Politika kā mākslinieka aicinājums
Mākslas politiskums mūsdienās ir plaši aprunāta tēma un populārs ir priekšstats par mākslinieka profesijas nepieciešamo saistību ar politiku. Tiek pieņemts, ka politika caurauž it visus cilvēka esamības slāņus. Pat virtuve ir politizēta, ja esi sieviete, mājsaimniece. Bet ne tikai. Arī pannas, katla, plīts un veļasmašīnas formā, piemērojot attiecīgas pētnieka lēcas, var saskatīt politikas virzošo un organizējošo spēku. Noteikta politika ietekmē to, kā mēs uzvedamies kameras priekšā, kā smaidam, ko valkājam, vai cik maz valkājam. Šodien var ieraudzīt, ka politiskais fotokameras objektīvs padara par preci ne tikai sievietes, bet arī vīriešus. Īpaši tad, kad esi labi uzvingrinājis muskuļus, novaksējies un dižojies, reklamēdams kādas glancētas firmas šortus. Tā rīkoties neesi izvēlējies tu; tas ir diskursa spiediens un diskurss neizbēgami ir politisks.
Atliek tikai pateikt, ka iepriekš raksturotā situācija ir tīrākās muļķības, lai labākajā gadījumā uz brīdi rastos ažiotāža un drūvēšanās; parasti tevi vienkārši nedzird. Politika ir valsts lietas un ar tām nodarbojas politiķi, tātad politika notiek pavisam konkrētās vietās – ministru kabinetā, Saeimā, domē, diplomātu tikšanās vietās u.tml. Muzejā, galerijā vai fotostudijā no politikas nav ne vēsts. Tātad, var pieņemt, ka arī fotogrāfa prātā, kad viņš fotografē, politika nenotiek. Ja politikas nav prātā, tad tā nav arī attiecīgā profesionāļa rīcībā un darba rezultātos – fotogrāfijās. Fotomāksla ar politiku var būt saistīta, kā Farm Security Administration gadījumā Amerikā, Lielās depresijas laikā. Tikai šādu piemēru ir stipri mazāk nekā mūsdienās fotovēsturniekiem un kritiķiem labpatīk fantazēt. Ar varu noteiktām fotopraksēm saistība ir biežāk. Vara nav identa ar politiku, bet ar pārvaldi. Visur, kur mums ir darīšana ar pārvaldi, ir darīšana ar varu. Mākslā tas visupirms ir institūciju līmenis – muzeji, galerijas, akadēmijas un citas izglītības iestādes. Varas analīze mūsdienu fotovēsturē ir centrāla, jo tiek pieņemts, ka tās īstenošana ir neatraujami saistīta ar noteiktu ideju realizēšanu. Turklāt, vēl arvien lielākoties tiek kultivēts negatīvs priekšstats par varu. Vara formē, uzspiež un ierobežo individuālas izvēles. Pirmkārt, varas negatīva izpratne ir vai nu izdevīga vai bērnišķīga attieksme, jo sadzīve viņpus varas fenomena nav iespējama. Otrkārt, ja vara netiek izprasta visupirms negatīvi, tad ar noteiktas pārvaldes īstenotām idejām, kuras tā vai citādi atspoguļojas vai tiek iemesotas konkrētos mākslas darbos, nav tik traki. Piemēram, tas ir tikai dabiski, ka noteiktā fotoizglītības programmā studentu darbos var nolasīt ko vienojošu gan tematu izvēlē, gan izkoptajā stilistikā. Citādi nav iespējams izveidot jēdzīgu izglītības programmu.
Ne visai pārvaldei ir politika, bet politika ir cieši saistīta ar pārvaldi; un nevis cepšanu, mauriņa pļaušanu vai fotografēšanas praksi. Nav tādas salonfotogrāfijas politikas, jo politiku apzināti īsteno noteikti cilvēki, politikas lietpratēji, savukārt, politiskās prakses ir saistītas ar konkrētām valsts lietas organizējošām programmām, piemēram, nodokļu reformu, izglītības sistēmas labiekārtošanu, uzņēmējdarbības vides pilnveidošanu utt. Nav tādas neredzamas, bet nojaušamas politikas, kura caurauž, teiksim, sievietes attēlojumu medijos un kurš ir jāatsedz kritiskā diskursanalīzē. Politika ir neredzama, ja tai nepievērš uzmanību un neklausās politiķu teiktajā. Pārvalde, teiksim, muzeja vadības īstenotā programma ir neredzama, ja tajā neieklausās. “Diskurss” ir viens no efektīgākajiem jēdzieniem, ar kuriem mūsdienās tiek uzturēts šķitums par esamības politisko dabu. Diskurss ir dažādas sabiedrībā notiekošas valodas aptverošs vārds un ir viegli aizmirst konkrētus cilvēkus, kuri katrs ir atbildīgi par konkrētiem lēmumiem un rīcībām.
Ne velti mūsdienu sarunām par mākslas politiskumu nav adresāta, jo tiek pieņemts, ka diskurss ir tas, kurā vandās visādas politikas un intereses. Tikai, kurš ir attiecīgu interešu īstenotājs, paliek noslēpumā, vai bieži vien tas nav svarīgi. Piemēram, fotogrāfs, kurš žurnālam Klubs bildē kailu dāmu, ir tikai medijs vizuālo valodu diskursiem. Viņš neapzinās, kādu nodarījumu veic, teiksim, dāmu atkailinot, no sevis atsvešinot un ierāmējot klišejiskā, individuālo brīvību ierobežojošā sievietes tēlā.
Ar politiku var koķetēt un spēlēt iztēles rotaļas politiķu pienākumu un atbildības lauciņā. To mūsdienās dara ikviens mākslas vides pārstāvis, kuram ir slinkums – gan institucionālā, gan personiskā līmenī. Tam ir savi labumi, piemēram, specifiski izprasta vara un ietekme. Tam ir savdabīgas sekas – kultūrvides “karteļa” uzturēšana un sabiedrības turēšana informatīvā pusbadā. Ja viens no būtiskiem mākslinieka uzdevumiem ir sniegt sabiedrībai adekvātus, pašizpratni un izziņu rosinošus tēlus, tad pilnā mērā īstenota šāda pieeja var destabilizēt mākslas lietpratēju “politisko varu”. Zinošs skatītājs ir kritisks un prasīgs, turklāt, patstāvīgs iepretim tavam mākslinieka piedāvājumam. Tāpēc vēl arvien ir izdevīgi melst par mākslinieku augsto lomu sabiedrībā, mākslinieku kā tautas sirdsapziņu un mākslasdarbu ģenialitāti.
Likteņa ironija šai bērnišķīgajai pieķērībai politiķu darba vilinošajiem labumiem ir nabadzīga māksla, jo, piekritīsiet, politika nav mākslinieka aicinājums.
