Tuvuma un tāluma mērvienības

Fotogrāfijas projekts Atstatuvums ir sešu Latvijas fotogrāfijā nozīmīgu autoru izstāde virtuālajā telpā, ko organizē fonds Mākslai vajag telpu kuratores Katrīnas Jaunupes vadībā. Mākslinieki Ieva Balode, Andrejs Strokins, Iveta Gabaliņa, Reinis Hofmanis, Kristīne Madjare un Georgs Avetisjans vairāku mēnešu garumā strādājuši ar dažādām sabiedrības grupām, kuru, kā norādīts izstādes aprakstā, “(..) vienojošais elements ir savdabīga nošķirtība no pārējās sabiedrības.”. Andrejs Strokins izvēlējās iepazīt indiešu kopienu Rīgā, Ieva Balode iepazinās ar cilvēkiem, kuri sadzīvo ar mentālās veselības traucējumiem, Kristīne Madjare novēroja pusaudžu dzīves bērnunamā, Iveta Gabaliņa satuvinājās ar ģimeni, kurā aug adoptēti bērni, Georgs Avetisjans vasaru pavadīja, veidojot attiecības ar Ziemeļkurzemes lībiešu kopienu, savukārt Reinis Hofmanis iesaistījās Lucavsalas iedzīvotāju ikdienā. Izvēlētās “grupas” neiemieso vidēji aritmētisko latvieša dzīvesveidu un identitāti, taču par sabiedrības nošķirtiem vai atstumtiem viņus arī negribas dēvēt. Lai nodrošinātu projekta pētniecisko kvalitāti, kā konsultante tika pieaicināta kultūras antropoloģe un LKA rektore Rūta Muktupāvela. Projekta komandas nolūks ir veicināt plašākas sabiedrības izpratni par to, ka “(..) sociālās grupas un statuss ir ārēji novilktas robežas, taču pašos pamatos cilvēki ir vienlīdzīgi — ar katram no mums piemītošajām emocionālajām, fiziskajām un intelektuālajām vajadzībām (..)”, kā arī rosināt sociāli reflektējošas mākslas attīstību Latvijā.

Atstatuvums uzkrītoši atšķiras no līdzšinējās fonda Mākslai vajag telpu programmas ievirzes, kurā dominējusi atzītu Latvijas mākslas vērtību un personību popularizēšana. Kā jau ikvienai institūcijai, rezultāti bijuši dažādi, veiksmīgākās izstādes palikušas prātā kā oriģinālas Latvijas mākslas klasiķu daiļrades interpretācijas, savukārt par mazāk veiksmīgiem uzskatu tos projektus, kuru vienīgais ieguldījums ir nekritiska personības slavināšana, izvairoties no jebkādas “oficiālo versiju” izvaicāšanas vai neērtu politisko un sociālo aspektu iesaistes. Tā kā fonda mērķis, atsaucoties uz mājaslapā norādīto informāciju, ir panākt Latvijas pēckara perioda (1945-1991) mākslas muzeja izveidi, dažādu ideoloģisko un vēsturisko pretrunu ignorēšana šķiet mulsinoša, jo kā gan ir iespējams runāt par padomju perioda mākslu, ignorējot padomju iekārtu veidojošos varas un pārraudzības, ideoloģijas mehānismus? Varbūt kompensējot līdzšinējo intereses trūkumu kultūras un vēstures attiecību dinamikā, projekts Atstatuvums pievēršas mūsdienām, cenšoties atsegt stāstus, kas ir mazāk pamanīti Latvijas ikdienā, un tiek pieteikts kā “sabiedriski nozīmīgs” projekts. Te gan uzreiz rodas jautājums, kas īsti domāts ar vārdu savienojumu “sabiedriski nozīmīgs” – kura izstāde un kāpēc nav sabiedriski nozīmīga? Vai veidotāji domājuši sociālo problēmu aktualitāti? It kā sīkums, taču jēdzieniskā slodze abos terminos ir atšķirīga – “sociāls” kā ar cilvēku attieksmēm sabiedrībā saistīts termins ir tuvāks projekta iecerei, atšķirībā no neitrālā “sabiedriskuma”.

Izstādē redzam ļaudis un viņu apkārtējo vidi, nodarbošanos dokumentējošas fotogāfijas, lielākoties dominējot portretiem, kas, protams, ir gandrīz pašsaprotami, ņemot vērā projekta koncepciju. Tos papildina fotogrāfiju autoru un pašu varoņu stāsti, kā arī nelieli video. Dominē izteikti dokumentāla izteiksme, taču, neskatoties uz autoru profesionālismu, lielākā daļa fotogrāfiju ir tikai labi reportāžas foto, kas maz atšķiras no ne-mākslas projektiem. Izņēmums ir Ievas Balodes sērija, kurā māksliniece fotogrāfijās fiksētajās ainās meklējusi stāstu atspulgus un sajūtas, nevis to burtiskas ilustrācijas. Protams, arī klajš bezkompromisu dokumentālisms var būt mākslinieciski iedarbīgs paņēmiens un pašas robežas starp dokumentālo un interpretējoši fiktīvo kā savstarpēji atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem ir izplūdušas un problemātiskas. Taču izstādē Atstatuvums pietrūkst dzīves un cilvēku stāstu pārvēršanas mākslinieciski jaudīgā materiālā – kā skatītājam man gribas vairāk tēlainu nianšu un mazāk burtiskuma, citādāk rodas jautājums, ar ko gan mākslas izstāde atšķiras un vispār var atšķirties no, piemēram, dzīvesstāsta publikācijas žurnālā Ievas stāsti? Spilgtākie antropoloģiskas ievirzes mākslas darbi un to nestie stāsti ir palikuši prātā, jo tiem atrasta neparasta (taču ne pašmērķīga) forma, caur kuru ļaužu stāstiem piešķirt vizuālas dimensijas, kas tos atklāj un nokomunicē spēcīgāk (piemēram, Ievas Epneres, Katrīnas Neiburgas neaizmirstamie darbi). Proti, mākslai ir potenciāls kailus faktus apvīt ar spilgtas intelektuālas vai psiholoģiskas emocijas raisošiem kairinātājiem, kas notikumus “iespiež” atmiņā ar līdzpārdzīvojuma spēku (un ne obligāti šī vārda sentimentālajā nozīmē).

Otru izstādes problēmas zonu precīzi izsaka citāts no Ievas Balodes projekta Izredzētie: “(..) viņi bieži ir ārkārtīgi vientuļi, līdz galam nesaprasti un ārkārtīgi jūtīgi cilvēki, kas pasauli izjūt citādāk, smalkāk nekā mēs, kas ir iemācījušies pielāgoties vispārpieņemtajām sabiedrības normām.” Izstādē kopumā ir jūtama fotogrāfu aizrautība un interese par saviem varoņiem, vēlme iepazīt un atklāt, nevis preparēt kā skandalozus “frīkus”, taču iepriekšējā teikumā izmantotais “viņi, nevis mēs” ļoti izteikti caurvij projektu un rada jaunas robežas, nevis tās nojauc (pieņemu, ka nejauši un neapzināti). Es personiski, piemēram, daudz spēcīgāk identificējos ar “vientuļajiem un nesaprastajiem”, tāpēc nākamajā teikumā sekojošais “nekā mēs” šķiet aizskarošs, jo automātiski tiek pieņemts, ka projekta skatītājs būs tas otrs, kāds cits. Kas ir mēs un kas ir viņi?

Var aizrādīt, ka iepriekš norādītais ir mazsvarīgas valodas nianšu nepilnības, kas nemaina projektu būtību, taču šī nebūt nav oriģināla problēma un spēcīgais “mēs/viņi” nošķīrums ir bezgala tipiska t.s. antropoloģisko mākslas projektu klupšanas akmens, kas tikai apstiprina un pastiprina plaisu starp “mēs/viņi”, nevis to atceļ. Izstāde uzsver un runā no etniskās, psiholoģiskās un sociālās normativitātes aspektiem – normāli cilvēki negrib pavadīt laiku mazdārziņos, normāliem cilvēkiem ir gaiša ādas krāsa un viņi runā latviski, normāliem cilvēkiem ir vecāki un ģimene. Vienlaikus projektā izceltās sociālās grupas ir savstarpēji atšķirīgas un, piemēram, Lucavsalas iemītnieki (lai cik interesanti un saistoši kā personāži) man īsti nenolasās kā īpaši marķēta grupa, ja salīdzinām ar tiem nospiedumiem, ko cilvēka identitātei un dzīves gājumam uzliek mentālās veselības problēmas vai izaugšana bērnu namā. Iespējams, pie vainas bijusi pārlieku orientēšanās uz formātu un metodi, gaidot, ka mākslas darbi pēc ārējām pazīmēm atbildīs konkrētam pētnieciskajam ietvaram, nevis mākslinieciskiem kritērijiem. Ja izstādes stāsti tiktu pasniegti bez šīs te pētnieciskās ambīcijas un antropoloģijas piesaukšanas (kas ir kuratora, nevis mākslinieku atbildība), tad tie nolasītos atbilstošākās intonācijās – kā vienkārši stāsti par cilvēkiem mums blakus, par kopīgo un atšķirīgo, kas bez šaubām pastāv un nav ignorējams ne mākslā, ne dzīvē.

Pēdējās desmitgadēs, kad politiskā un sociālā aktīvisma, attiecību estētikas, pētniecības stratēģijas ir vienas no dominējošajām laikmetīgajā mākslā, neizbēgami notikusi humanitāro un sociālo zinātņu diskursu ieplūšana mākslā un tās stratēģijās. Mākslinieki adaptē antropoloģijā izmantotās teorijas un metodes (intervijas, dokumentēšanu), lai kritizētu stereotipus un varas struktūras sabiedrībā, vai arī gluži vienkārši paplašinātu savas daiļrades tematisko loku, atsvaidzinātu to ar kādu sociāli uzlādētu šķautni. Māksliniekam nav pilnība jāpārņem zinātnieka funkcijas, taču viņa ētiskā atbildība pret “citādā” reprezentāciju ir ne mazāk augsta. Varbūt projekts veiksmīgāk sasniegtu sev izvirzītos mērķus, ja ļautu mākslinieciski pašreprezentēties tām sociālajām grupām, kas tika dokumentētas? Kā pozitīvs iesaistes piemērs nāk prātā mākslinieces Ingas Erdmanes projekts Nezināšanas prieks (2016-2018), kurā viņa sadarbojās ar pieciem Probācijas dienesta klientiem, piešķirot viņiem fotokameras un ļaujot iemūžināt sev apkārt esošo pasauli, atbilstoši savai personiskajai izjūtai un skatījumam, un pēc tam projekta skatītājiem piedāvajot iepazīt šos cilvēkus caur viņu pašu pasaules redzējumu.

Priecājos, ka Mākslai vajag telpu paplašina savas darbības spektru un pievēršas apkārtējās realitātes izpētei, nevis paklausīgi notrauc putekļus no Latvijas mākslas vēstures pieminekļiem. Var piekrist kuratorei Katrīnai Jaunupei, ka šis ir bijis izaicinošs projekts gan virtuālās norises telpas dēļ (ar to gan viss šķiet kārtībā, pat ja dažiem darbiem digitāli ierobežojošais formāts nešķiet pateicīgs), gan arī tematiskās komplicētības dēļ. Lai cik labdabīgi būtu mākslas pasaules pārstāvju nodomi, šāda veida projekti ir ētiski sarežģīti – kā lai apvieno māksliniecisko iedarbīgumu ar iejūtību, pašam nepārkāpjot nospraustos mērķus un neapstiprinot tos stereotipus un attieksmes, ko ir vēlme dekonstruēt? Kā lai reprezentē “citādo” bez normalitātes piesaukšanas un no tās izrietošajām hierarhijām, kas dažas ļaužu grupas mums liek vērtēt kā “normālākas”? Izstādē piesauktā doma, ka “mēs visi esam vienlīdzīgi”, protams, nav nepatiesa, taču panaiva gan. Gribētos no mākslas notikumiem sagaidīt iedziļināšanos sarežģītākos vai specifiskākos vienlīdzības aspektos – citādāk sanāk kā ar sacerējumu “ko es darīju vasarā” vai “kas ir mīlestība”. Jābūt ļoti talantīgam, lai tik plaša uzstādījuma ietvaros pateiktu ko mākslinieciskā zinā oriģinālu, domas rosinošu. Un tad vairs nav svarīgi, ar kādām metodēm tiek radīts mākslas darbs, dokumentāli, inscenēti vai metaforiski – māksla nav interesanta, ja runā par pašsaprotamo burtiskos veidos, krāšņāk tā uzplaukst starp samezglojumiem un pretrunām.