Tukšā sēdvieta
Pašmāju izdevniecība Milda Books laidusi klajā fotogrāfes Paulas Jansones grāmatu Seat 68. Mildai, kuru vada fotogrāfi Georgs Avetisjans un Kārlis Bergs, šis ir jau ceturtais izdevums. Apmēram pirms gada viņi izdeva Ievas Raudsepas grāmatu Kruīzs. Abām grāmatām ir kaut kas kopīgs – fotogrāfes ir vienā vecumā, abas ir par ceļojumiem – vienā gadījumā ar jauniešiem, otrā – ar vecmāmiņu. Atšķirībā no Raudsepas, Jansonei nav bijusi nopietna izstāžu pieredze, kā vien dalība ISSP Skolas absolventu izstādē un publikācija FK. Iesācējam pirmo projektu uzreiz izdot grāmatā ir visai drosmīgs un ambiciozs solis. Un vēl kāda interesanta nianse – savulaik FK aptaujā grāmatu dizainers Aleksejs Muraško Raudsepas grāmatu minēja kā gada vilšanos – “vājš koncepts un bezjēdzīga lielo resursu tērēšana”. Tagad Jansones grāmatas dizains uzticēts pašam Muraško.
Preses relīzē grāmata pieteikta šādi – Jansone kopā ar vecmāmiņu dodas tūroperatora organizētā braucienā uz Madeiras salu. Kopējā ceļojumā atklājas paaudžu atšķirības, kuras kalpo kā strīdu iemesls vecmāmiņas un mazmeitas sarunās. [..] Ceļojums izvēršas par uzdevumu – ieklausīties vienai otrā un rast kopīgu valodu arī vissāpīgāko tēmu apspriešanā.” 104 lappušu biezajā grāmatā ir 49 autores fotogrāfijas, kā arī piezīmes, kas atklāj sadzīviskas detaļas par ceļojuma gaitu. Ik pa laikam mēs redzam arī graudainu attēlu tuvplānus – tās ir 3 pastkartes un to fragmenti, kas saistās ar pašas vecmāmiņas jaunību un viņas ceļojumiem pa Padomju Savienību.
Jansones fotogrāfijas jau iepriekš ir publicētas FK, toreiz sērija saucās Atlantijas pērles. Lai arī konceptuālais uzstādījums bija līdzīgs – frustrācija ceļojot tūrgrupā ar vecmāmiņu – sērija grāmatā ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas. Atlantijas pērles bija abstraktāks, bez vidi raksturojošiem kopplāniem, dominējot klusām dabām, objektiem, kā arī tūristu mugurām, tādējādi konotējot to stāvokli, kurā autore un vairums tūristu grupā konstanti atrodas – velkoties pakaļ kādai mugurai kārtējā ekskursijā. Izvēlētie motīvi un vizuālā estētika padsmit attēlos lakoniski iezīmēja autores problēmu (diksomfortu) un atstāja telpu arī skatītāja iztēlei. Turpretim Seat 68 ir daudz attēlu, līdzīgi motīvi, daži ir teju dublikāti, vai vismaz rada sajūtu, ka bildes atkārtojas. Liela loma atvēlēta arī tekstam, kas šai grāmatai uzliek papildu uzdevumu – mazmeitas un vecmāmiņas uzskatu atšķirības vispārinot līdz konfliktam starp padomju laika un šodienas paaudzi. “Ja mēs nebūtu uz salas, es būtu piecēlusies un aizgājusi”, to, ka kopīga valoda tā arī netika atrasta, iezīmē autore. Attiecīgi fotokamera ir bijis tas instruments autorei, lai komunicētu ne tikai to, kā viņa jutās šajā ceļojumā, bet arī to, ko viņa domā par šiem senioriem un to mēģinājumiem atklāt to “jauno, brīvo pasauli”, kurai piederīga jūtas pati autore. To, ka tās ir atšķirīgas pasaules, norāda arī padomju laika romantisko pastkartīšu pretnostatīšana fotogrāfes raupjajiem momentuzņēmumiem, kuros, atšķirībā no Atlantijas pērles, iepazīstam arī ekskursijas grupas dalībniekus dažādās neveiklās situācijās. Fotogrāfijas ne vien ironizē par vecajiem cilvēkiem un viņu ceļošanas veidu, bet arī dekonstruē stereotipus par Madeiru kā Atlantijas pērli.
Taču grāmatai ir vēl kāda dimensija. Tā atgādina šādu ceļojumu galaproduktu – ģimenes fotoalbumu. Tas nolasās gan dizainā, kur fotogrāfiju izmērs (10×15), noformējums (baltas maliņas) un izvietojums (horizontālas bildes – vertikāli) atgādina lētu albumu ar plastmasas vāciņiem, gan nekritiskajā, haotiskajā attēlu atlasē un stāsta monotonijā, ko parasti varam novērot šādu albumu saturā. Jā, šādi taustāmi fotoalbumi arī ir citas paaudzes fetišs. Bija laiks, kad, aizejot ciemos, tev klēpī tika iespiestas šādas kārtējo ceļojumu atskaites ar simtiem fotogrāfiju. Tas ir diskutabls jautājums, kas sagādā lielāku agoniju – šādu albumu apskate vai pats ceļojums ar (vec)vecākiem? Šajā ziņā dizains pastiprina frustrāciju, taču gala produkts vairs nav Atlantijas pērles, ko varētu uztvert kā iekšēju pārdzīvojumu un ceļojuma, tūrgrupu vai tūristisku galamērķu komisku un sarkastisku reprezentāciju. Seat 68 varētu būt kā asprātīgs komentārs par ceļojumu fotogrāfiju un fotoalbumiem, tomēr teksts mums liek to uztvert plašāk. Par konfliktu neliecina pašas fotogrāfijas, naratīvu pamatā virza teksts – sākotnēji konstruētais konflikts starp mazmeitu un vecmammu finālā kļūst par verdiktu visiem “padomju darba ļaudīm”, kas, pēc autores domām, nespēj pieņemt šodienas vērtības. Bez teksta šāds vispārinājums automātiski neveidotos.
Beigās gribas uzdot paša Muraško jautājumu – bet kāda tam visam jēga? Protams, pašam autoram tas ir liels pagodinājums. Šis ir unikāls gadījums Latvijā, kad pieredzes ziņā tik jaunam fotogrāfam jau ir grāmata, ko veido viens no labākajiem dizaineriem, profesionāls fotoredaktors, bet izdod izdevniecība ar lieliem plāniem. Grāmata varētu būt arī iedvesmas avots citiem jauniem autoriem, ka šo “drausmīgo” dzīves notikumu – doties ceļojumā ar vecākiem vai vecvecākiem – var pārvērst par aizraujošu piedzīvojumu, kuru kādu dienu nozares profesionāļi varbūt iecementēs vēsturē, teiksim, 300 eksemplāros. Skatoties grāmatu tomēr nepamet sajūta, ka tās mērķis ir neskaidrs – par ko tad īsti ir stāsts – fotogrāfiem, fotoalbumiem, ceļošanu, paaudžu konfliktu, vecmāmiņu, padomju laiku paaudzi? It kā jau par visu pa drusciņai, taču tekstā uzburtajai centrālajai problēmai – divu paaudžu konfliktam, nav vizuāla seguma, ja vien mērķis tiešām nebija autorei – “eiropietei, uzaugušai ar demokrātiskām vērtībām”, parādīt Viņas – “pionieres, sievietes no padomju laika” kā nožēlojamas, apjukušas būtnes tajā jaunajā pasaulē. Tam trashy estētika, protams, noder. Arī nosaukums 68. krēsls, kas ir atsauce uz ierādītajām sēdvietām šādos tūristiskajos braucienos un vecmammas vecumu, drīzāk ir ironisks joks par aizejošo paaudzi nevis empātija pret to.
