruņus, lai viņi varētu redzēt, kādus fotoattēlus un video esam uzņēmuši. Tas nav īsti likumīgi, jo telefons ir privātīpašums. Viņi arī lūdza pārbaudīt kameru un izdzēst fotogrāfijas, sakot, ka ja es ar viņiem nesadarbošos, tad kamera var “nejauši” nokrist uz grīdas un saplīst, un es varētu iestrēgt policijas iecirknī vēl uz daudzām stundām. Es izvēlējos sadarboties, bet es jūtu līdzi saviem kolēģiem, kuri izvēlējās nesadarboties, kā arī tiem, kuriem nav akreditācijas. Ceru, ka viņi visi šovakar tiks atbrīvoti, bet saruna ar policistiem lika man saprast, ka likumi mūsu valstī nedarbojas.

Olga: Pirms dažām minūtēm es saņēmu informāciju, ka žurnālisti, kas nepiekrīt rādīt savus mobilos telefonus, joprojām ir aizturēti policijas iecirknī un rīt stāsies tiesas priekšā, bet neviens nezina, kad un kur. Starp arestētajiem ir arī mans draugs Aleksandrs Vasukovičs, kurš ir fotogrāfs. Sašam sastādīts protokols par likuma pantu nr. 23.34 (masu pasākumu organizēšanas vai organizēšanas noteikumu pārkāpšana).

Vai ir kāda šķelšanās starp valsts un neatkarīgo mediju žurnālistiem?

Taņa: Domāju, ka viņi jūtas drošāk. Piemēram, šodien bija daži Krievijas žurnālisti, kas atbalsta Lukašenko, un viņi valkāja oranžas vestes, bet mūsu prese valkā zilas vestes. Žurnālisti oranžajās vestēs varēja iet jebkur, policija viņus neaiztika.

Olga: Ik pa laikam satieku žurnālistus, kas strādā valsts televīzijā. Pirms tam viņi vienmēr strādāja ar milzīgām kamerām un statīviem, un vienmēr bija skaidrs, ka tā ir televīzija. Taču tagad viņi mēģina strādāt ar nelielām kamerām un filmēt arī protestus. Interesanti arī tas, ka daudzi valsts un valdības atbalstošie mediji tagad strādā bez redzamām emblēmām un to kamerām vairs nav nekādu atpazīšanas zīmju par to, kādus medijus tie pārstāv. Dažreiz viņi veido reportāžas no opozīcijas pasākumiem, bet nav iespējams paredzēt, kādā kontekstā viņi izmantos šīs fotogrāfijas un video.

Vai ir iespējams palikt neitrālām situācijās, kad emocionāli jūtat līdzi?

Olga: Dažreiz ir grūti būt neitrālam, bet saprotu, ka būtu jācenšas būt. Opozīcijas vai pozīcijas notikumos valda pilnīgi atšķirīga gaisotne. Opozīcijas notikumi ir pozitīvāki, cilvēki ir laimīgi, viņi tevi ciena, bet Lukašenko atbalsta pasākumos ir pilnīgi cita situācija, kur tu neredzi laimīgas sejas, tu jūti daudz agresijas. Ir sarežģīti veidot patiesi priecīgus attēlus, kad tev apkārt ir tik daudz negatīvisma. Svarīgi ir neatbildēt uz viņu agresiju, jo es neesmu pārliecināta, vai viņi patiešām saprot, kas notiek.

Taņa: Pilnīgi piekrītu. Es teiktu, ka šajās dienās cilvēki opozīcijas pasākumos ne tikai priecājas, bet arī ir diezgan atvērti fotografēšanai. Senāk visi baidījās no kamerām, bet tagad cilvēki ir atvērti fotografēšanai vai komentāru sniegšanai.

Nadja: Ir ļoti grūti palikt neitrālai. Viena lieta, kad tu mājās lasi ziņas, bet cita, kad tu pati veido ziņas un visu redzi savām acīm. Tā ir milzīga atbildība. Es vienmēr cenšos 10 reizes padomāt un izvērtēt apkārtējo cilvēku uzvedību. Fotogrāfijā bieži rodas jautājums par ētiku. Mums ir puiši, kuri iesaistās cīņā ar policiju (OMON) un par to var saņemt reālu termiņu cietumā. It īpaši politisko akciju laikā, un arī tad, ja viņi sevi aizstāv nevis uzbrūk. Un vienmēr ir izvēle – taisīt “skaistu” fotogrāfiju vai nē. Galu galā šajās fotogrāfijās ir viegli atpazīt sejas, un tad varas iestādēm būs daudz vieglāk atrast šos puišus.

Ko jūs domājat par fotogrāfiju spēku?

Olga: Mūsu fotogrāfijas ir kļuvušas par šo notikumu simboliem. Lai saprastu attēlu, ir nepieciešamas tikai trīs sekundes, un tas ir ātrāk nekā teksta lasīšana. Pieķēru sevi domājam, ka daudzi vēsturiski notikumi man asociējas ar noteiktiem attēliem. Domāju, ka mūsu fotogrāfijas šodien ir ļoti svarīgas. Daudzas tēmas, kuras mēs aptveram, nevar redzēt televīzijā, tāpēc cilvēki, kas neizmanto internetu, dzīvo citā realitātē.

Taņa: Man kļūst arvien grūtāk radīt jaunas fotogrāfijas, un mums jau ir tik daudz informācijas – visi cilvēki veido video un dalās Telegramā, kas šeit ir populāra aplikācija. Tāpēc ir grūti izveidot fotogrāfijas, kas kļūtu par kaut kādu simbolu, piemēram, Olgas fotogrāfiju ar sievietēm — tas patiešām ir sieviešu protesta simbols, un visa pasaule to ir redzējusi. Iespējams, mūsdienās nav tik svarīgi izgatavot daudz fotoattēlu no kāda notikuma, bet izveidot tikai vienu, kuru zinās visi. Taču ir daudz emociju, un ir grūti koncentrēties tikai vienam attēlam, viss šķiet fotografēšanas vērts.

Nadja: Veidot ziņas ir milzīga atbildība. Strādājot šajās vēlēšanās, es jo īpaši pamanīju, kā fotogrāfija ietekmē cilvēkus. Daudz labāk ir redzēt vienu reizi, nekā vairākkārt lasīt. Šajā gadījumā attēls ir daudz efektīvāks. Jebkurā gadījumā fotogrāfija ir dokumentācija. Taču svarīgs vienmēr ir arī tās paraksts. Korekts paraksts ļauj pareizi izprast situāciju.

Olga, vai vari pastāstīt par sava ikoniskā attēla tapšanu?

Olga: Es redzēju protestētāju rindu, kas stāvēja uz ielas. Parasti tie ir vīrieši, bet šoreiz bija piecas sievietes un es nolēmu uzņemt dažus kadrus. Nofotografēju apmēram 8 kadrus, sievietes bija smaidīgas un priecīgas, un šis, iespējams, bija viens no pēdējiem kadriem, kuru uzņēmu. Sapratu, ka tā ir laba bilde, bet par tās simboliku nedomāju. Kad aizsūtīju to redaktoram, viņš teica, ka ir forša bilde. Pēc tam mums Minskā trīs dienas nebija interneta un es nezināju, kas ir noticis. Trešdien pamodos un savā telefonā ieraudzīju daudz īsziņu un ziņojumu. Mans fotoattēls bija visur un cilvēki ar to dalījās internetā. Es domāju, ka tas kļuva tik populārs, jo tajā nav agresīvi vīrieši, alkoholiķi vai huligāni – kā prezidents sauca protestētājus, bet jaukas, mierīgas sievietes, kas varētu būt jūsu māte, māsa vai kaimiņiene. Arī man šī bilde patīk.

Vai jūsu dzīvība ir tikusi apdraudēta?

Taņa: Tas notika 10. augustā, kad es fotografēju cilvēkus, kas šāva un meta granātas. Tagad man divus mēnešus jālieto zāles, lai tiktu vaļā no trokšņa, ko radīja sprāgstvielu eksplozijas. Taču, ja šīs zāles man nepalīdzēs, troksnis paliks uz visiem laikiem. Dažreiz es domāju, vai šie fotoattēli bija šī veselības kaitējuma vērti.

Nadja: Pirmajā dienā es strādāju kā parasti, izmantojot savu intuīciju un iekļūstot dažādās situācijās, jo negaidīju, ka mana dzīvība varētu būt apdraudēta, bet es ļoti nobijos, kad protestu otrajā dienā sašāva manu kolēģi žurnālistu. Nekautrējos teikt, ka no tā brīža nolēmu būt uzmanīgāka un fotografēt no drošas distances. Es izvēlos pozīcijas, kurās varu redzēt notiekošo, bet vienlaikus neriskējot ar savu dzīvību. Tagad man mugurā ir arī ķivere un aizsargbrilles. Sapratu, ka es nevarētu būt kara fotogrāfe.

Olga: Vēlēšanu dienā es fotografēju pie vēlēšanu iecirkņa, un tur bija patiešām dīvaina situācija, jo bija daudz omoniešu un vairāki policijas furgoni. Tā bija vistuvākā situācija draudiem. Vēlēšanu iecirkņa vadītājs aizliedza iekšā fotografēt, izcēlās skandāls, policijas darbinieki mani mazliet piekāva. Kad ieraudzīju garu cilvēku rindu, es sapratu, ka protesti pēc vēlēšanām tikai pieaugs. Kā žurnāliste un profesionāle es saprotu, ka man ir jābūt dzīvai, lai piegādātu savas bildes medijiem, tāpēc zinu, ka man nevajag tiekties būt bīstamu notikumu epicentrā. Pirms dažām dienām mēs atradāmies starp policiju un protestētājiem netālu no Lukašenko pils, un mums ar Nadju nācās bēgt prom uz drošāku vietu. Manuprāt, tas ir normāli just bailes.

***

Lai atbalstītu šo fotogrāfu darbu, aicinām mūsu lasītājus veikt ziedojumu! Kampaņa noslēgsies 6. septembrī, pēc kuras mēs pārskaitīsim visu savākto summu šīm trim Baltkrievijas fotogrāfēm, kas tiks sadalīta viņu starpā vienādās daļās. Ziedojumu var veikt šeit:

[Kampaņa noslēgusies]