Sonora Broka: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Šai fotogrāfijai dzīvokļa gaitenī es ik dienas paeju garām neskaitāmas reizes. Zinu, ka tā tur ir, un pārsvarā ar to ir gana. Tomēr mēdzu arī pakavēties. Ne jau, lai ieraudzītu kaut ko jaunu, desmit atšķirības. Sižets, kompozīcija, viss jau tik labi zināms, pazīstams. Un tādēļ arī – jo būtiskāks. Šis attēls ir man mīļa un nozīmīga cilvēka, fotogrāfes Agneses Zeltiņas ceļojuma uz Portugāli piezīme, mazs ceļa mirklis nekurienē. Agneses darbiem raksturīga vērība pret ainavas iekšējo dramaturģiju, tai jau sākotnēji piemītošo fotogēniskumu. Portugāles fotogrāfijas priekšplānā ir tenisa korts, to ieskauj koki, kas aizsargā laukumu no vējiem, un fonā – kalnu grēdas, kuru ielocēs kā krusas graudi sabirušas mājiņas. Nedaudz nobīdītā kompozīcija piešķir elegantu, recepciju stimulējošu nepareizību citādi nosvērtajam, arī tonāli sakārtotajam skatam. Ainava redzama mazliet no augšas kā zema putna lidojuma skatpunkts, kas rada atsvešinātību.

Lai gan pie manis uz dzīvi pārcēlušies vēl vairākas Agneses fotogrāfijas, šī ir īpaši tuva. Tam ir vairāki, visai vienkārši, ne īpaši profesionāli un ne pētnieciski iemesli. Pirmkārt, attēlā nav cilvēku. Apbrīnoju tos, kas ikdienā spēj ērti justies vienā telpā ar lielformāta attēliem, kuros atveidoti cilvēki, un šeit nav nozīmes – slavenības vai ģimenes locekļi. Fotogrāmatās, ģimenes albumos, dažādos mazajos formātos – jā, tās ir kā burvju lādītes, kurās ienirt un katrreiz atmodināt kādu sen aizmirstu atmiņu, sajūtu, stāstu. Domu procesi, ko neizbēgami izraisa cilvēki fotogrāfijās, mēdz būt pārlieku saistīti ar šo tēlu analīzi, nevis tos redzot kā, piemēram, priekšmetam līdzvērtīgu attēla elementu. Apģērbs, ķermenis, poza, skatiens var būt tik intensīvi vēstoši, ka ar katru uzlūkošanas mirkli iespēja skatīt attēlu kopumā attālinās.

Tomēr vasaras mītnē man izdodas diezgan labi sadzīvot ar foto sēriju no Ingmara Bergmana filmu uzņemšanas laukumiem, iespējams, tādēļ, ka tie ir iegūluši grāmatplauktos uz jau tāpat intensīva fona. Šīs fotogrāfijas es uzlūkoju ciešā saistībā ar to reprezentētajām filmām – Persona un Rudens sonāte, nevis kā suverēnu estētisku vienību, līdzīgi kā Žaka Rensjēra izdalītos kailos attēlus¹⁾Rensjērs, Žaks. Attēlu liktenis. Rīga: Latvijas Laikmetīgās māklas centrs, 2020. 28. lpp .

Mēdz pieminēt, ka senajām ciltīm fotografēšanās šķitusi biedējoša, pateicoties tās spējai nozagt dvēseli. Grūti pateikt, dvēsele vai vienkārši klātbūtne ir tā, kas man fotogrāfijā traucē. Cilvēku figūru atrašanās attēlā būtu bijis šķērslis arī otrajam iemeslam, kādēļ Tenisa korts nekurienē (tas nav darba oficiālais nosaukums) mani uzrunā – tā ir fotogrāfija ar neaizsegtu horizontu. Ne visai skaidri saskatāmu, dūmakainu, tomēr atvērtu skatu. Varbūt skanēs visai utilitāri, bet man fotogrāfija ir arī kā metafizisks telpas paplašinājums. Kā tādi mazi portāli, kā Alises atrastās durtiņas uz teiksmaino dārzu Luisa Kerola grāmatā. Turklāt šī, caur atslēgas caurumu ieraudzītā pasaule, ir vienmēr tā pati un katrreiz cita. Tenisa korts, kurā neviena nav, glabā tik daudzus kādreizējo notikumu nospiedumus, kustību trajektorijas.

Perspektīvē aizejošais korta taisnstūris attēlā ir lakonisks un vienlaikus pretrunīgs tā tuksnesīgajā tvērumā – simbols, kas saistās ar kustību, šeit skatāms tukšs. Visi standarta pieņēmumi, asociācijas, rekvizīti palikuši ārpus kadra. Turklāt, līdztekus patiesi notikušu darbību nospiedumiem, šajā telpā ir manu agrāku pārdomu nospiedumi, kas veido tādu kā savu stāstu, leģendu, kam sasaiste ar īstenību ir sekundāra. Varētu pat teikt, ka šī fotogrāfija manā uztverē ir zaudējusi savas reālās dimensijas, tā pastāv kā domtēls.

Mans deviņgadīgais dēls ir vairākkārt patiesi interesējies, kādēļ mani piesaista šis foto, “kurā nekā nav”. Esmu mēģinājusi stāstīt, “kas tur ir”, katru reizi nesekmīgi. Laila Pakalniņa kādā intervijā norādīja, ka kino kritiķi mēdz saskatīt viņas filmās to, kā tur nemaz nav. Droši vien līdzīgas izjūtas mēdz būt ne tikai kinorežisoriem, bet arī fotogrāfiem, tādēļ jo neparastāka ir šī iespēja rakstīt par Agneses fotogrāfiju. Atbrīvo apziņa, ka es neesmu foto mākslas kritiķe, tādēļ varu virknēt savas absolūti subjektīvās domu un sajūtu kopsaites bezrūpīgāk. Tas liek aizdomāties par mākslas darba “lietojamības principiem”. Dažreiz fotogrāfa iecere, kas bijusi klātesoša attēla uzņemšanā, tiek nodota arī tālāk, citkārt fotogrāfija nokļūst pie sava nākamā īpašnieka bez tās radītāja iecerētā naratīva. Vai to būtu ētiski “lietot” tikai tāda naratīva ietvaros, kā iecerējis autors?