Kurš aizmirsa par autoru?

Sākot ar fotogrāfijām, pie kurām netiek norādīts to autors, un beidzot ar nesankcionētu darbu izmantošanu – fotogrāfu autortiesību pārkāpumi ir kļuvuši par normu. Protams, to sekmē gan attēlu datu bāzes, kas par velti piedāvā fotogrāfijas, gan arī sociālie tīkli, it īpaši Instagram, kur cilvēki dalās ar citu autoru fotogrāfijām pēc sirds patikas. Nesen fotogrāfijas, kuras pievienojām preses relīzei par mūsu organizēto sarunu ar Baltkrievijas fotožurnālistēm, daži mediji sāka izmantot kā ilustrācijas pavisam citiem rakstiem. Daudzos gadījumos tā ir nevis apzināta ļaunprātīga rīcība vai profesionāla nolaidība, bet sabiedrībā nostiprinājusies ilūzija, ka fotogrāfijas ir atbrīvotas no Autortiesību likuma 14. pantā norādītajām autora personiskajām tiesībām, un tās “pieder tautai” un ir pieejamas “par brīvu”. Lai aktualizētu problēmu, aicinājām fotogrāfus dalīties ar savu pieredzi par autortiesību pārkāpumiem.

Annemarija Gulbe:
Pēc LMA izstādes Academia atklāšanas pāgājušogad Arsenālā dzeltenajā Privātajā dzīvē pie raksta par meitenēm, kas bučojas, kā arī uz vāka blakus attēlam, kur redzama prezidenta seja, bija nonākusi fotogrāfija, kuru biju uzņēmusi es. Biju uzaicināta dokumentēt atklāšanu un, protams, ka par fotogrāfijas izmantošanu neviens nebija apjautājies ne man, ne reportāžas pasūtītājam – akadēmijai. Arī F64 bija atklāšanā un rakstā tika izmantotas gan manas, gan viņu bildes, tikai visu slavu un norādi par autorību saņēma Kaspars no F64. Tad nevarēju saprast, kurš tad ir tas, kas piesavinājies bildi bez atļaujas. Pavēstīju šo tālāk fotogrāfu sabiedrībai, tad ziņa nonāca pie F64 un tālāk pie Privātās. Aizgāju uz žurnāla redakciju pēc 50 eiro.

Ingus Bajārs:
Vienam no maniem klientiem “sadarbības partneri” ar tīmekļa skriptu palīdzību nozaga pilnīgi visas bildes no interneta veikala, kuras pēc tam bez saskaņošanas izmantoja savā interneta veikalā. Tur bija apmēram 20 000 – 25 000 failu. Faili, kurus varēja lejupielādēt no viņu mājaslapas, tika izmantoti tik rupji, ka pat nebija izņemts mans vārds un uzvārds no failu sīkdatnēm (faila exif). Klients ierosināja lietu, kriminālprocesa ietvaros gāju liecināt uz Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldi. Vēlāk kriminālprocess tika izbeigts, klients grasījās tiesāties civilprocesa kārtā, šķiet, ka tā arī beidzās – ar neko…

Dmitrijs Mokejevs:
Manu fotogrāfiju 2011. gadā nopublicēja Aknīstes novadas vēstīs. Toreiz caur AKKA/LAA ļoti ātri visu nokārtojām. Redaktore atvainojās, jo pirmo reizi bija saskārusies ar autortiesībām. Viņa domāja, ka Google indeksējamās bildes var ņemt par brīvu. Cik atceros, nekādu naudu saņēmis neesmu, jo AKKA/LAA nebiju uzticējis ekskluzīvas tiesības sevi pārstāvēt. Tāpēc vienīgais, ko saņēmu, ir redakcijas atvainošanās, iespējams, ka nākamajā numurā bija arī atsauce, bet to neesmu pārbaudījis. Protams, es negribu piekasīties mazām pašvaldībām un iestādēm, jo no tiem nevar neko daudz gribēt un man arī nebija tāda mērķa, bet galvenais bija painformēt, ka ir tāda lieta kā autortiesības. Cita lieta bija ar fotogrāfu Kasparu Daļecki, kurš izdomāja fotografēt portretus, bet līdz galam laikam nemācēja to darīt. Tāpēc paņēma kāda cita Čehijas vai Slovākijas (precīzi vairs neatceros) fotogrāfa bildes un ielika savā maksas Facebook sludinājumā. Vairāki citi cilvēki bija norādījuši, ka šīs nav viņa fotogrāfijas un tā vieta, lai izņemtu sludinājumu, viņš sāka dzēst šādus komentārus, atstājot sludinājumu aktīvu. Sludinājumu izņēma jau tikai pēc tam, kad pats autors bija viņu atradis un uzrakstījis.

Aivars Liepiņš:
Ar to, ka fotogrāfija, kura ieraudzījusi dienasgaismu, kādā brīdī sāk dzīvot pati savu dzīvi, pamazām esmu samierinājies. Turklāt tas nav pēdējo laiku fenomens. Vai tās būtu Baltijas ceļa fotogrāfijas no helikoptera, festivāla Baltica‘88 fotogrāfijas vai citas – tās jau labu laiku šķiet pasludinātas par visas tautas īpašumu. Bet, tā kā tās ir pārāk atpazīstamas, autortiesību aģentūra AKKA/LAA, kurā esmu biedrs, finansiālās lietas parasti sakārto. Tas, ka autoru nepiemin, tas gan reizēm apbēdina.

Atgadījumu ir tiešām daudz. Interesantākais, kuram savulaik gribēju pievērst sabiedrības uzmanību, aprakstīts arī avīzē Diena. Tur viss izklāstīts. Tiesājos ilgi. Ja kāds mans kolēģis gatavojas šo eksperimentu atkārtot, lai novērtē, cik daudz sava laika un nervu viņš tam ir gatavs ziedot, vai pietiks pacietības vismaz reizi mēnesī sēdēt tiesā, pierādīt ar dokumentiem, ka vispār prot fotografēt, ar lieciniekiem, ka bijis tur, kad tika fotografēts un vēl, protams, daudzas, daudzas tehniskas lietas. Un tas – gadiem, jo viss sāksies no gala, kad spriedums tiks pārsūdzēts.

Tāpēc pavisam īsi par citu gadījumu – fotoalbumu Latvija dejo, kuru 2013. gadā izdeva izdevniecība Atēna. Mani uzrunāja mūsu leģendārā horeogrāfe Elga Drulle, kura bija iecerējusi grāmatu par deju rakstiem Dziesmu un deju svētkos. Man bilžu tiešām ir daudz, tāpēc, apzinoties šāda izdevuma nozīmību, piekritu. Izdevniecība saņēma neliela izmēra fotogrāfijas, lai varētu izvēlēties un izveidot maketu. Kad fotogrāfiju skaits bija zināms, loģiski būtu bijis noslēgt līgumu par fotogrāfiju izmantošanu, kurā tiktu atrunāti visi noteikumi. Taču šeit arī viss apstājās. Pēc kāda laika man piezvanīja, šķiet, māksliniece un lūdza nosūtīt fotogrāfijas lielā izmērā. Ieminējos, ka nepieciešams noslēgt līgumu. Te arī jāpiebilst, ka runa nebija par samaksu. Tikai līgumu par manu bilžu legālu izmantošanu. Taču atkal klusums. Par to, ka albums izdots un tiek pārdots, uzzināju grāmatu gadatirgū, kur nejauši to ieraudzīju. Bija minēts, ka fotogrāfijas ir manas un autortiesības ir manas. Fotogrāfiju kvalitāte gan bija briesmīga, no mazajiem failiņiem bija izstieptas tādas miglu bildītes. Toties par velti. Nekāds līgums tā arī netika noslēgts, un pēc kāda laika pazuda arī izdevniecība Atēna.

Kristīne Madjare:
Pirms pāris gadiem viena fotogrāfija no žurnāla Veto modes foto sesijas tika paņemta bez saskaņošanas ar mani vai žurnālu. Šajā fotogrāfijā modelei mugurā bija vienas jaunās modes dizaineres tērpi. To atklāju tikai tad, kad šis attēls jau tika nodrukāts LMA modes dizaineru katalogā un bija uztaisītas pastkartes, un šķiet bija arī bez paraksta. Īsti gan nezinu, ko par to teica dizainere un kā tas viss beidzās, jo es pati par šo gadījumu nesazinājos ar viņu.

Māra Brašmane:
Ik pa laikam kaut kas “noplūst” un katru reizi tas pārsteidz. Dažkārt kādā žurnālā tiek izmantoti mani attēli, bet ar cita autora vārdu vai arī ar piebildi “no personiskā arhīva”. Nesen tā bija vienā intervijā ar kādu cienījamu personu. Pārskatot presi datorā, Delfos šovasar vismaz divu vai pat trīs mēnešu garumā redzu manis uzņemto Maijas Silmales portretu, kas bija publicēts manā grāmatā Manas jaunības pilsēta (Neputns, 2005), bet paraksts ir nevis “Foto – M. Brašmane”, bet gan “Latvijas mediji”. Pilnīgi noteikti zinu, ka neesmu viņiem uzdāvinājusi vai kā citādi nodevusi tiesības bezgalīgi izmantot šo vai kādu citu foto. Dažkārt esmu gājusi uz AKKA/LAA skaidrot šādus vai līdzīgus gadījumus, bet ik pa laikam atkal tādi notiek. Pat, ja kāds attēls ir ticis publicēts kā “publicitātes attēls”, kā piemēram, saistībā ar Laimas Žurginas filmu Kaza kāpa debesīs, vai tas dod medijiem tiesības to lietot neierobežoti?

Kristaps Kalns:
2006. gadā tika izdota Daigas Mazvērsītes grāmata par grupu Jumprava, kurai uz vāka bija mana bilde no fotosesijas, kuru pēc grupas pasūtījuma biju veicis kādu laiku iepriekš. Jumpravieši man bija korekti samaksājuši un man nebija nekādu iebildumu pret bilžu izmantošanu. Nekādus autortiesību un izmantošanas jautājumus rakstiski gan nebijām atrunājuši, bet tajā laikā tas vēl nebija tik ļoti ierasts un arī tagad vēl nebūt ne visos gadījumos tā notiek. Jo īpaši tad, ja mākslinieks privāti samaksā no savas kabatas. Tad nu grāmatas sakarā sākumā biju ļoti priecīgs, kad ieraudzīju iznākušo grāmatu ar savu bildi uz vāka, jo tik leģendāra un pieredzējusi grupa bija izvēlējusies tieši manu bildi grāmatas vākam. Lieki piebilst, ka iepriekš nebiju zinājis un nekādi iesaistīts grāmatas tapšanā. Liela vilšanās bija, kad grāmata nonāca manās rokās un secināju, ka tajā nekur neesmu pieminēts un norādīts kā foto autors. Man nebija nekādu finansiālu ambīciju par bildes izmantošanu, bet autorības neminēšana gan bija sāpīga. Reaģējot uz šo nepatīkamo faktu, nosūtīju grāmatas izdevniecībai nopietnu vēstuli ar pārmetumiem un izvirzīju savas prasības jautājuma atrisināšanai. Precīzi vairs neatceros visu prasīto, bet drīz vien saņēmu uzaicinājumu ierasties izdevniecībā un apspriest radušos situāciju. Klātienes sarunā man tika klāstīts, ka grupas puiši bildi iedevuši kā no sava arhīva un neko par autoru neesot minējuši. Tā nu manis uzņemtais foto bija kļuvis par bezautora bildi no arhīva. Izdevniecībā nevienam pat nebija ienācis prātā painteresēties par autoru. Vienojāmies, ka izdevniecība man samaksā kompensāciju un ieliek Kultūras Dienā atvainošanos, kas beigu beigās vizuāli drīzāk gan atgādināja sēru vēsti par fotogrāfa Kalna aiziešanu aizsaulē, bet deva man zināmu sirdsmieru, jo nebiju atstājis šo gadījumu bez ievērības un devu savu artavu autortiesību jautājuma sakārtošanā. Vēlāko gadu pieredze rāda, ka lietas ir gājušas krietni uz labo pusi un manām bildēm izdevēji meklē ne tikai autora vārdu, bet ļoti skrupolozi grib pārliecināties par bildes īpašniekiem. Nereti gadās arī, ka cilvēks kā honorāru piesola autora ietagošanu sociālajos tīklos, bet tas jau ir cits stāsts.

Andrejs Strokins:
Man šad tad potenciālie klienti mēdz prasīt darbu portfolio, pārsvarā no korporatīvajiem pasākumiem vai reportāžām. Mani uzrunāja viena pasākuma aģentūra – teica, lai atsūtu darbu portfolio. Es aizsūtīju apmēram 15-20 bildes. Man klienti ir dažādi, reizēm arī tādi, kuri nealkst plašas publicitātes. Ir arī svarīgs konteksts, kādā fotogrāfijas parādās. Bildes aizsūtīju, bet pasākumu bildēt nedabūju. Gadu vēlāk man zvana no SSE Riga un prasa, kāpēc bilde no viņu pasākuma ir nodrukāta Latvenergo kalendārā? Pirmajā brīdī apmulsu un nesapratu, kas notiek. Tā bilde arī bija apstrādāta, ka uzreiz nevarēju pateikt, ka tā ir mana. Tikai pēc kāda brīža sapratu, kas ir noticis. Kopā ar pārstāvjiem no SSE Riga atradām vaininiekus. Tie, protams, atvainojās, sakot, ka bildes netīšām no vienas mapes nonāca citā un tā bijusi cilvēcīga kļūda. Es saprotu, ka mūsdienās attēlu gūzma ir tik liela, ka ir viegli kļūdīties, taču šādas paviršības dēļ mana reputācija bija grauta un ar SSE Riga sadarbība izbeidzās.