10 minūtes ar Reini Lismani

Reinis Lismanis (1992) dzimis Jūrmalā, bet dzīvo un strādā Londonā. 2014. gadā absolvējis Braitonas Universitāti, pēc tam pārcēlies uz Londonu, kur pēdējos gadus strādā par fotogrāfu Edmunda Klārka un Indres Šerpitītes asistentu. Kopš 2012. gada piedalījies grupu izstādēs Itālijā, Ķīnā, Latvijā, Lielbritānijā, Slovēnijā, Šveicē un Ungārijā. Viņa pēdējā personālizstāde The Streets Where Foxes Hide (Ielas, kur slēpjas lapsas) pērn rudenī bija skatāma Braitonā. Viņam iznākušas jau divas grāmatas – T6031_T6061_T8001 (NoRoutine Books, 2019) un Trial and Error (Skinnerboox, 2019).

Kā pandēmija ietekmējusi tavu ikdienu un profesionālo darbību?

Uz nenoteiktu laiku iepauzējās dažādi mani izstāžu projekti, un, kā jau lielākajai daļai mākslas vai fotogrāfijas profesionāļu, ievērojami sarucis arī maizes darbu apjoms. Personīgu iemeslu dēļ kopš pērnā marta esmu pašizolācijā, un visa gada laikā esmu ļoti maz laika pavadījis studijā. Tas bija grūti. Biju spiests palaist garām gan savu personālizstāžu iekārtošanas, gan atklāšanas, kā arī piedzīvot to, ka gabals no tā nenokrita.

Vai Brexit ietekmē tavu dzīvošanu Londonā?

Tā kā Lielbritānijā dzīvoju jau ilgi, man bija iespēja iegūt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kas nozīmē, ka varu šeit turpināt dzīvot un strādāt bez ierobežojumiem, kā arī varu valsti pamest un pēcāk tajā atgriezties. Neskatoties uz to, jau sāku izjust praktiska rakstura problēmas. Mans iecienītākais rāmju ražotājs šobrīd neveic sūtījumus no Vācijas uz Lielbritāniju. Ja es šodien pasūtītu glezniecības paneļus no Nīderlandes, nākamnedēļ tie visticamāk iestrēgtu muitā. Vēl nav nācies saskarties ar mākslas darbu transportēšanu pāri robežām, bet virspusēji ieskatoties šai tēmā, ir skaidrs, ka tas prasīs veikt dažādas administratīvas importa/eksporta procedūras, kuras līdz 2021. gada 1. janvārim varēju laimīgi ignorēt. Brexit radījis tādu kā nerimstošu emocionālu un mentālu slogu, nomāktības sajūtu.

Vai pandēmijas laikā esi uzsācis jaunu projektu?

Lielākais “projekts”, ko esmu uzsācis ir maģistra studijas Bērkbekā, Londonas Universitātē, kurās koncentrējos uz mākslas vēsturi, teoriju un kūrēšanu, kā arī kolekciju menedžmenta tēmām. Vienmēr esmu zinājis, ka vēlos turpināt arī praktiskas mākslas studijas, bet, tā kā universitāšu un akadēmiju darbnīcas un citas telpas būs slēgtas vēl nenosakāmu laiku, nolēmu, ka vismaz šobrīd produktīvāk ir iegrimt šādā teorētiskos diskursos bāzētā maģistra kursā, kas norit attālināti, tiešsaistē un paralēli ikdienas darbam.

Pirms mācību sākšanas vēl paspēju atvērt personālizstādi Braitonā, sadarbojoties ar kuratoru Tomu Leiveru (Tom Laver) un Niagara Falls Projects. Šī izstāde bija pandēmijas ražojums – ļoti ilgu laiku pavadīju prom no studijas ārpus Londonas, kas nozīmēja koncentrēšanos uz regulārām diskusijām ar kuratoru, kas savukārt bija ļoti pozitīvs process. Paši izstādītie darbi tika radīti samērā īsā laika posmā, neilgi pirms otrā nacionālā lockdown.

Esmu centies izmantot šo laiku pētniecībai, pārdomām un plānošanai, un struktūra un termiņi, ko ieviesusi maģistra programma, ar to viennozīmīgi ir palīdzējusi. Tai pat laikā es būtu uzmanīgs pārlieku pozitīvi vērtēt pandēmijas laiku kā “dāvānu”, ko mums visiem vajadzēja, lai izkristalizētu personīgās vērtības…

Kā ierobežojumi ietekmē kultūras dzīvi Londonā?

Nacionālo vai lokālo ierobežojumu dēļ institūcijas bijušas ilglaicīgi slēgtas apmeklētājiem. Vasaras atslābināšanās posmā galerijas un muzejus varēja apmeklēt iepriekš piesakoties un reģistrējoties, bet šo laiku es pavadīju ārpus pilsētas, pašizolācijā. Ir skaidrs, ka mākslas iestādes ļoti nopietni piegājušas sava piedāvājuma digitalizācijas iespējām un maksimāli centušās izmantot interneta vidi, lai attīstītu savas programmas jaunos virzienos, vai arī vismaz kaut kā īstenot jau ieplānotās ieceres.

Kā valsts varētu labāk atbalstīt māksliniekus/fotogrāfus šajā laikā?

Tā kā Latvijā neesmu bijis ilgtermiņā nodarbināts, nemāku spriest, ko un kā valsts vai pašvaldības varētu darīt labāk. Zinu, ka, salīdzinot ar Lielbritānijas sistēmu, kurā faktiski ir trīs iespējas – tu esi nodarbināts, pašnodarbināts vai abi kopā – no draugiem Latvijā dzirdu, ka situācija ir nesaprotami sarežģīta, šķietami apzināti nelabvēlīga. Šis jau sniedzas pāri radošo personu darba specifikai, bet uzskatu, ka pavisam fundamentālā līmenī ir nepieciešama lietu pārkārtošana cilvēcīgā un caurspīdīgā formātā, kas neuzstāda nesaprotamu stāvokļu hierarhiju, diskrimināciju u.tml.

Lielbritānijā uzņēmumi jau labu laiku varēja nodarbinātās personas īslaicīgi atstādināt no darba, un valsts turpina šīm personām apmaksāt algas 80% apmērā. Ignorējot nianses, līdzīgs atbalsts no valsts ir bijis pieejams arī pašnodarbinātajiem, kas saskārušies ar grūtībām, un HMRC (britu VID) neņemas sastādīt kalnu ar priekšnoteikumiem, lai tikai vairāk kādu no atbalsta sistēmas atsijātu. Var jau būt, ka tā ir zināma sabiedrības politiskā brieduma pazīme – politiķi saprot, ka mēģinājumiem ieviest nevajadzīgus dalījumus starp cilvēkiem, kam atbalsts pienākas un kam nē, būs nopietnas un ilgtermiņa sekas.

Ar speciālu valsts dotāciju Arts Council England (ACE) izsludināja projektu konkursu fizisku personu pieteikumiem, un es pazīstu vairākus māksliniekus, kas spējuši attīstīt savus projektus ar šo grantu palīdzību. KKF kontekstā šādi konkursi, protams, notikuši jau daudzus gadus, bet summas, par kādām ir runa, ir krasi atšķirīgas. Svarīgi atzīmēt, ka ACE pieteikumos tiek gaidīts reālistisks aprēķins par dienu skaitu, kuru tu kā mākslinieks pavadīsi projekta vai darbu izstrādē, un, izrietot no tā, arī tava darba samaksa.

Vai martā notiks tava nākamā personālizstāde, kā biji plānojis?

Šobrīd izstāde ir pārcelta, visticamāk tā notiks rudenī, kad, ja neparādīsies nopietni sarežģījumi, valstī katram pieaugušajam jau būs piedāvāta vai dota vismaz pirmā vakcīnas deva. Runājot konkrētāk par izstādes plāniem, tās pamatā ir no Edvarda Morgana Forstera īsās prozas The Machine Stops ņemta distopiska (vai utopiska, atkarībā no individuālā skatpunkta) ideja, par “otršķirīgām idejām” (second-hand ideas). Viens no grāmatā pieminētajiem tēliem-intelektuāļiem paziņo, ka viņu neinteresē unikālas jeb pirmavota idejas. Viņam svarīgāk ir uzzināt, ko X domā par to, ko Y domāja par Z, jo šādi ideja tiek izkristalizēta līdz tās esencei un tādējādi ideja, koncepts vai atklājums nav pakļauts autora subjektīvām īpašībām. Šis pretrunīgais jautājums/ideja jeb mezgls, man kalpoja kā pamats rotaļīgu eksperimentu veikšanai studijā, attēlu un materiālu pārstrādei un vairākkārtējai izmantošanai. Dažas ap šo tēmu rotējošas kolāžas 2019. gada nogalē tika izstādītas KAI mākslas centrā Art Fair Foto Tallinn ietvaros. Izstādei Londonas no format galerijā ir ieplānots šo tēmu attīstīt tālāk un sasaistīt ciešāk ar manām plašākām interesēm. Paralēli visam citam plānoju un strādāju arī pie sava pirmā kuratoriālā projekta, kas, cerams, varēs noritēt droši gada beigās Thames-Side Studios Gallery.

Vai tev ir kāds ieteikums, kā mums labāk pārvarēt šo laiku?

Nebūt pārāk skarbiem pret sevi un galvenokārt būt iecietīgiem pret citiem.