Gada fotogrāfs 2020

Inga Lāce, kuratore:
Antonija Heniņa (1897–1979), Minna Kaktiņa (1876–1949), Lūcija Alutis-Kreicberga (1889–1985), Emīlija Mergupe (1885–1972), Marta Pļaviņa (1896–1956), Ērika Zariņa (1897–1968) – es gribētu iemācīties no galvas un zināt visas šīs autores un viņu darbus. Šis kuratores Šeldas Puķītes un pētnieces Gunas Ševkinas veidotais projekts, kas izceļ 20. gs. pirmajā pusē Latvijā praktizējošas fotogrāfes, manuprāt, ir ļoti vērtīgs gan mākslas vēstures, gan plašāk – vizuālās kultūras un sieviešu vēsturu pētniecības kontekstā un liek domāt par līdztiesību arī šodien. (Ne)redzamās autores un viņu darbi tika izstādītas Rīgas pilsētvidē Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros, un tas bija kā turpinājums Šeldas Puķītes un Indreka Grigora Tartu Mākslas muzejā veidotajai izstādei Sudrabmeitenes. Retušēta fotogrāfijas vēsture (Silver Girls. Retouched History of Photography).

Ieva Balode, māksliniece:
Ļoti patika tas skandāls, kas norisinājās ISSP Galerijā vasarā Annemarijas Gulbes izstādes sakarā, kas jau kārtējo reizi atklāja, cik tomēr neliberālā laikmetā mēs dzīvojam, kā arī risinājumu, kādu Annemarija atrada, esot spiesta cenzēt savus darbus.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:
Dāvis Spunde, kurš sevi pieteicis kā latviešu Kartjē-Bresonu caur Annas Volkovas, Vladimira Svetlova, Alekseja Muraško un Orbītas gādību grāmatā Stikla Strenči. Nav nejaušība, ka bija jāpaiet aptuveni 100 gadiem kopš Spundes fotogrāfiju tapšanas līdz brīdim, kad tās publicētas grāmatā, jo tikai ar šodienas skatījumu iespējams novērtēt autora vizuāli izteiksmīgo un izsmalcināto veikumu. Viņa vietējo laikabiedru acīs šāda veida attēliem nebija diez cik lielas vērtības – par “fotomākslu” Latvijā tolaik tika uzskatīts piktoriālisma stila atdarinājums bromeļļas tehnikā. Toties, ja Spunde (tāpat kā Kartjē-Bresons) būtu piedzimis turīga franču uzņēmēja ģimenē, būtu studējis mākslu un Parīzē draudzējies ar sirreālistiem, tad viņa darbi šodien būtu visos pasaules fotomuzejos.

Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore:
Kā gada foto notikumu es gribētu minēt fotogrāmatas Stikla Strenči iznākšanu, kuru veidojusi radošā grupa Orbīta, bet kura nav viena konkrēta fotogrāfa veikums, ja vien par tādu neuzskata Strenču foto darbnīcas dibinātāju Dāvi Spundi. Šī grāmata ir apsveicams rezultāts Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijas pārjautāšanā, izvelkot no aizmirstības Strenču fotodarbnīcas arhīva stikla fotoplates un atklājot fascinējošus Stenču iedzivotāju ikdienas fiksācijas mirkļus, kuros atspoguļojās Latvijas vēsture starpkaru periodā. Un trešais notikums, kas labi derētu abās iepriekšminētajās kategorijās, ir ISSP Galerijā skatāmā Diānas Tamanes personālizstāde Rokas stiepiena attālumā, kurā līdzīgi kā citos savos darbos māksliniece izmanto biogrāfisku materiālu, šoreiz ejot vēl soli tālāk un ļaujot saviem ģimenes locekļiem kļūt par izstādes līdzautoriem.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja:
Šogad nevaru nosaukt kādu vienu konkrētu autoru, bet kopumā aina ir radoši aktīva. Vēlos uzteikt ISSP izstāžu programmu, kā arī visas izglītības aktivitātes. No sirds priecājos par Stikla Strenči starptautiskajiem panākumiem – īsta manta tiek pamanīta un novērtēta.

Baiba Tetere, vizuālās kultūras pētniece un ISSP līdzdibinātāja:
Jānis Deinats. Ļoti uzrunāja viņa reakcija uz Covid–19 krīzi šā gada pavasarī ar sēriju Fotografēju attālināti, ko viņš publicēja savā Facebook vietnē. Viens no šīs sērijas attēliem arī tika iekļauts Rīgas Fotomēneša 2020 projektā Dīkstāve. Arī Jāņa Deinata improvizētā izstāde Fotostudija izstādē 1:1. Satiec mākslinieku! ietvaros ISSP Galerijā Rīgas Fotomēneša ietvaros bija spilgts pierādījums, ka fotogrāfs radoši ir spējīgs piemēroties ārkārtējās situācijas ierobežojumiem.

Vika Eksta, māksliniece:
Laikam vislielāko popularitāti guva Annemarija Gulbe ar savu cenzēto izstādi un tās izrietošajām diskusijām un citām aktivitātēm.

Santa Remere, mākslas kritiķe un publiciste:
Arnis Balčus par grāmatu Myself, Friends, Lovers and Others ar fotogrāfijām (personālijām, “tusiņu”, dzīvesveidu), kuras kopš 2000. gadu sākuma visu laiku ir jūtamas kaut kur Rīgas gaisā. No vienas puses tagad tā oficiāli ir vēsture, no otras – Balčum bija skaidrs, ka tā ir vēsture jau tad, kad viņš tās uzņēma. Pēc 20 gadiem un jaunā formātā tā joprojām ir svaiga iespēja palūkoties uz pašiem sevi kā sabiedrību un paaudzi.

Anna Volkova, fotoredaktore un izdevēja:
Jāņa Deinata sērija Fotografēju attālināti – portreti (pārsvara zināmu personību), kas tika publicēti sociālajos medijos ar ietagotu personību un pierakstītu datumu. Virtuālajā vidē Deinata portreti pārtop būtībā par ainavām, kur pati personība kļūst par staffāža (staffage) personāžu pilsētas ainavu atdzīvināšanai, un tas neapšaubāmi lieliski norāda uz realitātes absurdu.

Maija Rudovska, kuratore, pētniece un mākslas kritiķe:
Negribētu izcelt vienu fotogrāfu. Šā gada laikā redzēju vairāku autoru – Evita Goze, Toms Harjo, Annemarija Gulbe, Pēteris Vīksna u.c., – darbus, kuri piesaistīta uzmanību, taču viņu radošie rokraksti ir vēl meklējumos, līdz ar to, manuprāt, nebūtu godīgi izcelt kādu atsevišķi. Kā spilgti grāmatas projekti, kas būtu atzīmējami, ir Arņa Balčus grāmata Es, draugi, mīļākie un citi un Ievas Epneres Rīgas Cirks (tika prezentēta Berlīnē augustā, kamēr Ieva uzturējās DAAD rezidencē, Rīgā prezentācija notiks 2021. gada sākumā) – abu autoru izdevumi apkopo vecākus mākslas darbus, taču to aktualizēšana grāmatas formātā ir lielisks veids, kā veidot jaunu skatījumu uz jau it kā zināmo.

Šelda Puķīte, kuratore un mākslas kritiķe:
Noteikti gribētu izcelt Diānas Tamanes foto albumu Flower Smuggler (Ziedu kontrabandiste). Diāna atkal un atkal pierāda, ka kaut kas tik šķietami klišejisks kā ģimene var būt neizsmeļošs tēmu un iedvesmas avots. Viņas mākslas projekti un ģimene ir saauguši tik ciešā veselumā, ka šīs sērijas plānotais noslēgums vismaz tuvākajos divos gados vēl nav gaidāms. Grāmatu, šajā gadījumā var uztvert kā nozīmīgu atskaites punktu paveiktajam. Jāsaka, ka ne vienmēr izstādes var veiksmīgi pārcelt uz grāmatas formātu un ne visi projekti, kuri veiksmīgi izklājas grāmatā, tik pat veiksmīgi nolasās trīs dimensijās. Ziedu kontrabandiste šo komplicēto pārnesumu ir realizējusi, ļaujot baudīt grāmatu gan kā pirmo Diānas ģimenes sēriju projektu retrospekciju, gan kā vēl vienu jaunu veidu, šoreiz šķirstāmu formātu, kā pieredzēt katru no šiem mākslas projektiem nepazaudējot tiem raksturīgo loģiku, tipoloģiju un dokumentalitāti, tāpat kā materialitāti un jūtīgumu.

Arnis Balčus, fotogrāfs, žurnāla FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs:
Annemarija Gulbe. It kā parasta izstāde, kas, ļoti iespējams, vairumam cilvēku paslīdētu garām kā ne pārāk ievērojams notikums, jo kurš gan nav atskatījies jauniešu tusiņu dokumentācijas momentuzņēmuma estētikā, pēkšņi kļuva par pēdējo gadu visskandalozāko, provokatīvāko un pornogrāfiskāko fotoizstādi Latvijā. Tā ir necerēta veiksme autorei un galerijai, par ko viņus var tikai apsveikt un apskaust.